Saeima mainījusies līdzi laikiem 1
Latvijas Republikas Saeimā deputātu vietu izkārtojums vēstures gaitā mainījies vairākkārt. Tautas padome sanāca pagaidu telpās Latvijas Krājaizdevu sabiedrībā tagadējās Krišjāņa Barona un Elizabetes ielu stūrī. Bet Satversmes sapulce, kas darbojās no 1920. līdz 1922. gadam, un starpkaru perioda Saeimas sasaukumu deputāti jau darbojās pastāvīgās telpās Jēkaba ielā, kur arī šodien atrodas Saeima. Deputāti tolaik sēdēja taisnās rindās pēc “klases” principa. Sākotnēji Satversmes sapulces vajadzībām sēžu zālē bija tikai krēsli bez galdiem, bet pēc 1921. gada ugunsgrēka telpa tika atjaunota un labiekārtota ar darba galdiem. Virs prezidija pie sienas atradās kokā grebts Latvijas ģerbonis, bet sienas malās – plāksnes ar Satversmes pantiem, kas nesen tika atjaunotas. Zem plāksnes ar 1. Satversmes pantu tolaik atradās ārvalstu diplomātu loža, bet zem otras atradās valdības locekļu vietas. Šāds novietojums nav nejaušs – ārvalstu pārstāvjiem, kuriem varētu rasties kārdinājums iejaukties jaunās valsts iekšējās lietās, tas atgādināja, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika, bet valdības ministriem, kuriem amats pārāk sakāpis galvā – ka Latvijas valsts suverenā vara pieder Latvijas tautai. Saeimas tā laika interjera autors bija arhitekts Eižens Laube.
“Klases” tipa vietu izkārtojums tika saglabāts arī padomju gados, kad ēkā darbojās LPSR Augstākā padome (AP). Taču ar vienu simbolisku atšķirību – neatkarības laikā Saeimu deputāti sēdēja ar seju pret rietumiem, bet LPSR AP locekļi – pret austrumiem. Šī virziena maiņa esot bijusi par iemeslu arī sadzīviskām anekdotēm. No sērijas – “ko tad viņi tur labu var izdarīt, ja pat sasēdušies ačgārni”. Protams, ka ģerbonis, Satversmes citāti un citi neatkarības laika simboli tika aizvākti un aizvietoti ar padomju režīma atribūtiku, piemēram, Ļeņina ģīmetni virs prezidija. Padomju laikā sēžu zāle arī tika paplašināta, jo LPSR AP locekļu skaits bija krietni lielāks – no 201 līdz 325 deputātiem dažādos laikos. Taču pat tas neesot līdzējis. Zinātāji stāsta, ka visiem LPSR AP locekļiem vietas zālē nav pieticis, tādēļ reizēm durvis bija jāatstāj vaļā un daļa AP locekļu sēdējusi Dzeltenajā zālē.
Pēc neatkarības atjaunošanas AP un 5. Saeimas deputāti vēl turpināja sēdēt pēc padomju laika novietojuma. Pašreizējais amfiteātra veida pusloka risinājums Saeimā tika izveidots 1997. gadā pēc arhitekta Andra Veidemaņa projekta. Kamēr Sēžu zālē risinājās pārbūve, Saeimas sēdes tika noturētas Sarkanajā zālē. “Sākumā mēs vēlējāmies atjaunot Laubes modeli ar deputātu izkārtojumu pret rietumu sienu, bet diskusiju laikā kādam iešāvās prātā ideja izmantot līdz tam nebijušu variantu – pagriezt deputātu novietojumu par 90 grādiem. Pat neatceros, kurš tieši bija šīs idejas autors, bet tā izrādījās ļoti veiksmīga un neradīja īpašus iebildumus,” atceras arhitekts A. Veidemanis. Reizē ar solu novietojuma maiņu sēžu zālei tika atgriezts vēsturiskais izmērs, atjaunojot triju arku kolonādi, kas nodala deputātu darba telpu no tā sauktā viesu un žurnālistu sektora.
“Protams, svarīgus lēmumus var pieņemt arī zaļā pļavā, bet sēžu norises vieta, tās aprīkojums un pat noformējums nenoliedzami atstāj iespaidu uz diskusijas kvalitāti,” novērojis Satversmes tiesas tiesnesis un grāmatas “Latvijas parlamentārisma apskats” autors Gunārs Kusiņš, kurš ilgus gadus vadījis Saeimas Juridisko biroju. “Pusloka formā, pat runājot no vietas, var daudz labāk redzēt pārējās auditorijas reakciju un sejas, bet klausītājiem vieglāk parādīt savu reakciju.”
Pusloka forma ļauj Saeimā ievēlētos politiskos spēkus sasēdināt pēc to pārstāvētās ideoloģijas. Pa labi no prezidija parasti sēž labējo, konservatīvo un nacionālo partiju frakcijas, pusloka vidū – centriski orientētie, bet kreisajā malā – vairāk sociālistiski noskaņotu partiju pārstāvji.
