Atis Klimovičs: Kā sagatavoties pilna mēroga karam – vai valsts ir gatava tādam dramatiskam pārbaudījumam? 99
Atis Klimovičs, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vai bruņotie spēki, pilsoņi, sabiedrības vairākums, valsts kopumā ir gatava tādam dramatiskam pārbaudījumam kā pilna mēroga karš? Tas ir galēji nopietns jautājums, uz kuru daudzām valstīm vajadzētu godīgi censties meklēt atbildi. Vismaz noteikti tām, kas atrodas specifiskos reģionos līdzās agresīviem kaimiņiem. Par to vēl pirms lielā kara krietni vien citādi būtu bijis jādomā Ukrainai, bet no visa tā, kas tur gada laikā pieredzēts, daudz vajadzētu aizgūt, piemēram, Latvijai.
Būs gūti apstrīdēt atziņu, ka pilnībā sagatavoties pilna mēroga karam, tādam, kas šajā laikā risinās Ukrainā, nav iespējams. To nav iespējams paveikt, jo ir tik daudz svarīgu lietu, kas jānodrošina, un simtiem sīkumu, kas postošajā ikdienā vairs nešķiet nenozīmīgi sīkumi. To tagad pieredzējusi Ukraina, kur faktiski nav nevienas simtprocentīgi drošas apdzīvotas vietas.
Krievu raķete vai cits nāves lādiņš var nokrist jebkur. Šādā situācijā loģiski vaicāt, vai visur vēl pirms agresora spēku uzbrukuma tika domāts par jaunu bumbu patvertņu būvniecību. Atbilde pavisam vienkārša – netika gan. Tas pats sakāms arī par Latviju – pievēršanās bumbu patvertņu būvniecībai šķiet kā jautājums par citu galaktiku apgūšanu.
Vieni teiks, ka bruņotas agresijas novēršanā galvenais ir labi un jaudīgi ieroči, citi norādīs uz karaspēka motivāciju, citi uz aizmugures saliedētību un maksimālu sabiedrības darbu aizsardzībā, bez kā ilgstošus panākumus frontē gūt nav iespējams. Visi šie viedokļi būs pareizi. Vieni paši ieroči, pat izslavētie amerikāņu HIMARS, vai kaujas droni “Bayraktar” uzvaru nenodrošinās, taču arī drosmīgiem kareivjiem bez attiecīga bruņojuma būs neiespējami apturēt ienaidnieku.
Lai arī tagad ukraiņi frontē ir apgādāti daudz labāk nekā pirms vairākiem gadiem, kad sākās Krievijas agresija Donbasā, vajadzību allaž ir vēl vairāk. Tur redzams, ka Ukrainas valdība nespēj aizlāpīt ciet visus daudzo vajadzību caurumus. Nemaz nerunāsim par ieročiem, kas ir valstu piegāžu līmenis. Ieroči un munīcija dabiski ir vajadzība numur viens, bet tam jau seko desmitiem un desmitiem citu ļoti būtisku vajadzību. Ir labi, ja konkrētā armijas vienība, piemēram, ir parūpējusies un spējusi apgādāties ar rezerves formām un apaviem.
Bet ko darīt, ja kauju situācijā noliktava tikusi iznīcināta vai pat vēl sliktāk – nonākusi pretinieka rokās? Ne reizi vien ar gandarījumu no ukraiņu karavīriem nācies uzklausīt pateicību par formām, kas atvestas no Latvijas. Turklāt tās izrādījušās krietni vien izturīgākas par vietējām Ukrainā šūtajām. Noteikti pieminams daudz citu arī būtisku vajadzību – sākot ar maskēšanās tīkliem, ko esam sējuši un nogādājuši Ukrainā, ierakumu svecēm, ķīmiskajiem sildītājiem un daudz ko citu.
Pieminētajām nebūt ne mazsvarīgajām lietām noteikti pieskaitāma dažāda optika – nakts redzamības ierīces un termokameras – arī to, kā redzams, Ukrainas Aizsaradzības ministrija nespēj sagādāt vajadzīgajā daudzumā. Protams, var pieņemt, ka visu, kas atrodas noliktavās tālu no frontes, nemaz, stratēģiski plānojot, uzreiz neizsniedz. Taču ar valsts resursiem apgādē ir nepietiekami un karavīru dzīvības un veiksme frontē ir atkarīga arī no aizmugures spējām palīdzēt ar apgādi. Arī to derīgi ielāgot Latvijā.
