Kā saule uzspīd, tā pasūta zāli 0
Zaļeniekos aiz Zaļās baznīcas un Zaļās muižas arī pašlaik lauki zaļi – līdz apvārsnim spilgti zaļo ziemāji un rapši. Arī iebraucot “Jaunvīndedžos”, izskatās tāpat. Tikai zaļums tāds vecāks. Spriežot pēc norobežojumiem, platības mazākas. Ieskatoties – tas ir pērnais zāliens. Šis jau ir novācams produkts, kamēr ziemājiem vēl pāris mēneši jāaug.
Šim zaļumam apjozts žogs. Neparasti, ka žogs nav ceļa malā, bet gan no meža puses un sānu laukiem. “Jūsu produkciju tik viegli nenoplūkt un neaiznest! Tāpēc?” smejos pēc apsveicināšanās ar saimnieku Andri Nikuļcevu. “Jā, zālienu tik viegli neaiznest, bet sabojāt to var gan – žogs ir pret briežiem un stirnām, lai tie neizmīcītu zāliena laukus.”
“Mēs tādi pilsētas lauksaimnieki esam!” puspajokam nosaka Andris. Kāpēc pilsētas? Platībmaksājumus tāpat saņem, arī lauksaimniecības produkcija šī ir, tāpat paredzēta pilsētām. “Nu, neēdama mūsu produkcija un pilsētas būvēm domāta,” viņš attrauc.
Grūtāk, bet līderis
Andris Nikuļcevs ir pieredzējušākais paklājzāliena audzētājs Latvijā, un viņa SIA “Anniko” ar tā audzēšanu un piegādi nodarbojas jau 18 gadus. Šajā laikā zālienu mēģinājuši audzēt gan Saldū, gan Tukumā, gan Daugmalē. Vairs neaudzē.
Pašlaik to vēl cenšas darīt Ādažos – Anša Birznieka uzņēmums SIA “Galantus”. Tas nav viegls bizness, un katrs to darīt nevar, jo zāliens ir kārtīgi jāizprot. Latvijā gadā nepieciešamajiem vidēji no pieciem līdz septiņiem hektāriem paklājzāliena kādus četrus hektārus izaudzē un piegādā no Zaļeniekiem. Pārējais – no Ādažiem, Polijas, Lietuvas, Igaunijas.
Andris Nikuļcevs ir jelgavnieks ar uzņēmēja gēniem. Viņš savam dēlam no mazotnes mācīja:
“Ja tu dari to, ko dara citi, ir tikai viena iespēja – jāsaražo lētāk. Ja tu dari pirmais, tad ir grūtāk, jo nav no kā pamācīties, bet tu es līderis.”
Tagad dēls Reinis divdesmit gadu vecumā ir RTU Datorzinātnes un informācijas tehnoloģijas fakultātes students un viņa uzņēmums “RocketGrip” ražo hokeja nūju pretslīdes uzmavas visai pasaulei. Bet Nikuļcevs vecākais pats pamazām kļuvis par paklājzālienu ekspertu.
No idejas līdz modernai saimniecībai
Līdz domai audzēt paklājzālienu Andris nonāca, novērtējot vecāku mantotās zemes platības. “Trīspadsmit hektāros ar graudiem nav ko iesākt. Smagajā smilšmāla augsnē no dārzeņiem augtu tikai bietes.
Kad apzaļumotājiem piegādāju betona stabus (tas ir mans otrs bizness), ievēroju, par kādu cenu viņi iegādājas paklājzālienu. Toreiz cenas bija milzīgas, jo katru zāliena rulli no lauka nesa un krāva uz paliktņiem ar rokām, tagad to dara iekārtas. Tajā brīdī kalkulators manā galvā ieteica: jāpamēģina,” tagad atceras uzņēmējs.
“Iesēju 0,7 hektārus… Trešajā gadā pārdevu 140 kvadrātmetrus. Tie man bija dārgi kvadrātmetri gan tiešā, gan plašākā nozīmē, jo 2003. gadā tos ieklāja Jelgavā ap Čakstes pieminekļa pamatni, kad to atklāja toreizējā Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga.
Taču kā uzņēmējam tās bija beigas – ja no 7000 kvadrātmetriem, ko audzējis trīs gadus, var pārdot 140, tad jāmet miers. Bet tad… ceturtajā gadā pārdevu vairāk, piektajā – vēl vairāk. Un tā ar katru gadu arvien vairāk, izkonkurējam poļu zālienus,” stāsta Andris.
Jelgavā promenāde gar Driksas upi 45° leņķī izklāta ar “Anniko” zālienu. Līdz beidzot lielākais objekts – 15 tūkstoši kvadrātmetru – Mežaparka estrādē Vispārējo latviešu dziesmu un deju svētku laikā valsts simtgadē.
“Toreiz es būtu gandrīz jau metis mieru,” tagad atzīst uzņēmējs, “ja dēls Reinis, skolnieks tīnis vēl būdams, ar e-pastiem mani nebūtu ierunājis kā dalībnieku lauku dienās Holandē.
Mēs brīnījāmies par Holandē sasniegto, bet amerikāņu speciālists norādīja, ka Eiropa atpaliekot par gadiem četrdesmit. Katra tehnikas vienība, ko viņš demonstrēja paklājzāliena kopšanai un novākšanai, maksā ceturtdaļmiljona. Tehnika pati nogriež zālienu, sarullē un uzliek uz paliktņa. Bet es tajā laikā mocījos ar mehānisko velēnas griezēju, kam klāt vajadzīgi 11 strādnieki.”
Tagad “Anniko” arsenālā ir sējmašīna, pārsējējs, pļaujmašīna, zāliena savācējs, velēnas griezējs, mēslotājs, miglotājs un cita nepieciešamā tehnika. To, ko darīja padsmit cilvēku, Andris tagad spēj viens.
Vēl pirms diviem gadiem bija trīs darbinieki, tagad pats un varbūt karstākajā laikā kāds sezonas palīgs. “Nepārtraukti jāmodernizējas, lai kvadrātmetru spētu izaudzēt lētāk nekā ārzemēs. Šajā platībā optimālais līmenis sasniegts, tagad jādomā, vai un kā tālāk attīstīties,” domīgs uzņēmuma saimnieks.
Iesēt vai ieklāt?
Būvi nododot, būvprojektā vienmēr paredzēti apzaļumošanas darbi. “Ja būvniekam samaksā par iesētu zālienu, tad viņš sēs. Ja viņam samaksā par zaļu zālienu, tad izdevīgāk ir ieklāt paklāju,” atklāj Andris.
Tomēr neviens būvnieks līdz šim paklājzālienu nav ierēķinājis tāmē un nav veicis pasūtījumu audzētājam. “Kad vajag, piezvana, piegriežu, cik vajag.” Kamēr runājam, divi tālruņa zvani pārtrauc mūsu sarunu.
“Tā tas parasti notiek – kad uzspīd saulīte, tad savajagas paklājzālienu. Ja iestājas vēss vai lietains laiks, pasūtījumi nenāk. Esmu pie tā pieradis – te man pārdošanai četri hektāri divgadīga zāliena,” ar roku pamet Andris. “Pavasaros visbiežāk prasa labošanai – kur izmīcīts, kur sniega kaudzes bijušas, kur krasti izskaloti.”
Protams, ka būvobjektā lētāk uzvest melnzemi un sēt zālienu pašiem, bet vismaz pusgads paies, kamēr tas paaugsies un sāks izskatīties pēc zāliena.
Tas jākopj, lai neizveidojas caurumi. Pļaujot to var sabojāt. Var iznākt, kā ar “DnB/Nord” (tagadējās “Luminor “) bankas ēkas nodošanu ekspluatācijā – apsēja būvnieks, lāgā neieauga un tad, kad banka jau darbojās, lai smiltis nepūstu pa gaisu, tam pāri vajadzēja pārklāt “Anniko” paklājzālienu.
Arī Jelgavas promenādē bija līdzīgi – no sākuma iesēja zālienu, tad to Lielupe izskaloja un nācās ieklāt paklājzālienu, kas kārtīgi iesakņojās, nostiprināja krastu un lieliski izskatījās. Eiropas valstīs, būvējot pilsētas infrastruktūras objektus, uzreiz klāj paklājzālienu.
Paklājzāliens tomēr ir labklājības pazīme, manam pieņēmumam piekrīt Andris.
Sporta laukumiem tāds gan ir nepieciešamība – uz mākslīgā seguma pārsvarā tikai futbolu spēlē, bet šķēpu nepametīsi, lodi nepagrūdīsi, apskaidro Andris.
Lai zāle būtu vienāda
Kaut arī Latvijas zemnieki audzē zāliena sēklas, Andris paļaujas uz kvalitatīvākām ievestajām no Nīderlandes, Vācijas un Amerikas. Kombinācija šāda – airene 20%, skarene 50% un sarkanā auzene 30%. No iesēšanas līdz paklājam paiet divi gadi.
Zāle jātur trīs centimetru augstumā, sezonā jāpļauj ik pa vismaz piecām dienām. Un savāc to, kas nopļauts. Lai neizveidojas mulčas slānis un neizsūt.
Andris izprot zālienu: “Ģenētiski zālei jāaug lielākai, bet mēs to mokām, ierobežojam, īsinām. Visi grib kā golfa laukumu. Un tad zālieniem piemetas tās pašas slimības, kas graudiem, – puves, miltrasa. Tur jāiegulda liels darbs, lai palīdzētu augiem.”
Uzziņa:
2001. gadā iesēj pirmos 0,7 ha paklājzāliena.
2003. gadā ar pirmajiem 140 m2 aplikts Jāņa Čakstes piemineklis Jelgavā.
2005. gadā nodibina SIA “Anniko”.
Piedalās paklājzāliena audzētāju lauka dienās Nīderlandē.
Gūst pieredzi un zināšanas vadošajās nozares izstādēs un paklājzāliena audzētavās Eiropā.
Iegādājas speciālo tehniku zāliena apkopšanai un novākšanai.
Iekaro tirgu. Lielākie būvobjekti: Mežaparka estrāde, “Baltic Beach Hotel”, Rietumu Banka.
Kļuvis par vadošo paklājzāliena audzētāju Latvijā
Nepārtraukti modernizējoties, darbinieku skaits ar katru gadu samazinās.
Latvijas paklājzāliens ir augstas kvalitātes
Mārtiņš Šternbergs, ainavu arhitekts, grīnkīpers (golfa laukumu uzturētājs) , SIA “Ainavists” vadītājs: “Profesionāliem zālienu ierīkotājiem starp sējamzāli un paklājzālienu atšķirības nav nekādas – tikai ātrumā. Un ieguldāmajā darbā.
Pirmajā gadījumā jāpagaida četri mēneši, otrajā – tas uzreiz gatavs un var bradāt pēc divām nedēļām. Uz pasākumiem un prezentācijām, protams, izvēle par labu paklājzālienam. Bet, ja sēj, tad šāds zāliens jāizauklē – jāzina, kā izravēt nezāles, miglot pret slimībām, mēslot, – tas ir darbu kopums.
Latvijā audzētais paklājzāliens – gan “Anniko”, gan “Galantus” – ir augstas kvalitātes, labāks nekā importētais. Un, ja kāds saka, ka “izklāja un nokalta”, tad 99,99% gadījumu tā ir paša zāliena uzturētāja nemācēšana.”
