Kā saprast, ka pagātne patiesi kļuvusi par pagātni 0
Vai jums nekad nav prātā ienākusi doma, ka par jūsu dzīvi varētu uzņemt romānu? Ļoti aizraujošu, pilnu traģiskiem un brīnišķīgiem notikumiem par dzīvi un mīlestību, patiesu draudzību vai sāpinošu nodevību. Šie stāsti mājo jūsu sirdī un atmiņās, apbur citus, aizskar citu dvēseli, pat to, kuriem, šķiet, ka tādas dvēseles vispār nav. Tie liek tuvajiem pārdzīvot un piesaista intelektuāļu uzmanību ar sarežģītiem samezglojumiem un jūsu drosmi.
Ja tas joprojām atbilst jums, lasiet tālāk.
Ja tā ir taisnība, jums ir vēlēšanās un iespēja jūsu stāstu uzrakstīt, pat ja to lasīsiet tikai jūs pats – tas jau ir labi. Ja to ieraudzīs vēl kāds – brīnišķīgi!
Galvenais – visu laiku nedzīvot šajā romānā, kā bieži vien notiek ar tiem, kuriem patīk lasīt.
Jo sveši cilvēki iedziļinās jūsu stāstā, bet jūs jau tā esat tajā dziļi un saistīti ar to uz mūžiem.
Tieši tāpēc svarīgi ikkatru nozīmīgu stāstu, pat pašu svarīgāko un sirdi plosošāko, izveidot par atsevišķu jūsu dzīves lappusi un nolikt atmiņu “plauktiņā”, nevis glabāt uz darba galda vai vienmēr nēsāt līdzi! Tā jūs variet nosargāt savu dvēselisko un fizisko veselību, nenesājot atmiņu smagumu (pat ļoti patīkamu atmiņu!) kā šīsdienas dzīves aktualitāti.
Es domāju, ka ir vērts noteikt pāris atzīmes tam, ka pagātne patiešām ir pagātne. Tā būs virkne pazīmju uzvedībā un nedaudz rekomendāciju.
Jūs neatcerieties ar notikumu saistīto cilvēku katru dienu, mostoties un ejot gulēt.
Lai cik jums nebūtu dārgs cilvēks no pagātnes, jums biežāk jādomā par sevi un savām vajadzībām un dzīvot savu dzīvi ar labpatiku.
Jūs nemeklējat viņam līdzīgo garāmgājējos.
Kad tik ļoti gribas paildzināt skaisto atmiņu baudījumu, tik patīkami (kaut, varbūt tieši otrādi – neizsakāmi sāpīgi) ieraudzīt cilvēku, kas atgādina to, kurš aizņem jūsu domas un jūtas. Lielākais, ko jūs variet izdarīt, pasmaidīt un pateikt sev: “Jā, tā bija… bija…” un iet tālāk, nevis stāvēt, kā nolēmētam skatoties, meklējot acu skatienu satikšanos vai nevilšus pieskārienu. Cilvēki var būt vienkārši līdzīgi kādam.
Jūs neapmeklējāt vietas, kur gājāt kopā. Katru dienu jūsu ceļš uz darbi vai mācībām, atpūta var mīties tur, kur kādreiz jūs bijāt kopā. Pacentieties kaut vai pirmajā laikā mainīt savu ikdienas maršrutu, bet ne pilnībā to izslēgt (tas ir ļoti svarīgi). Riskējiet reizēm pastaigāties tur un ieklausieties sevī. Ko jūs jūtat? Pacentieties atdalīt savas paša jūtas “šeit un tagad” no jūsu kopīgajiem pārdzīvojumiem pagātnē.
Jūs nepārskatiet regulāri vecās fotogrāfijas. Ir vērts zināmu laiku nedot iespēju informācijai nosēsties jūs atmiņā, jo rasties sajūta, ka cilvēks joprojām ir jūsu dzīvē. Pārāk jau labi, skatoties fotogrāfijās, jūs atpazīstiet katru viņa sejas līniju. Dodiet iespēju savām atmiņām atvirzīties un sirdij atmiņas padarīt blāvākas. Lai pēc tam, skatoties fotogrāfijās, varētu vienkārši pasmaidīt.
Jūs neizsekojiet sociālajos tīklos šī cilvēka dzīvi. Manuprāt, tā ir mūsdienu slimība, kura caur sociālajiem tīkliem iekļūst smadzenēs un apziņā.Tas var atgādināt uzmācīgu ideju un nenes neko labu vai patīkamu, ja zini visu par otra dzīvi un mēģini it kā to kontrolēt.
Jūs nedomājiet par situāciju, kura notikusi pagātnē, katru dienu vai vairākkārt dienā. Šī traģēdija vai vājums var pārņemt jūsu būtību, it kā iekļūstot pašā jūsu zemapziņas centrā. Jūs variet justies kā vienots veselums ar savām atmiņām. Pamēģiniet iespējami nodarboties ar citām nodarbēm. Ja tas neizdodas paša spēkiem – meklējiet palīdzību, jo tas patiešām var nebūt viegli.
Jūsu mājas sienas un plaukti nav apkarinātas ar fotogrāfijām un bijušās “otrās pusītes” dāvanām. Jūsu mājvietai un kabinetam nav jābūt muzejam! Atvēliet vairāk lietas reālajai dzīvei!
Kad jums kāds kaut ko taujā par kādreiz jums svarīgu cilvēku, jums ir sajūta, ka viņš ir tikai no jūsu pagātnes. Ir grūti to aprakstīt vārdos, taču tā ir sajūta, ka viņš jūsu dzīvē bija, nevis ir. Es ceru, kad jūs to sajutīsiet, jūs sapratīsiet, ko es ar to domāju. Vēlu jums ātrāku izdziedināšanos un atvieglojumu!
Lai cilvēki, kuri reiz bijuši jūsu dzīvē, kļūtu par patīkamu atmiņu daļu, kad gribas vien pasmaidīt, nevis asu sāpi, kad viņus atceraties.
Avots: all-psy.com
