Kā samazināt amonjaka emisijas no kūtsmēsliem mājputnu kūtīs 0
Izplatītākie mājputni Latvijā ir dējējvistas un broileri. Aptuveni 90% no kopējā dējējvistu skaita ir koncentrētas lielfermās un tiek turētas sprostu baterijās. Savukārt broileri tiek turēti uz dziļajiem pakaišiem.
Lai mazinātu amonjaka izdalīšanos no dējējvistu mēsliem, ir vēlama svaigo putnu mēslu tūlītēja apžāvēšana, lai tajos sausnas nebūtu mazāk par 60%. Šim nolūkam sprostu baterijās ierīkotas režģu grīdas, caur kurām mēsli nokļūst uz lentes konveijeriem. Šeit notiek to apžūšana, ko var aktivizēt ar gaisa šķērsplūsmu. Apžāvētos mēslus parasti izvāc divas trīs reizes nedēļā, šim nolūkam ieslēdzot lentes konveijerus. Pēc tam tos nogādā uz lauku saimniecībām, kur šos mēslus izmanto gan biogāzes ražošanai, gan arī lauku mēslošanai. Ja mēsli ir pietiekami sausi (sausnas nav mazāk par 40%), šāda putnu mēslu apsaimniekošanas sistēma samazina amonjaka emisijas vairāk par 70% salīdzinājumā ar dziļo pakaišu sistēmu.
Putnu mītnēm jābūt ar dabisko vai piespiedu vēdināšanu. Arī šajā gadījumā vēdināšanā izmantoto gaisu ir vēlams attīrīt ar filtriem. Tas var samazināt emisijas par 70 – 90%. Turklāt tiek rekomendēta pazeminātas iekštelpu temperatūras uzturēšana, kas vēl atbilst labturības prasībās atļautajam līmenim.
Ja lieto dziļo pakaišu sistēmu, tad vēlamais pakaišu materiāls ir labas kvalitātes (sausas, nepelējušas) ēveļskaidas vai zāģu skaidas. Pakaišiem var pievienot arī speciālas piedevas, kas nodrošina to sausumu.
Kūtsmēslu uzkrāšanas apstākļi
Saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem nr. 829 kūtsmēslu krātuvēm ir jānodrošina mēslu uzkrāšana vismaz astoņus mēnešus. Tas nepieciešams, lai kūtsmēslus varētu izkliedēt un iestrādāt augsnē tad, kad augiem tas ir vairāk nepieciešams un ir zems ūdeņu piesārņošanas risks.
Būtiska nozīme ir arī mēslu krātuves būvniecības vietas izvēlei. Tās vajadzētu ierīkot tādās vietās, kur netiek radīti būtiski traucējumi pret smakām jutīgiem receptoriem, šim nolūkam ņemot vērā attālumus līdz apdzīvotām vietām un valdošo vēju virzienu.
Latvijā izplatīti gan pakaišu kūtsmēsli (sausnas daudzums lielāks par 15%), gan šķidrmēsli (sausna no 2 līdz 10%). Abiem šiem kūtsmēslu veidiem uzkrāšanas prasības un apstākļi ir atšķirīgi. Tādēļ tos apskatīsim atsevišķi.
Šķidrmēslu uzkrāšana
Šķidrmēslus var uzkrāt cilindriskās krātuvēs vai arī lagūnās. Pēdējos gados Latvijā ir īpaši izplatījusies lagūnu izmantošana, jo to būvizmaksas salīdzinājumā ar cilindriskām krātuvēm ir aptuveni divas reizes mazākas. Taču lagūnām salīdzinājumā ar tāda paša tilpuma cilindriskām krātuvēm mēdz būt ievērojami lielāka šķidrmēslu augšējā virsma (spoguļvirsma), no kuras izdalās nevēlamās gāzu emisijas. Tādēļ ir lietderīgi pēc iespējas palielināt lagūnu dziļumu. Vēlams arī, lai tās būtu ar iespējami vienādu platumu un garumu, nevis iegarenas formas. Turklāt to sānu sienu slīpumam nevajadzētu būt mazākam par 40o. Visu šo risinājumu ievērošana sekmē ne tikai šķidrmēslu virsmas laukuma samazināšanos, rēķinot uz krātuves vienu tilpuma vienību, bet arī palētina lagūnu būvizmaksas.
Šķidrmēslu krātuvei ir jābūt nosegtai. Ja tajā tiek uzglabāti liellopu šķidrmēsli, tad šāda segkārta veidojas dabiski, jo mēslos mēdz būt pakaišu daļiņas un nesagremota lopbarība, kas uzpeld šķidrmēslu slāņa virspusē. Ja tiek uzkrāti cūku šķidrmēsli, tad šāda segkārta dabiskā ceļā nerodas un tā ir jāveido mākslīgi. Šim nolūkam var izmantot smalcinātus salmus, keramzītu vai kādu citu peldošu materiālu, ko iepūš vai ieber krātuvē, un pēc tam šis peldošais materiāls pats izlīdzinās pa visu krātuves virspusi. Taču praksē visbiežāk tiek lietota tā sauktā peldošā plēve. Ar to nosedz visu šķidrmēslu virsmu, un lagūnas tipa krātuvēm to papildus nostiprina pie augšējās apmales. Vēl ir iespējama krātuves aprīkošana ar vieglas konstrukcijas jumtiņu vai pat betonētu pārsegumu (iedziļinātām krātuvēm). Taču šie pēdējie risinājumi ievērojami (1,3–1,4 reizes) sadārdzina krātuves būvizmaksas.
Krātuvi ekspluatējot, jāraugās, lai šķidrmēslu segkārta netiktu izjaukta. Šim nolūkam svaigie šķidrmēsli ir krātuvē jāievada zem segkārtas, bet vajadzības gadījumā mākslīgi izveidotā segkārta ir jāpapildina ar jaunu segmateriālu. Segkārtas izjaukšana notiek tikai pirms šķidrmēslu izkraušanas, veicot krātuvē uzkrāto šķidrmēslu pārjaukšanu. Izņēmums ir peldošās plēves segkārta, jo šķidrmēslu pārjaukšanas un izkraušanas laikā tā parasti netiek demontēta.
Pakaišu kūtsmēslu uzkrāšana
Pakaišu kūtsmēsli satur vircu. Tādēļ, uzkrājot pakaišu kūtsmēslus, ir jārada vircas noteces un savākšanas iespējas. Turklāt ir jāņem vērā, ka vircas iznākums mēdz sasniegt 25–40% no uzkrātā kūtsmēslu daudzuma un arī tās normatīvais uzkrāšanas ilgums ir astoņi mēneši. Tādēļ šim nolūkam paredzētajām krātuvēm ir jābūt ar pietiekami lielu ietilpību.
Lai samazinātu amonjaka emisijas, arī šajā gadījumā ir vairākas iespējas.
l Pakaišu kūtsmēslu kaudzi var nosegt. Šim nolūkam var izmantot pakaišu materiālu (salmus, kūdru), taču vēl efektīvāks ir sintētiskās plēves klājums. Īpaši tas attiecas uz putnu mēsliem, jo parasti tos izmantošanas vietā nogādā ar 30–50% lielu sausnas daudzumu. Taču samirkstot (nokrišņu ietekmē), tajos notiek urīnskābes sadalīšanās, izraisot pastiprinātu amonjaka izdalīšanos.
l Kūtsmēsliem var pievienot vairāk pakaišu materiāla, kā arī palielināt kaudzes augstumu (taču šie nav tik efektīvi emisiju samazināšanas paņēmieni kā kaudzes nosegšana).
Kūtsmēslu izmantošanas apstākļi
>Pētījumos noskaidrots, ka kūtsmēslu iestrādes laikā radušās amonjaka emisijas sasniedz 20% vai vairāk no to apsaimniekošanas kopējām emisijām. Taču šis rādītājs var ievērojami mainīties atkarībā no izmantotās kūtsmēslu iestrādes tehnoloģijas un tehnikas. Būtiskākie faktori, kas var ietekmēt amonjaka emisijas, veicot mēslojuma iestrādi, ir šādi.
– Uz lauka izkliedētais (izlaistītais) mēslojums ir iespējami ātri jāiestrādā augsnē. Īpaši tas attiecas uz vircu un šķidrmēsliem. Ja tos iestrādā tūlīt (dažās minūtēs) pēc izkliedēšanas, tad emisija samazinās par 70–90%; ja pēc četrām stundām, tad par 45–65%; ja pēc 24 stundām, tad par 30% salīdzinājumā ar mēslojumu, kas atstāts neiestrādāts. Savukārt, ja pakaišu kūtsmēslus iear četru stundu laikā, tad emisijas samazinās par 60–90%; ja 24 stundu laikā, tad par aptuveni 30%. Tādēļ arī MK noteikumos nr. 834 norādīts, ka pakaišu kūtsmēsli un fermentācijas atliekas pēc to izkliedēšanas ir jāiestrādā 24 stundu laikā, šķidrmēsli un virca – 12 stundu laikā. Izņēmums ir gadījums, kad šķidrmēslus, fermentācijas atliekas un vircu izmanto kā virsmēslojumu. Tad tos var izkliedēt (izliet) uz augsnes bez iestrādes.
– Vircu vajadzētu atšķaidīt ar ūdeni, jo tad tā straujāk iesūcas augsnē. Turklāt rekomendētā atšķaidīšanas attiecība ir ne mazāka par 1:1 līdz pat 1:50 (50 daļas ūdens un viena daļa vircas). Praksē to var realizēt, ja mēslojuma un ūdens piegāde notiek pa cauruļvadu un tad to izsmidzina. Taču ūdeni var pievienot arī tādā gadījumā, ja vircu izlaista ar mobilu traktora agregātu, tikai tas ir saistīts ar papildu darbu (ūdens piegādei) un papildu izmaksām.
– Šķidrmēslus un vircu var iestrādes laikā paskābināt. Ja, piemēram, vircai pievieno sērskābi, sasniedzot pH 6 vai vēl mazāk, tas amonjaka emisijas samazinās vismaz par 50%. Mūsdienās šis paņēmiens ir īpaši izplatīts Dānijā, un tagad šim nolūkam tiek piedāvātas arī attiecīgas mašīnas. Taču, strādājot ar skābi, ir jāievēro pastiprināta darba drošība.
Mēslojuma izkliedēšana ir jāveic pēc iespējas bezvēja laikā vai arī tad, kad vējš nepūš smakas tuvējo māju (apdzīvoto vietu) virzienā. Turklāt amonjaka emisijas samazina arī augsts gaisa mitrums (pirms lietus) un mēslojuma iestrāde svaigi kultivētā zemē, jo tad tas straujāk iesūcas augsnē. Turpretim mēslojumu nevajadzētu izkliedēt uz sasalušas vai apsnigušas augsnes.
Kopsavilkums
Rakstā apkopotā informācija liecina, ka moderno lopkopības tehnoloģiju izmantošana var palielināt amonjaka emisijas, kas rodas gan kūtsmēslu ieguves, gan to apsaimniekošanas laikā. Taču vienlaikus eksistē arī dažādi šo emisiju samazināšanas risinājumi.
Amonjaka esamība apkārtējā vidē ir viegli jūtama, jo tas ir smakojošs. Jo vājākas ir kūtsmēslu radītās smakas, jo attiecīgi mazākas būs arī amonjaka emisijas. Tāpēc šīs emisijas ir samērā vienkārši konstatējamas, un to samazināšana var būtiski ietekmēt gan lauku iedzīvotāju labsajūtu, gan apkārtējo vidi.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
