Kā saulgriežus Apvienotajā Karalistē svin briti, kā – latvieši 2
Latvijā Līgo svētku svinēšanu nu nekādi nevar palaist garām, turpretī Apvienotajā Karalistē tādas tradīcijas nemaz īsti nav. Visi, protams, zina, ka ir tāda tūristu iecienīta vieta Stounhendža, kur pie akmeņu kaudzes bariņš dīvaiņu nez kādēļ katru gadu dodas svinēt vasaras un ziemas saulgriežus. Ar to arī zināšanas parasti izbeidzas.
Kas ir Stounhendža
Tiek uzskatīts, ka Stounhendžas akmeņu krāvums, kur katrs akmens ir vismaz 4,1 m augstumā un sver 25 tonnas, celts 3000 gadu pirms mūsu ēras, nākamo gadu tūkstošu gaitā tas vairākkārt mainīts. Kādiem mērķiem tas celts, nav zināms, taču daži pieļauj, ka tas palīdzējis pētīt zvaigžņu kustību, citi domā, ka tā ir īpaša dziedniecības vieta, taču, visticamāk, tā ir pagānu svētvieta, kur senie briti, kas ticēja, ka saulei un mēnesim ir īpaša vieta cilvēku dzīvē, veica dažādus rituālus.
Daži eksperti pieļauj, ka Stounhendža bija bēru vieta, jo netālu atrasti apbedījumi. Lai nu kā tur būtu, Stounhendža ir viena no pārsimt vietām Lielbritānijā, kur atrodas līdzīgi akmeņu krāvumu apļi. Trīs kilometru attālumā no Stounhendžas atrodas Vudhendža, kur akmeņu vietā ir 168 koka bluķi, tur atrasti pierādījumi, ka ir veikta dzīvnieku upurēšana. Pieļauj, ka upurēti arī cilvēki.
Saullēktu sagaida 21. jūnija rītā
Mūsdienās gada īsākā nakts Stounhendžā tiek atzīmēta visvisādi. Vēl salīdzinoši nesen tur atrasties vispār bija aizliegts, par to varēja nokļūt aiz restēm, taču 1999. gadā aizliegums tika atcelts. Pirms diviem gadiem tika ieviests alkohola lietošanas aizliegums un 15 mārciņu (17 EUR) maksa par autostāvvietu – pret to protestēja grupa druīdu, taču protesti netika ņemti vērā.
Iespējams, tādēļ šogad saullēkta gaidīšana vairākumam izvērtās par miegošanos zālītē, slinki gulšņājot uz līdzpaņemtajām segām. Lielas segas līdzi ņemt nedrīkstēja, bija aizliegts arī gulēt, jo tumsā citi uz gulētājiem varētu paklupt, taču neizskatījās, ka apsardze uzmanītu ko citu kā alkohola lietošanu un smēķēšanu. Tāpat tumsā gan smēķēja, gan dzēra. Godīgākie to darīja nevis svētvietā, bet pirms somu pārbaudes vai autostāvvietā. Bija aizliegts ienest somas, kas lielākas par 30 cm, taču arī šis aizliegums netika ievērots. Lielo somu īpašniekiem nācās pastāvēt vismaz 15 minūšu ilgā rindā, kamēr tie, kuriem somu vispār nebija vai bija pavisam mazas, gāja cauri mobilo metāla detektoru pārbaudei bez aizķeršanās.
Vēl ir aizliegums pieskarties un kāpt uz akmeņiem (tā arī viņi sauc pašu svētvietu – The Stones), taču arī tas tika masveidā ignorēts. Tiek uzskatīts, ka akmeņiem piemīt īpašas spējas, tādēļ gandrīz katrs kādu brīdi pastāvēja, apķēris akmeni, daži tur tā arī, akmeņus apķēruši, palika. Akmeņu ielokā visu laiku notika dažādi priekšnesumi, un, tā kā skatuves nav, tad, protams, lielai daļai nācās stāvēt uz akmeņiem, lai redzētu kaut nedaudz.
Daži aizliegumi tomēr netika ignorēti, piemēram, aizliegums izmantot mūziku pastiprinošās iekārtas. Visa mūzika un trokšņošana bija tikai un vienīgi akustiska, arī britu iecienītos kempinga krēslus nekur nemanīja, atkritumu zālītē bija maz. Atklāta uguns liesma nebija atļauta, taču elektriskie lukturīši bija pat ieteicami, un tiešām visās malās spīdēja dažādu veidu gaismiņas.
Neiztrūkstoša saulgriežu sastāvdaļa ir baltā tērpti druīdi, kuri gan paši nav īsti droši par to, kādi rituāli naktī plānoti. Nu, tad jau redzēšot, taču saules sagaidīšanas rituāls būšot. Apkārt manāmi cilvēki dažādos jocīgos tērpos, visu laiku visās malās tiek spēlētas bungas un visādi citādi grabuļi. Zinātāji stāsta, ka citus gadus uz akmeņiem dejojušas kailas raganas, taču tās apsardze ātri aizdzen. Ja grib redzēt, tad visu nakti jāvaktē.
Kāds nodarbojas ar jogu, kāds savā nodabā dejo. Katrā pūļa pusē notiek kas pavisam cits, taču noteikti nav prognozēto 25 000, vismaz ne vienlaikus. Teritorija milzīga, autostāvvieta pilna varbūt līdz pusei, cilvēki visu laiku iet un nāk. Pat naktī nepārtraukti ierodas autobusi no netālās Salsberī – jā, tās pašas, kur tika indēti Skripaļi. Daudzi atbraukuši ar sabiedrisko transportu, taču atpakaļ uz 15 km attālo pilsētu naktī nāksies doties ar taksi vai kājām. Vai gaidīt rītausmu.
2500 latviešu jau nosvinējuši
Latviešu priecīgo svinēšanu ar britu mierīgo viļāšanos pa zālīti Stounhendžā nevar pat salīdzināt. Ja vēl nav nācies pabūt Apvienotajā Karalistē latviešu pasākumos nacionālo svētku laikā, tad to noteikti vajadzētu izbaudīt, jo godā tiek turēts viss latviskais, katrs tautietis ir savējais. Viens no tādiem īpašajiem pasākumiem pēdējo gadu laikā ir Jāņu festivāls “Daugavas vanagu” fonda īpašumā Straumēnos (muižas oriģinālais nosaukums “Catthorpe Manor”), kas ir arī lielākās Līgo svētku svinības ārpus Latvijas. Apgalvot, ka visi Apvienotās Karalistes latvieši svin Līgo svētkus, gan gluži nevar, jo daudziem nākamajā dienā jāstrādā, arī brīvdienās. Vai arī nemaz nevēlas svinēt – arī tā gadās.
Straumēnos svinēšana notiek milzīgā pļavā pie muižas. Tie, kuri laikus rezervējuši viesnīcu, var gulēt ar visām ērtībām muižas ēkā, taču pārējie, kuri dod priekšroku piedzīvojumiem pie dabas krūts, guļ teltīs vai iepriekš noīrētās kempinga piekabēs.
Vienā pļavas malā atrodas lielā skatuve ar bufeti un galdiem, mazākas teltis dejām un dažādiem pasākumiem, patālāk no pieaugušo rosības īpaša “Līgo sēta” bērniem ar zīmēšanu, dažādiem konkursiem un atrakcijām, blakus “Pasaku mežs”, kur pat pieaugušajiem ir interesanti paskatīties, kādi zili brīnumi (arī burtiski!) sakārti kokos. Bērniem paredzēta lēkāšana piepūšamajās atrakcijās, turpat arī tirdziņš.
Ir “Sirdī brīvo” domubiedru grupa, kas palīdz vientuļajiem iepazīties, putu ballīte, dažnedažādas sporta spēles. Teltis sadalītas divās zonās – gulētājos un svinētājos, svinētāji atrodas tieši pretī lielajai skatuvei, tādēļ var izbaudīt gan Latvijas grupu uzstāšanos, gan vietējo kolektīvu priekšnesumus, vien izbāžot galvu no telts. Tie, kuriem ir, pie telts lepni izkar Latvijas karogu. Ir arī cittautieši, kuri labprāt izbauda svētku atmosfēru, iespējams, tādēļ pa vidu Latvijas karogiem iesprūk kāds Austrijas karogs. Cilvēki draudzīgi, smaidīgi, izpalīdzīgi.
Spontānās virves vilkšanas sacensības, kas ik pa brīdim notiek pļavā pie lielās skatuves, no malu malām pulcē palīgus tai pusei, kam, virvi velkot, klājas grūtāk, līdz vairs nevienā no pusēm nav palikusi brīva vieta, kur pieķerties. Kad uzvarētājs skaidrs, kritušie no zemes piecēlušies, izsmējušies, nobildējušies, nopurinājuši smiltis un zāli, stīvēšanās var sākties no jauna. Turpat blakus līdz vēlai naktij sacensības zābaku mešanā, hokejā, kino, dejas, sadziedāšanās, konkursi un vēl, un vēl, un vēl. Un kur nu vēl visi gadiem neredzētie draugi un paziņas! Tiesa, pasākumos ar vairākiem tūkstošiem apmeklētāju vienmēr gadās arī pa kādam incidentam, pat tad, ja tas notiek Anglijā, kur par nelielu atkārtotu pagrūstīšanos var izraidīt no valsts. Taču britu firmas apsardzes darbinieki ir nepielūdzami, latviski nesaprot, tādēļ ceremonijas izpaliek.
Citur svinēs nedēļas nogalē
Straumēnos šogad Jāņi jau nosvinēti nedēļu agrāk, gan tādēļ, ka muižas pasākumu plānā nav viegli atrast brīvu nedēļas nogali, gan tādēļ, ka daudzi laikus dodas uz Dziesmu un deju svētkiem. Vairākiem kolektīviem nācies pat atteikt uzstāšanos, jo tautastērpi jau nosūtīti uz Latviju. Taču Līgo svētkus īstajā datumā ne mazāk priecīgi svinēs gan Londonā, “Daugavas vanagu” fonda nama Balzambārā, gan citās vietās, kā arī lielākās un mazākās draugu un sociālo tīklu domubiedru rīkotās privātās ballītēs, ēdamo un dzeramo sapērkot austrumeiropiešu veikaliņos.
