Kā sasniegt ES, vismaz Igaunijas, ienākumu līmeni 0
Oļegs Krasnopjorovs, Latvijas Bankas ekonomists
Darba ražīgumu kokapstrādē celt ir sarežģīti. Tas jādara augsto tehnoloģiju nozarēs. Un jāveic strukturālās reformas.
Ir tēmas, kuru svarīgums liek pie tām atgriezties atkal un atkal. Viena no tām ir reālā konverģence jeb Latvijas ienākumu līmeņa tuvošanās Eiropas Savienības (ES) vidējam līmenim. Šoreiz pārdomas par to, vai ienākumu izlīdzināšanās starp ES valstīm joprojām notiek, kādās rūpniecības apakšnozarēs slēpjas Latvijas salīdzinošā priekšrocība un kā veidojas ienākumu atšķirība starp Latviju un Igauniju.
Maģiskie divi procenti vairs nav spēkā?
Beta-konverģences hipotēze paredz, ka pie vienādiem fundamentāliem faktoriem nabadzīgās valstis attīstīsies straujāk par bagātajām. Vairāki simti empīrisko pētījumu šo hipotēzi apstiprina, balstoties gan uz ES valstu un reģionu, gan ASV štatu, gan Japānas prefektūru, Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (OECD) valstu u. c. datiem. Turklāt konverģences ātrums vairākumā pētījumu ir tuvu 2% gadā vai nedaudz vairāk.
Pat ja kādam bija cerības uz automātisku Latvijas ienākumu līmeņa tuvināšanos ES vidējam rādītājam, tās var izgaist. Latvija neattīstīsies tikai tāpēc, ka ir ES, eirozonas un tagad vēl arī OECD dalībvalsts. Piemēram, visās šajās organizācijās piedalās arī Portugāle un Grieķija. Portugāles ienākumu līmenis jau kuru gadu desmitu par trešdaļu atpaliek no Vācijas, bet Grieķijā ienākumu līmenis pēdējo desmit gadu laikā nokritis no ES vidējā līdz Baltijas valstu vidējam rādītājam.
Ja vēlamies sasniegt ES ienākumu līmeni, tam nepieciešams ES līmeņa fiziskais kapitāls, cilvēkkapitāls, tehnoloģijas un tautsaimniecības struktūra. Tas arī nestu lielākus ienākumus. Lai izpildītu pirmos trīs noteikumus, jāveic strukturālās reformas izglītības, veselības aprūpes un citās (tostarp tiesiskās un uzņēmējdarbības vides) jomās. Šoreiz sīkāk par ceturto faktoru – tautsaimniecības struktūru.
Zeķes vai lidmašīnas?
Kāpēc nevaram mūžīgi šūt zeķes? Pat ja tas sanāk ļoti labi, kādreiz jāiemācās ražot arī lidmašīnas.
Attiecībā uz optimālo tautsaimniecības struktūru dzirdami divi viedokļi. Pirmais viedoklis parasti izriet no politikas plānošanas dokumentiem – jāražo produkti ar augstu pievienoto vērtību. Otrais viedoklis pārsvarā redzams mācību grāmatās par starptautisko tirdzniecību – jāpievēršas tiem produktiem, kuru ražošanā Latvijai ir salīdzinoša priekšrocība, t. i., produkti, ko Latvija var ražot relatīvi efektīvāk nekā citas valstis. Manuprāt, patiesība atrodas pa vidu – jāizmanto pašreizējā salīdzinošā priekšrocība un vienlaikus tā jācenšas pabīdīt augstās pievienotās vērtības (augstā darba ražīguma) segmentā.
Kopumā augsto tehnoloģiju nozarēs darba ražīgums ES ir augstāks par apstrādes rūpniecības vidējo rādītāju, savukārt zemo tehnoloģiju nozarēs – zemāks. Bet Latvijā nozaru ranžējumā pēc darba ražīguma ir būtiski izņēmumi. Zemo un vidēji zemo tehnoloģiju nozarēs, piemēram, kokrūpniecībā, pārtikas rūpniecībā, kā arī gumijas, plastmasas un minerālu izstrādājumu ražošanā, darba ražīgums ir augstāks nekā tādās vidēji augstu tehnoloģiju nozarēs kā transportlīdzekļu ražošanā un mašīnbūvē (skat. diagrammu).
Kopumā darba ražīgums apstrādes rūpniecībā Latvijā divreiz atpaliek no ES vidējā rādītāja (pēc pirktspējas paritātes). Tomēr apakšnozaru dalījumā situācija ievērojami atšķiras. Kokrūpniecībā, kā arī gumijas, plastmasas un minerālo izstrādājumu ražošanā atpalicība ir vien 10 – 20%. Savukārt ķīmijā un farmācijā atpalicība ir gandrīz četras reizes. Latvijas salīdzinošā priekšrocība ES reģionā, izņemot retus izņēmumus, ir zemo tehnoloģiju nozarēs. Piemēram, kokrūpniecībā. Latvijā pretēji ES darba ražīgums kokrūpniecībā būtiski pārsniedz apstrādes rūpniecības vidējo. Tas, ka kokrūpniecība ir viena no Latvijas relatīvajām priekšrocībām, apstiprina arī eksporta dati. Kokrūpniecība ir spilgts piemērs tam, ka arī nosacīti zemo tehnoloģiju nozarē darba ražīgums (un atalgojums) var būt visai augsts. Līdzīga situācija vērojama gumijas, plastmasas un nemetālisko minerālu izstrādājumu ražošanā.
Kā būtu, ja (uz šo nozaru rēķina) Latvija mākslīgi veicinātu mašīnbūvi un transportlīdzekļu ražošanu, kas ir vidēji augsto tehnoloģiju nozares? Latvijas rūpniecības struktūra uzlabotos tikai uz papīra, bet vidējais darba ražīgums (un līdz ar to arī atalgojums) samazinātos, jo šajās nozarēs produktivitāte ir diezgan zema. Tas, ka Latvijai diez vai piemīt salīdzinošā priekšrocība mašīnbūvē un transportlīdzekļu ražošanā, redzams arī pēc ārējās tirdzniecības datiem.
Kāpēc nevaram mūžīgi ražot tikai kokmateriālus, ja jau mēs to darām tik efektīvi? Pirmkārt, tāpēc, ka strauji celt darba ražīgumu kokapstrādē ir sarežģīti. Tas, ka darba ražīgums kokrūpniecībā Latvijā (pēc pirktspējas paritātes) gandrīz neatpaliek no ES vidējā rādītāja, nozīmē, ka esam tuvāk ražošanas potenciālam (frontier jeb pasaules labākās prakses piemēriem) nekā, piemēram, farmācijā. Tādējādi turpmākās darba ražīguma celšanas iespējas kokrūpniecībā uz atpalicības mazināšanas rēķina ir nelielas.
Otrkārt, atsevišķās augsto tehnoloģiju nozarēs darba ražīgums tomēr ir lielāks nekā kokrūpniecībā, piemēram, farmācijā, kā arī datoru, elektronisko un optisko iekārtu ražošanā. Darba ražīgums farmācijas nozarē Latvijā daudz atpaliek no ES vidējā rādītāja, tomēr eiro jeb naudas izteiksmē tas ir ievērojami augstāks nekā vairumā citu nozaru.
