Kā saglabāt dzīvo teātri. Diskusija par teātra nākotni pandēmijas ietekmē 0
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Kādas jaunas, unikālas tendences Latvijas teātra kopainā ienesusi šī pēdējā pārtrauktā un saraustītā sezona? Cik Latvijas teātri ir bijuši spējīgi adaptēties jaunajiem apstākļiem, ko radījusi situācija, kad fiziski nav iespējams apmeklēt teātri? Kāda nākotne pandēmijas ietekmē sagaida Latvijas teātri?
Par šiem un citiem aktuālajiem jautājumiem “Kultūrzīmju” rīkotajā “Zoom” diskusijā viedokļus pauda Latvijas teātra balvas “Spēlmaņu nakts 2019./2020.” žūrijas locekļi – teātra zinātniece, žūrijas priekšsēdētāja LĪGA ULBERTE, teātra kritiķe ANDRA RUTKĒVIČA un komentētājs, tulkotājs EDUARDS LINIŅŠ.
Izrāžu sezonu vērtēja arī teātra žurnāliste, producente Jevgeņija Šermeņeva un kultūras žurnāliste, teātra zinātniece, teātra kritiķe Undīne Adamaite.
“Sīkāki dzīvnieciņi” pielāgojas labāk
A. Bormane: – Šī trakā, saraustītā teātra sezona, kas likusi daudz ko pārvērtēt gan teātra veidotājiem, gan skatītājiem, tika pārcirsta kā ar nazi, un tikai ar laiku kaut kas sāka atjaunoties. Cik Latvijas teātri ir bijuši spējīgi piemēroties jaunajiem apstākļiem?
L. Ulberte: – Garā teātra sezona, kas bija mūsu skatīšanās laukā, pēc būtības iedalās ne tikai divās, bet jau trīs daļās. Pirmā – līdz 13. martā pirmoreiz izsludinātajai ārkārtējai situācijai, to varētu dēvēt par principā klasisku Latvijas teātra sezonu, tikai īsāku; otrā – pirmo e-izrāžu un tiešsaistes translāciju brīdis, kad Goda teātris parādīja tiešsaistē izrādi “Bļitka” vai Ģertrūdes ielas teātris – “Taņas dzimšanas dienu”, tas bija zināms pārejas, taustīšanās laiks; trešais posms, manuprāt, ir vasara – jūlijs, augusts, kad jau pilnās burās atsākās “dzīvās” izrādes un turpinājās arī vēl tiešsaistes projekti.
– Jau iepriekš izskanēja iespējamība, ka “Spēlmaņu nakts” žūrija varētu vērtēt divas sezonas uzreiz. Vai tas nebūtu bijis pareizi, ņemot vērā, ka pastāv arī ļoti liela neskaidrība par šo sezonu?
– M. Čehova Rīgas Krievu teātra direktore Dana Bjorka izteica ideju, ka loģiski būtu žūrijas darbu pagarināt par tiem trim mēnešiem, kas pirmās ārkārtējās situācijas dēļ izkrita no skatīšanās procesa.
Dienaskārtībā bija arī jautājums par to, ka tiešām varētu apvienot divas sezonas, taču, kā jau mēs to ļoti labi redzam, mēs nezinājām pavasarī, kas notiks ar pagājušo sezonu, un arī tagad, novembrī, nezinām, kas notiks ar šo jauno sezonu.
Tāpēc man liekas – labi vien ir, ka noticis tā, kā šobrīd, un mēs varam jēdzieniski noslēgt šo garo kalendāra ciklu no septembra līdz septembrim.
A. Rutkēviča: – Man liekas, ka šis laiks mums ļoti skaidri ir pierādījis, ka teātris ir klātienes māksla, ko izbaudīt, izjust un piedzīvot var formā, kad notiek enerģijas apmaiņa starp zāli un skatuvi.
Vērtīgākais no piedzīvotā – tas, ka pieredzējām, ka teātri – kā nu kurš, bet kopumā diezgan ātri – spēja reaģēt uz jauno situāciju, piedāvājot jaunas formas, domājot citādi, bet ļoti interesanti un atšķirīgi.
Līgas pieminētais sezonas dalījums, manuprāt, ir diezgan precīzs. Tomēr bija vēl viena lieta, ko šī sezona piedāvāja no jauna, – pagaidām maz apgūto vasaras teātra izrāžu lauku, brīvdabas teātra izrādes, kas ir ne tikai komēdijas jeb izklaides žanrā, bet arī darbi ar ļoti nopietnu saturu.
– Ļoti precīzi to formulējusi žūrijas locekle Undīne Adamaite: “Grūdienveidīgie formas valodas meklējumi teātrim tikai nāks par labu, lai gan pagaidām viss vēl atrodas sajauktā stāvoklī.” Tiešām, cik tad ir piemēru, kad Latvijas teātris ir nonācis šādos patiešām eksistenciālos, izdzīvošanas vajadzības noteiktos formas meklējumos? Pēdējais nāk prātā no 80. gadu beigām…
E. Liniņš: – Faktiski jau līdzekļi un arsenāls, ko teātri sāka lietot, pielāgojoties pirmajai ārkārtējai situācijai, zināmā mērā bija klātesoši. Atsevišķos gadījumos jau bija vērojams mūsdienīgu mediju izmantojums uz skatuves, konkrēti – ar videokameru fiksēta attēla iekļaušana izrādē.
No tā ir tikai viens solis līdz šāda attēla straumēšanai tīmeklī, respektīvi – tiešsaistes izrādei. Arī tas, ko Andra pieminēja par izrāžu iziešanu ārpus telpām, brīvdabā, kas arī lielā mērā ir spiesta lieta šajos apstākļos.
Man ir aizdomas, ka Valmieras Vasaras teātra festivāls nebūtu tik kupls un spēcīgs, ja teātri būtu ordinārā režīmā turpinājuši šo sezonu uz tradicionālās skatuves.
Runājot par “Spēlmaņu nakts” žūrijas darbu – tas nebija gluži šīs situācijas iespaidā, ka tika lemts, ka tai jāstrādā arī vasarā, iekļaujot arī tādus notikumus kā Valmieras Vasaras teātra festivāls, kas līdz šim bija tādi kā “nepieskaitīti” un īsti nevērtēti.
Ja runā par teātru spēju pielāgoties jaunajai situācijai, tad jāpiekrīt kolēģes Andras teiktajam: mēs redzam, ka teātri, protams, pilnvērtīgi tai pielāgoties nespēj.
Varētu teikt, ka vieglāk pielāgojas “sīkāki dzīvnieciņi”, nevis “lieli dinozauri” – mazajām nevalstiskajām teātra vienībām tas bijis visumā vieglāk, tās ātrāk un aktīvāk meklē jaunas teātra formas, un tas, manuprāt, notiek organiskāk nekā daudziem lielajiem institucionalizētajiem teātriem, kuriem tas ir sarežģītāk tehniski, administratīvi, finansiāli un, varbūt pat pirmkārt, psiholoģiski.
Te parādās izjūta, ka mēs taču esam valsts teātri, un valstij būtu kaut kas jāizdomā, lai mēs šo situāciju vieglāk pārdzīvotu. Turpretī tie, kas raduši vienmēr domāt un dzīvot stipri minimālistiski, kaut kur sadabūt līdzekļus, komplektējot izrāžu ansambļus pēc projektu principa un, starp citu, daudzos gadījumos piesaistot labākos spēkus, kas pieejami gan režijā, gan aktiermākslā, ir izrādījušies veiklāki.
– Tomēr tieši Nacionālais teātris – mūsu teātra vectētiņš – ir spējis izveidot “Balto kubu” – e-izrāžu ciklu, kas tiek ļoti augstu vērtēts.
– “Baltais kubs” man ļoti patika, lai gan – ja man jautātu, kas tas ir, tad atbilde būtu: tas, kas manā bērnībā un jaunībā bieži bija skatāms televīzijā; televīzijas iestudējums. Tātad labi aizmirsts vecais, un tieši tādēļ ļoti simpātisks un uzrunājošs.
Kā vērtēt e-izrādes
– Kā “Teātra Vēstnesī” rakstījusi kritiķe Maija Svarinska, “nominācijas un balvas teju vai allaž kļuvušas par klupšanas akmeni “Spēlmaņu nakts” līksmajam priekam”. Šogad žūrija bija sevišķi sarežģītā situācijā, tomēr ir ieviesta jauna kategorija “e-teātra izrādes”. Vai ir kādas specifiskas problēmas, ar ko kritiķi saskārās to vērtēšanā?
L. Ulberte: – Es vēl gribēju piebilst pie iepriekšējā – šī tomēr ir diezgan unikāla situācija – jebkuras fundamentālas ekonomiskas vai sociāli ekonomiskas pārmaiņas ietekmē visas jomas, ieskaitot teātri, tomēr šajā gadījumā runa ir par paša teātra pamatfunkcijas zudumu – teātris ir dzīvā komunikācija starp pieredzēm, starp to, kas atrodas spēles laukumā, un to, kas skatītāju zonā.
Ne vienmēr tie ir skatītājs un zāle, bet jebkurā gadījumā – tas ir kāds, kurš spēlē, un vismaz viens, kurš skatās. Un tieši šī funkcija teātrim ir atņemta – pirmo reizi pārskatāmā Latvijas vēsturē.
Neviens no pasaules kariem nav pārtraucis teātra darbību, kā tas noticis šobrīd. Līdz ar to domāju, ka šī situācija ir lielā mērā unikāla, un diskusijas par jaunajām teātra formām ir vietā. Arī es esmu dzirdējusi daudzus viedokļus no teātra cilvēkiem – piemēram, Jaunā Rīgas teātra aktieris Gundars Āboliņš vismaz divās intervijās ir izteicies, ka digitālās izpausmes neuzskata par kādā veidā apspriežamu teātra formu.
Neviens – arī mēs – jau arī nemēģina apgalvot, ka tas būtu klasisks teātris – skaidrs, ka tā kaut kādā mērā ir palīgforma; kaut kas, kas rodas no tā, ka nevar būt tā, kā vajadzētu būt. Tajā pašā laikā neredzu iemeslu nenovērtēt vai ignorēt šīs digitālās teātra pieredzes. Cita lieta, ka kritēriji, kā tās vērtēt, ir diezgan izplūduši – arī mums.
Jā, mēs nevērtējām šo izrāžu tehniskās kvalitātes – attēla kvalitāti, filmēšanas leņķus utt. –, kas droši vien arī daudzos gadījumos neizturētu kritiku, ne velti kino cilvēki pret šīm e-teātra formām izturas diezgan ironiski. Mēs skatījāmies uz šiem projektiem kā jauniem teātra valodas meklējumiem – jā, attālinātā vidē; jā, atņemot tiešo komunikācijas iespēju.
Es nevaru arī pārmest nevienam teātrim, kas konsekventi no šādiem eksperimentiem norobežojās, tas ir absolūti normāli, saprotami. No otras puses, ar cieņu skatos uz teātriem, kas to mēģināja darīt.
Komentējot Eduarda teikto – tas, protams, ir objektīvi, ka mazās trupas ir kustīgākas. Tomēr ļoti gribu uzsvērt Nacionālā teātra darbību šajā laikā – viņi uztaisīja ne tikai “Balto kubu”, bet arī Oskara Pauliņa sajūtu izstādi “Gaisma”, kas arī bija mēģinājums doties citā virzienā, ielasīja audiogrāmatas, Reinis Suhanovs izrādi “Margarēta” pielāgoja gan dzīvajam, gan “Zoom” formātam.
Tie tomēr ir ļoti konsekventi meklējumi, kā pielāgoties, dzīvot un vienlaikus radīt darbus ar estētisku pašvērtību. Cits jautājums, ka meklējumi ne vienmēr ir atradumi – kā bieži mēdza teikt kritiķe Silvija Radzobe.
A. Rutkēviča: – Ir skaidrs, ka teātris primāri un klasiski ir klātienes māksla. Domāju, ka taisnība ir Undīnei – ka šie digitālie risinājumi ir tādi grūdienveidīgi. Ja nebūtu tādi ārējie apstākļi, iespējams, teātri nebūtu tik aktīvi strādājuši pie jaunajiem formas un saziņas meklējumiem.
Man liekas, ka tas, ko teātris pirmajā ārkārtējā situācijā darīja, bija centieni dažādos veidos uzturēt un saglabāt kontaktu ar skatītāju. Runājot par jauno nomināciju, teātru izmantotās formas bija diezgan atšķirīgas, un mēs, nosaucot nominantus, domājām tieši par šo dažādo pienesumu, ļoti atšķirīgo skatījumu un izmantotajiem izteiksmes līdzekļiem.
Veidojot “klasisku iestudējumu”, teātri izmanto jau iestrādātus darbības principus, bet, piedāvājot šos jaunos e-formātus, visiem nācās meklēt un piedāvāt jaunus un nebijušus risinājumus. Līdz ar to šie darbi ir tik ļoti atšķirīgi.
E. Liniņš: – Droši vien te varam uzdot to pašu banālo jautājumu, kas jau tika uzdots savulaik kino, pēc tam televīzijas sakarā: vai jauno mediju vilnis – globālais tīmeklis un viss, kas ar to saistās, – nenokaus tradicionālo teātri?
Pagātnē šīs bažas, kā zināms, izrādījās veltas, taču ir daži momenti, par kuriem šajā saistībā varētu domāt kā par riskantiem. Nekad agrāk, nedaudz trivializējot, neviens pa ielu nestaigāja ar kinoekrānu vai televizoru rokās. Tagad cilvēki ir ļoti pieraduši pie tā, ka tīmekļa audiovizuālais saturs ļoti ātri nonāk pie viņiem jebkurā vietā un laikā.
Šī satura uztvere ir kļuvusi universāla, visuresoša. Līdz ar to var vaicāt – vai tīmeklī rādītais teātris nav ar lielāku potenciālu izstumt tradicionālo, nekā tas bija ar kino un televīziju?
Mūsu paaudze tiešsaistes formātu vēl uztver kā barjeru, bet, vai to šādi uztvers arī mūsu bērni un mazbērni, tas ir liels jautājums. Protams, es gribētu domāt, ka tradicionālā, dzīvā skatuve tā visa ietekmē tomēr nekļūs par antikvariātu vai ekskluzīvu greznību.
Teksts kā radošā procesa daļa
– Cik plašs un kvalitatīvs ir bijis oriģināldramaturģijas lietojums pagājušajā teātra sezonā?
– Dramaturgs Mārtiņš Zīverts savulaik rakstīja, ka talantīgs dramaturgs ir “retas sugas kukainis”. Runa ir ne vien par dramaturgu ražīgumu, bet arī prasmi tikt līdz kvalitatīvam dramaturģiskam tekstam.
Manuprāt, tā ir normāla situācija, ka sezonā parādās pusotra daudzmaz vērtējama luga, neskaitot dramatizējumus un citus skatuvei domātus tekstus, kas īsti nav luga, bet dramaturģiski organizēts teksts – kolāža, montāža un tamlīdzīgi. Pagājušajā sezonā tā tas arī ir – manuprāt, pilnīgi normāli.
– Un tomēr, vai nav pamatīga iekritiena sajūtas pēc arī šajā ziņā bagātās 2018. gada sezonas?
– Jā, 2018. gadā bija atšķirīga situācija – tā bija simtgade, kad ar pareizu kultūrpolitisku stimulēšanu, tajā skaitā – finansiālu – tika panākts diezgan būtisks uzrāviens.
A. Rutkēviča: – Sezona tomēr parādīja diezgan būtisku tendenci, ka izrādes teksts ir daļa no radošā procesa. Ļoti daudz dramaturģijas ir tapis vai nu speciāli kādai izrādei, vai kā radošās grupas kopdarbs.
Diezgan bieži šos oriģinālos tekstus ir grūti atdalīt no izrādes, jo tie rezonē tieši ar konkrēto darbu un ir uztverami kā māksliniecisks veselums. Tādu darbu bija daudz, spēcīgi un aktuāli.
Tas vēlreiz apliecina, ka teātris ir tagadnes māksla, kas reaģē uz konkrētā laika notikumiem un izsaka tos mākslinieciskās formās, paužot konkrētā autora vai paaudzes viedokli.
– Šajā ziņā spilgts piemērs ir Valtera Sīļa izrādes…
– Arī Kristas Burānes “Netikumīgie”, – absolūti oriģināls piegājiens kā parādīt jauniešu aktualitātes.
L. Ulberte: – Šādā estētikā konsekventi strādā arī trupas “Kvadrifrons”, “Esarte”, “Dirty Deal Teatro”, tas raksturīgs arī daudziem Ģertrūdes ielas teātra projektiem.
Kā klasisko dramaturģiju ļoti mīlošs cilvēks varu piekrist, ka zināms iekritiens tomēr ir, gribētos, lai sezonā būtu vairāk par burtiski dažām lugām, kuras var uzskatīt par klasiski rakstītu, pašpietiekamu, dramaturģisku tekstu ar noteiktiem teksta veidošanas elementiem.
Tādu tiešām sezonā objektīvi ir ļoti maz, tas ir jāatzīst. Ja runa par Andras iezīmēto – tādā virzienā iet laikmetīgais, tajā skaitā latviešu laikmetīgais teātris, primāri fokusējoties uz tekstu kā tikai vienu no izrādes sastāvdaļām un nereti to radot visai izrādes komandai kopā.
– Kādu kopumā pagājušajā sezonā saskatāt jauno teātra kompāniju pienesuma nozīmi Latvijas teātra kopainā? Cik tas ir konkurējošs vai savstarpēji papildinošs ar valstiskajiem teātriem – māksliniecisko izteiksmes līdzekļu, formātu, tēmu lietojumā?
– Man liekas, ka ir labs teātris un slikts teātris, un, jo daudzveidīgāks ir labs teātris, jo labāk. Tas ir sarežģīts jautājums ar daudzām šķautnēm. Viena – saistīta ar telpām, jo šīs nevalstiskās trupas parāda skatītājiem jaunas vietas.
No šā viedokļa gribētu pieminēt “Willa teātri”, kas ļoti aktīvi sāka šajā vasarā strādāt un piesaistīja arī skatītājus, kuri ikdienā varbūt nemaz nav tik aktīvi mūsu lielo teātru apmeklētāji.
Nevalstiskie teātri piedāvā jaunas teātra formas, tomēr zinām arī, kā tie cīnās par izdzīvošanu. Šajā ziņā tā ir konkurence ne tikai ar lielajiem teātriem, bet arī savstarpēji.
A. Rutkēviča: – Vēl viena šīs sezonas aktualitāte, ko spilgti nodemonstrēja “Kvadrifrons” – ka sadarbībā ar valstiskajiem teātriem – gan ar Daili, gan Nacionālo – var veidot kopdarbus, ienesot lielajos teātros svaigumu.
No vienas puses, šie teātri, protams, konkurē arī savā starpā, tomēr, no otras puses, sāk arī sadarboties – piemēram, “Esarte” spēlē izrādes “Dirty Deal Teatro”. Šādi var arī paplašināt skatītāju loku un sniegt viens otram jaunas radošas mākslinieciskas idejas.
A. Liniņš: – Varētu pastāvēt konkurence par radošajiem spēkiem. Pieļauju, ka nākotnē būs aizvien vairāk situāciju, kad aktieris, vēl jo vairāk režisors, nevēlēsies būt saistīts līgumattiecībās ar vienu konkrētu – acīmredzot lielo valsts – teātri, bet vēlēsies brīvību darboties radošos projektos, kas jau visnotaļ šobrīd notiek.
Droši vien varu piekrist – jo vairāk šādu teātra aktivitātes punktu, jo labāk. Lai gan vienmēr būs publikas daļa, kurai ir nepieciešams labi izgaismotais foajē, kur var pastaigāt, parādīt sevi un paskatīties uz citiem, arī – pietiekami laba bufete utt.
Tā ir pietiekami nozīmīga uz teātri iešanas kā ikdienas rituāla sastāvdaļa. Es nenosodu nevienu, kurš negrib iet uz neizremontētām telpām, kur ir aplupušas sienas un varbūt kaut kas arī smako – arī tādās vietās šajā sezonā esam skatījušies izrādes.
Tomēr vēl pirms desmit gadiem lielo teātru vidē uz šiem mazajiem teātriem skatījās kā uz kaut ko ļoti nenopietnu.
Šāda attieksme pilnīgi noteikti ir pagātnē, jo ir pierādījies, ka labas un izcilas izrādes top kā uz lielo valsts teātru skatuvēm, tā arī jaunatklātajās vietās – vai tā būtu fon Stricka villa, vai arī kāds pagalms vai stadions Valmierā.
Tādu veselīgu konkurenci lielie teātri pilnīgi noteikti bija pelnījuši.
Jaunas vēsmas, laikmetīgi par aktuālo
– Atceros, ka vēl pērn ap šo laiku saistībā ar aktieru dumpi Dailē teātru direktoru diskusijā “Latvijas Avīzes” redakcijā spriedām par komercijas un mākslinieciskuma attiecībām teātra repertuārā, par to, vai tam ir nepieciešams mākslinieciskais vadītājs vai arī pietiek ar intendantu. Redzam, kā pēc gada akcenti ir pamainījušies – vairāk uz tīri eksistenciālo pusi. Tomēr – kā vērtējat Dailes teātra jaunās vadības darbību? Vai Daile Jura Žagara un Viestura Kairiša tandēma vadībā šajā savādajā sezonā piedzīvo māksliniecisku renesansi?
A. Rutkēviča: – Ja runājam signālu līmenī, tad redzam, ka jau ar pirmajām jaunās sezonas izrādēm teātris demonstrē vēlmi nopietnāk runāt ar skatītāju – gan satura, gan arī mākslinieciskās izteiksmes līdzekļu ziņā.
Un izrādās, ka publika nemaz nav tendēta tikai uz izklaidi. Tendenču līmenī domāju – jā, varam redzēt jaunas vēsmas, jaunas tendences. Kā tas attīstīsies un izvērtīsies? Domāju – ir jāļauj paiet sezonai.
Šie jaunajai vadībai ir tikai pirmie darba mēneši, turklāt ļoti smagos un sarežģītos apstākļos.
E. Liniņš: – Neveiksmīgāku brīdi, kad stāties amatā un sākt īstenot savu programmu, nevarēja iedomāties. Kā jau Līga iepriekš norādīja – normālais teātra process šobrīd ir ļoti smagi traumēts.
Faktiski šai vadībai ir ļoti nelielas iespējas izmantot to arsenālu, ar kuru, iecerot savu radošo programmu, tā ir rēķinājusies. Tāpēc es teiktu – indikators būs pirmā normālā sezona, kad atkal zālē varēs pārdot tik daudz vietu, cik tur ir, un daudzmaz sakarīgi plānot teātra repertuāru un finanses.
Pagaidām es atturētos par to izteikt spriedumus, jo ir absolūti nenormāla situācija, un var tikai cerēt, ka Kairišam un Žagaram pietiks izturības un mentālā līdzsvara to pārdzīvot, noturēties un atgriezties pie iecerētā, kad būs normāli apstākļi.
L. Ulberte: – Arī es piekrītu kolēģu teiktajam – man liekas, ka šajā laikā vispār nevar neko pārmest nevienam teātrim. Ir jāpriecājas, ka vispār visi strādā un dzīvo.
Kopumā Dailes virzība man liekas ļoti simpātiska – tā sākās no pirmās vasaras izrādes, “Blokmājas Donkihota”, un arī visas pārējās izrādes, kas viņiem šajā laikā ir bijušas – “Elpa”, “Sidraba šķidrums”, “Ārsts” – varbūt tā ir sakritība, bet tās visas ir pagriezušas šā teātra seju pret realitāti.
Tā līdz šim bija viena no Dailes lielākajām problēmām, kas objektīvi samilza līdz krīzei. Toreiz likās, ka šis teātris dzīvo ārpus laika un telpas un ka viņus tikai ļoti minimāli, vienīgi dažus režisorus atsevišķās izrādēs, interesē tas, kas notiek apkārt reālajā pasaulē.
Man liekas, ka visi šīs vasaras un rudens iestudējumi runā par šobrīd aktuālām tēmām.
– Vai Alvja Hermaņa tiešajā klātbūtnē ir vērojams JRT nozīmes pieaugums?
– Šajā teātrī ir atsevišķas izrādes – “Zalkša līgava”, “Meklējot Spēlmani”, “Baltais helikopters” –, kur ir individuāli ļoti spilgti darbi.
Tās visas neapšaubāmi ir uzmanības vērtas, un par katru no tām varētu rīkot atsevišķu apaļo galdu, konfrontējot ļoti atšķirīgus viedokļus. Atsevišķi šo izrāžu elementi un, kā jau tas visu laiku ir JRT, trupas zelta kodols ir neapšaubāms, un tas parādās arī nominācijās.
– Reģionālie teātri: cik tie šajā sarežģītajā sezonā ir izrādījušies nopietni spēlētāji? Līderos ir Liepājas teātris, savukārt Daugavpils teātri nominācijās neatrast.
A. Rutkēviča: – Savukārt Valmieras teātra gadījumā nevajag aizmirst, ka mūsu nominācijās ļoti daudz ir minēts Valmieras Vasaras teātra festivāls. Tā izrādes varbūt nevar tiešā veidā asociēt ar šo teātri, bet kā laboratorija ir ļoti vērtīgas.
Kopumā šis festivāls Latvijas teātra vidē ir ienesis ļoti daudz jaunu radošu ideju. Kas attiecas uz Daugavpils teātri, žūrijai diemžēl sakrita ļoti neveiksmīgi – brīdī, kad bijām nolēmuši braukt skatīties šī teātra izrādes, tieši iestājās pirmā ārkārtējā situācija.
Līdz ar to Daugavpils teātrī pagājušajā sezonā redzējām tikai divus iestudējumus.
Vai būs vēl jaunpienācēji
– Pēdējās sezonas laikā vērojama vēl viena interesanta tendence, kas rosinājusi diskusiju par to, kur teātra jomā sākas profesionālisms un vai tas tiešām nozīmē tikai diplomu vai arī mākslinieciskos sasniegumus praksē. Piemēram, Ogres teātris publiskajā telpā ir pilsētas teātris, bet juridiski tas ir ieguvis profesionālu statusu. Faktiski teātris ir profesionāls pēc struktūras, bet aktieri ir pusprofesionāļi, kuri aktiermeistarību ir apguvuši desmit gadu laikā praksē režisora un pedagoga Jāņa Kaijaka vadībā. Vēl ir arī “Joriks” Rēzeknē, Krista Burāne strādā Cēsu teātrī. Vai teātra aina paplašinās arī šajā virzienā?
E. Liniņš: – Tāda pusprofesionāla teātra kategorija, vismaz no “Spēlmaņu nakts” žūrijas vērtēšanas kritēriju viedokļa, nepastāv. Ogres teātris šobrīd tiek uzskatīts par amatierteātri un, starp citu, šogad ar labiem panākumiem piedalījās amatierteātru skatē.
Ir ļoti labi, ka Ogres teātrim ir profesionāls vadītājs; ka tas strādā ar profesionālu gaismu mākslinieku un viss iestudējumu veidojums apliecina ambīcijas strādāt kā pilnvērtīgai teātra trupai.
Un arī aktieriski viņi patiešām neatpaliek no vidusmēra profesionālā teātra snieguma. Tomēr līdz šim par būtisku profesionālā teātra kritēriju tika uzskatīta ansambļa komplektēšana no aktieriem, kuri ieguvuši attiecīgu izglītību un kuriem aktiera darbs ir pamatprofesija.
Vispār izveidot profesionālu teātri ir ārkārtīgi grūti, tas prasa milzīgus finansiālus un organizatoriskus ieguldījumus, kā arī lielu enerģiju.
Jāsaka, ka Rēzeknes “Joriks”, manuprāt, ir vienīgais gadījums pēdējo pāris gadu desmitu laikā, kad amatierteātris “ievelk” sevi profesionālo teātru kategorijā.
Zinu, ka arī Ventspilī bijušas šādas domas un ambīcijas, tomēr pagaidām tas nav izdevies, lai gan tā ir ļoti bagāta pašvaldība. Kas attiecas uz Cēsu teātri, tad tā ir mazo projektu trupa, kur strādā profesionāli aktieri, kas pamatā saistīti darbā citur.
Kā saglabāt dzīvo teātri
– Iepriekš it sevišķi Dailes kontekstā nereti izskanēja, ka teātri daļēji darbojas arī kā pietiekami veiksmīgi uzņēmēji, bet līdz ar to saglabājas kāda repertuāra daļa, kas tendēta uz naudas pelnīšanu. Tas, kādu līdzsvaru šajā ziņā var panākt, ir katra teātra veiksmes jautājums. Tagad teātru pelņas iespējas ir faktiski atņemtas vai arī – ar cerību, ka situācija uzlabosies, – drastiski sarukušas. No tā izrietošā teātra pārtapšana par samērā šauram slānim pieejamu, ekskluzīvu mākslu. Cik neatgriezeniska, jūsuprāt, varētu būt šī krīzes iespaidā vērojamā tendence?
– Teātrim tomēr ir neatņemama loma latviešu nācijas identitātes saglabāšanā, un tas ir arī valodas jautājums. Jā, var jau spekulēt, ka teātris varētu lielākoties pārvietoties uz tīmekļa plašumiem, tomēr man liekas, ka dzīvā pārdzīvojuma efekts arī šajā aspektā ir svarīgs.
Vārds, ko dzirdam izskanam sev līdzās tai pašā telpā, citādi darbojas arī identitātes aspektā – spēcīgāk, nozīmīgāk. Protams, pieļauju, ka te var būt pozitīvi atradumi.
Piemēram, pieļauju, ka nākotnē varētu domāt par valsts atbalstu tiešsaistes u. c. tīmekļa izrādēm, lai tās būtu skatāmas latviešu auditorijai ārpus Latvijas.
Ļoti ceru, ka politiķi šeit nesaskatīs iespēju ietaupīt, padarot dzīvo teātri šeit, Latvijā, par ekskluzīvu mākslu un orientējot profesionāļus darboties kādos tiešsaistes režīmos, kas droši vien ir lētāk.
Taču saglabāt dzīvo teātri ir arī nacionālās pašapziņas jautājums. Vienai sevi cienošai nācijai ar tādu teātra tradīciju, kuru nav iznīcinājuši ne kari, ne totalitārie režīmi, ir vienkārši pienākums to saglabāt.
L. Ulberte: – Neesmu šajos jautājumos pārāk optimistiska. Arī domāju, ka teātri kā mākslas veidu jau šis viss neiznīcinās, tomēr, kā jau teicu, man liekas, ka tas atstāj iespaidu, un šī krīze var ievilkties.
Objektīvi arī saprotu teātrus, kas ceļ biļešu cenas. Man liekas, ka būtu stratēģiski jādomā, kā teātru piedāvājumu padarīt iespējamu, tieši izmantojot tehnoloģijas. Nevis par spīti tam, ka citādi nevaram, bet gan pateicoties tam, ka mums šīs digitālās tehnoloģijas ir.
No pēdējiem piemēriem ļoti simpātiska šajā ziņā liekas Nacionālā teātra izrādes “Tikšanās vieta – Rīgas pilsētas II teātris” digitalizācija un tās piedāvājums skolām ar Kultūras ministrijas finansiālu atbalstu. Iespējams, ka cilvēki par ko līdzīgu būtu gatavi maksāt arī paši.
A. Rutkēviča: – Piekrītu Līgas bēdīgajai prognozei, ka skatītājiem, lai atgrieztos teātrī, būs vajadzīgs laiks. Protams, būs daļa, kas būs noilgojusies pēc teātra, tomēr daļa publikas būs sev atradusi citus mākslas pieredzes gūšanas veidus, kur varbūt nemaz nevajadzēs dzīvo teātra kontaktu.
Jo ilgāks būs šis atsvešinātības laiks, jo vairāk mainīsies cilvēku paradumi kultūras patēriņā, un kādā brīdī mēs to sāksim tiešā veidā sajust. Diezgan cerīga iniciatīva ir “Latvijas skolas soma”, kas paredz kultūras piedāvājumu visiem Latvijas bērniem.
Tas vieš ticību, ka mums neizaugs tikai digitālā paaudze, bet ka būs arī jaunieši, kuriem vajadzēs tiešo un nepastarpināto kontaktu ar mākslu.
E. Liniņš: – Jāsaprot, ka mūsu kultūra vienmēr būs lielā mērā valsts uzturēta, un te no svara vienmēr būs arī politiskais pasūtījums – signāli, ko sabiedrība dod politiķiem par to, ko tā no valsts šajā ziņā gaida.
