Medniekstāsts. Kā savējā… 0
Reiz kādā siltā un rāmā vasaras vakarā, kad siseņu sisināšana ir skaļāka par apšu lapu čaboņu un gar ceļa malām zālē mirdz simtiem mazo spuldzīšu – jāņtārpiņu, sēdēju tornī un skaitīju zaķus.
Šī gada garā vasara ir diezgan sausa. Daudziem lopu audzētājiem pietrūkst siena, un tika nopļautas arī tās pļavas, kas agrāk stāvēja neskartas. Pēc pļaušanas Nīcas pusē lietus ilgu laiku nebija, un iecienīta Laukmales pļava ilgu laiku izskatījās tā, it kā pļāvējs te būtu strādājis vēl vakar. Zāle neauga. Par laimi, tā neizkalta pilnībā, un zaķi bieži te viesojās, rotaļājās un laiskojās spa – sakopās un mazgājās, sēžot pie paša medību torņa. Tovakar gaidīju āzīti. Tā vietā redzēju kazu, pāris lapsas, jau nosauktos zaķus un pa tumsu divus āpšus. Kamēr ar aci vēl varēja saredzēt kazas ausis labībā, tur, otrpus kartupeļu laukam, sēdēju rāmi.
Kad tumsa kļuva jau tik uzstājīga, ka uz to varēja paļauties kā uz aizsegu, kāpu klusiņām no torņa lejā un devos pa tehnoloģisko joslu laukā iekšā. Jo solis, jo tumšāk visapkārt. Tālumā redzu tumšus stāvus. Zinu, tur pa vidu laukam ir krūmu puduris, bet vēl kas tumšs ir līdzās. Lēni kustoties, izvairoties no liekām kustībām, man izdevās pieiet līdz kādiem metriem piecdesmit. Briežu bullis un govs ar teļu. Visi stāv, smieklīgi izstiepuši savus elegantos kaklus, saslējuši saspringtās ausis, un skatās uz mani. Es stāvu un iedomājos, kā viņi bola savas skaistās acis un kustina mitrās nāsis, lai beidzot saprastu, kas tur tāds savāds tuvojas. Tad dzirdu, ka aizmugurē diezgan skaļi švīkst labība. Joprojām ir gana gaismas, lai binoklī izšķirtu, ka tuvojas govs ar teļu. No otras puses vēl viena govs ar mazuli, un viņai seko jauna gotiņa. Tā gan bija ļoti piesardzīga vai, gluži otrādi, zinātkāra. Viņa nāca man tuvāk, cilāja ausis un staipīja kaklu pa labi, pa kreisi.
Pavisam tonakt uz lauka saskaitīju deviņus briežus. Viņi rāmi ganījās visapkārt trīsdesmit četrdesmit metru attālumā un tikai retumis pacēla galvu, lai pārliecinātos, ka es nedaru neko nosodāmu vai aizraujošu. Es baudīju nakts klusumu un to mistisko sajūtu, kad tev pat šķiet, ka dzirdi viņus runājam. Tie, kuri ir bijuši naktī zirgu stallī, zina, par ko ir runa. Kad nakts kļuva pavisam melna, es klusi, lai nevienu nepatramdītu, lavījos projām. Lielākā daļa palika uz lauka mierīgi ganoties, taču viena briežu govs man tomēr uzrēja. Arlabvakar, teicu es viņai. Tiksimies citu reizi!
