Kā saprast savu gara radinieku? Iesaka bioenerģētiķe 0
“Dzīvoju atbilstoši dabas ritmiem un savas dvēseles ceļam, kas reizēm mani no meža izved pie cilvēkiem. Esmu pārliecināta, ka redzamā pasaule ir neredzamās pasaules atspulgs, tādēļ darbojos nevis fiziskā, bet energoinformatīvā laukā,” tā saka bioenerģētiķe Marija Blūma-Kauliņa.
Dziednieces ikdiena paiet lauku mājā starp Roju un Mērsragu. “Apkārt ir mežs, pagalmā staigā brieži, ne cilvēki,” viņa pasmaida.
Kopš bērnības Marijai šķita daudz vienkāršāk sarunāties ar kokiem, augiem un akmeņiem, nevis cilvēkiem. Daba allaž bija viņas sabiedrotā. Sirdij tuva vieta ir Lāčupītes dendrārijs Engures pagastā, ko savulaik izveidojis viņas tēvs Igors Mednis, būvinženieris pēc profesijas, aizrautīgs meža un dārza kopējs. Kopš tēva nav šaisaulē, dendrārija apsaimniekošanā piedalās arī Marija.
Pie šamaņiem un tējām
Bioenerģētiķe sevi raksturo vienkārši: “Brīvi komunicēju ar augiem un akmeņiem, kā arī ceļoju iepriekšējās dzīvēs un citos dvēseles plānos. Bērnībā šķita, ka visi zina – esam kādreiz jau dzīvojuši, šī dzīve nav vienīgā. Manas atmiņas bija ne tikai par šajā dzīvē notiekošo, bet arī iepriekš piedzīvoto. Kad pašas pieredzēto stāstīju pieaugušajiem, viņi teica: bērniņ, tev ir laba fantāzija! Skolas laikā centos kļūt par normālu cilvēku, pielāgoties, bet diez kas no tā nesanāca. Pēc tam gan atļāvu sev nepielāgoties.”
Marija mācījās par dārznieci Bulduru skolā, vēlāk studēja Mākslas akadēmijā, pabeidza grafiķus. Taču arvien vairāk viņu interesēja pašpilnveide. Daudz ko apguva, mācījās arī dziedniecību centrā Akvilona. Spēcīgākos skolotājus viņa atrada Lietuvā un Krievijā, atklāja, ka viņas dzīves uztvere atbilst šamanisma ceļam.
Vēlāk dziedniece apguva sistēmfenomenoloģijas metodi, ar ko kārto dzimtas un dvēseles lokus. Vēl viņa vāc un gatavo zāļu tējas un augu maisījumus, ņemot vērā augu enerģētiskās īpašības. Viņa lasa lekcijas topošajiem dziedniekiem, pieņem privāti un Āgenskalna klīnikā.
Dvīni, kur esi?
Līdzās tā dēvētajam dzimtas kanālam, kur vienojamies ar tuviniekiem, ģimeni, dzimtu, pastāv arī gara kanāls, pauž bioenerģētiķe.
“Katram šajā pasaulē ir kāds cilvēks vai vairāki tādi, kas dēvējami par tuvāku vai tālāku gara jeb dvēseles radinieku. Skaidrojot izklausās sarežģīti, taču saprast ir vērts. Gara kanāls rodas, Radītājam pakāpeniski, caur daudziem smalkās pasaules energoinformatīvajiem slāņiem materializējoties līdz šai – Zemes pasaulei. Notiek tāda kā dalīšanās, rezultātā rodas daudz individuālu dvēseļu, ko saista ne dzimtas, bet gara radniecības saites. Kad dvēseles šajā procesā satiekas ar dzimtas kanālu, tās iedzimst cilvēkos. Jaunradītās dvēseles sāk ceļu atpakaļ, izdzīvojot dzīvi pēc dzīves dažādos ķermeņos un blīvuma pakāpēs,” stāsta bioenerģētiķe.
Bieži dzirdēts teiciens: ikvienam ir sava ābola pusīte, taču ar to parasti domā mīlas pāri, mīlestības pārņemtos. Taču īstā ābola pusīte, precīzāk – trešdaļa, ir tuvākais gara radinieks jeb dvīnis.
“Trešdaļa tādēļ, ka tai brīdī, kad savu gara dvīni satiekam, mēs izejam no šā blīvuma pasaules, savienojoties ar mums abiem radniecīgo smalkās pasaules būtni. Bieži vien gara radinieku uztver kā domubiedru vai ticības brāli vai arī gaida, ka ar šo cilvēku būs īpaši ideāla saskaņa, tomēr tās ir maldīgas asociācijas, jēga ir pavisam cita,” teic Marija Blūma-Kauliņa.
Pati galvenā gara radinieka sūtība un jēga – palīdzēt otram pilnveidoties, mainīties un attīstīties. Mans gara radinieks to palīdz man, taču arī mana misija ir tāda pati. Viens otram esam doti, lai mudinātu šajā dzīvē augt. Taču garīgā izaugšana un pilnveide mēdz būt sarežģīts un grūts process, situācijas var veidoties dažādas, tādēļ attiecības ar gara radinieku var būt ne tikai gaišas un lieliskas.
“Jā, viens otru rosina uz izaugsmi, bet šā mērķa vārdā varbūt pat ar kāju pasper, lai tikai neapzināti bīdītu uz priekšu, liktu attīstīties un pilnveidoties.
Nereti cilvēks pie manis atnāk un sūrojas par strīdu vai citu attiecību problēmu. Tad piebilst: es nezinu, kas man ir ar šo cilvēku, bet jūtu viņu pavisam citādi nekā pārējos. Viņa viedoklis man šķiet vissvarīgākais, turklāt arī man pret viņu ir tāda kā atbildības izjūta. Jūtos tā, it kā mēs nekad nedrīkstētu šķirties, kļūt vienaldzīgi viens pret otru.
Tad es lūkoju, ko varu saskatīt. Attiecības tveru nevis no psiholoģijas, bet enerģētikas viedokļa – kas tā ir par enerģiju, kas viņus satur. Nereti ieraugu, ka ir īpašs stīgojums, vibrējums, un sajūtu – viņi ir gara radinieki.”
Nemeklē eglē ābolus
Kad dzīves ceļā nonāk gara radinieks, viņu satiekot, var būt sajūta, ka esi sastapis brāli vai māsu. Tā ir īpaša, tuva sajūta, savdabīgs pievilkšanās spēks, kam it kā nav izskaidrojuma. Radniecīgā dvēsele var iedzimt gan sievietes, gan vīrieša ķermenī. Ja gara radinieki ir pretēja dzimuma, mēdz izveidoties visai sarežģītas situācijas. Te neder romantisku mīlētāju attiecības, šādi cilvēki ļoti reti kļūst pāris. Taču ļaudis sajusto mēdz pārprast.
Labi, ja abi kļūst par radošajiem partneriem, tad daudz ātrāk var notikt izaugsmes process.
“Galvenais, lai negaida to, kas nevar būt, nemeklē eglē ābolus. Es palīdzu saprast, ka no šīs satikšanās labums noteikti būs, tikai citāds – tāds, ko gūstam garīgi, dvēseliski. Nav retums, ka tas kļūst par pamatu viendzimuma attiecībām, jo ir grūti aptvert, kādēļ velk pie šā cilvēka, kas ir tā paša dzimuma. Sāk to izskaidrot ar iemīlēšanos, pat izveido pāri, lai arī ciešā saikne meklējama gluži citā plānā,” zina stāstīt bioenerģētiķe.
Agrāk, kad par šo tēmu brīvi nerunāja, gara radinieks mēdza kļūt par audžuvecāku, adoptēja bērnu vai kļuva par krustvecāku. Tātad tas bija aicinājums, ko cilvēks sajuta.
Pieņemt un dot vietu dzīvē
Pats galvenais – gara radinieku vajag atzīt, pieņemt viņa esamību, iedot viņam vietu savā dzīvē. Tas ievieš kārtību. Līdzīgi kā dzimtas sakārtošanā, kad ar īpašu sistēmisku metodi speciālists palīdz kārtot šo sistēmu, vietu dzimtā dodot itin visiem radiniekiem un tuviniekiem, arī tiem, kuri dažādu peripetiju dēļ bijuši izstumti vai aizmirsti.
Ko tad, ja nezināšanas vai cita iemesla dēļ neesmu atzinis šo cilvēku par gara radinieku, iedevis vietu savā dzīvē?
“Iespējams, nekas nenotiks, vienīgi var sākt just, ka dzīvē kaut kā pietrūkst, jūt iztukšotību, netiek uz priekšu savā virzībā. Iedomājieties informācijas lauku, kas ir mums apkārt. Sava vieta tajā ir ikvienam, kas ar mums saistīts. Ja neesam atvēlējuši vietu cilvēkam, kurš ir tik svarīgs mūsu garīgajā pilnveidē, paliek tukšums,” skaidro bioenerģētiķe.
Ar laiku var sākt just ko nesaprotamu – ir kāda pretruna, savā dzīvē ilgojos pēc vēl kaut kā… Var rasties situācijas, kas it kā bremzē, neļauj iet uz priekšu. Turklāt šāds tukšuma sauciens pamazām var atstāt pēdas fiziskajā plānā, parādās sāpes, iekaisums, slimība.
“Jo viss, ko neatrisinām smalkajos plānos, ar laiku sāk izpausties ķermenī. Fiziskās, ķermeniskās izpausmes, kad esam slimi, ir jau pēdējais pieturas punkts, līdz tam noteikti ir bijušas zīmes. Šis laikmets iezīmīgs ar to, ka ikviens neatkarīgi no izglītotības un attīstības pamazām kļūst enerģētiski smalkāks. Tieši tādēļ spējam sajust vairāk, turklāt smalkajos ķermeņos. Ir vērts to respektēt, atzīt, likt lietā,” uzsver Marija Blūma-Kauliņa.
Ejam mežā!
Arī ziemā mežā var atrast daudz ko, kas noder veselībai, piemēram, skujas, sūnas, mētras un mizas. Var pagatavot tēju vai veselīgu uzlējumu, var dabas veltes pievienot ēdienam.
* Vērtīgs ir brūkleņu vai melleņu mētru dzēriens. Mētras sagriež sīkāk, pārlej ar verdošu ūdeni un notur 20 minūtes. Nevāra – lai auga labums paliek dzīvs. Mētras var arī sažāvēt, samalt pulverī un lietot kā garšvielu pie ēdiena.
* Arī zaļās sūnas bagātina uzturu, palīdz sakārtot zarnu traktu, regulē vēdera izeju. Ejot uz mežu, paņem līdzi šķēres un saudzīgi nogriež sūnu virskārtu. Sūnas rūpīgi nomazgā un gabaliņu pievieno zupai.
* Veselībai labvēlīgas ir mizas, piemēram, kārkla, lazdas, ievas, krūkļa vai blīgznas. Mizas pavāra vai liek termosā, aplej ar karstu ūdeni un notur vairākas stundas. Ja regulāri dzer šādu tēju, izveidojas tāds kā enerģētiskais apvalks. Miza sargā koku un arī cilvēkam enerģētiski uztaisa aizsargājošu mizu – neķeras klāt ne vīrusi, ne emocionālie nelāgumi.
