Ukraiņi gatavojās karam: “Nedēļu pirms kara papildinājām ūdens un pārtikas krājumus” 0
Natalka Homenko-Pozņaka, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Vēlies mieru – gatavojies karam, vēsta sena paruna. Vēl kopš 2014. gada Ukrainā bija zināms, ka pilna mēroga karš ar Krieviju ir neizbēgams. Zināja, lai gan līdz beidzamajam brīdim atteicās tam noticēt.
Tādēļ, ka jebkurš karš XXI gadsimtā ir pretrunā ar cilvēcisko loģiku un veselo saprātu. Pat prezidents Volodimirs Zelenskis vēl janvāra beigās visus mierināja un aicināja maija svētkos braukt uz šašlikiem Harkivā.
Tomēr Ukraina gatavojās karam. Gatavojās armija: analizēja situāciju Donbasā, kur astoņus gadus turpinājies karš, atjaunoja kontaktus ar veterāniem, kas jau bija atgriezušies civilajā dzīvē, noritēja aktīvs darbs diplomātiskajā laukā. Gatavošanās bija nopietna, un to parādīja Ukrainas armijas apgāde ar bairaktariem, džaveliniem un citu augstas precizitātes kara tehniku un ieročiem.
Gatavoja rezervi. Vēl pirms diviem trim gadiem sāka veidot Teritoriālās aizsardzības vienības, kurās rezervisti brīvdienās apguva karošanas pamatus: apiešanos ar ieročiem, kaujas vešanas taktiku, sapiera darbu, topogrāfiju, taktisko medicīnu. Tajā pašā laikā – janvāra beigās, kad liecības par gaidāmo iebrukumu kļuva visai acīmredzamas (pilna mēroga “mācības” Baltkrievijā, uz kurieni tika pārsviests kontingents no Urāliem un Tālajiem Austrumiem, olimpiāde Pekinā, jo Putinam patīk uzsākt karus olimpiādes laikā vai pēc tam), vairākas reizes pieauga brīvprātīgo skaits, kas vēlējās iziet Teritoriālās aizsardzības apmācību.
Karam gatavojās arī civilā sabiedrība. Bērnu psihologi stāstīja, kā sagatavot bērnus mācību gaisa trauksmei, skolās noritēja mācības, kurās it kā ugunsgrēka izraisītā avārijas situācijā bērnus centralizēti veda uz bumbu patvertni, bet vecākiem ieteica sagādāt bērniem žetonus, uz kuriem uzrakstīt vārdu, adresi un vecāku telefonu. Katram bija “plāns B” ārkārtas situācijā. Mūsu ģimene nedēļu pirms kara papildināja ūdens un pārtikas produktu krājumus.
Mēs gatavojāmies karam. Taču izrādījās, ka neesam gatavi tādai teroristiskai operācijai, kādu Krievija ir izvērsusi pret Ukrainu. Mēs nebijām gatavi tam, ka krievu karavīri karos nevis ar armiju, bet pirmkārt ar mierīgajiem iedzīvotājiem, ka civilās sabiedrības upuru skaits būs vairākas reizes lielāks par kritušo karavīru skaitu.
Nebijām gatavi tam, ka raķetes spridzinās nevis militāros objektus, bet gan bērnu slimnīcas un dzemdību namus, baznīcas un teātrus, ka tanks var atrasties ielas vidū un truli apšaudīt dzīvojamo kvartālu, to pārvēršot drupās. Vienkārši tādēļ, ka spēj to izdarīt. Nedomājām, ka veselas pilsētas, kas vēl vakar dzīvoja savu ierasto dzīvi, nedaudz dienās pārvērtīsies par akmeņu kaudzi, kā tas bija Groznijā vai Alepo, un tūkstošiem cilvēku paliks bez pajumtes un visa, kas bija viņu personiskās pasaules pamats. Sevišķi asi to izjuta tie, kas 2014. gadā bija bēguši no okupētās Krimas un Donbasa un apmetušies tādās mierīgās vietās kā Buča, Irpiņa un Borodjanka.
Nezinājām, ka sievietes dzemdēs metro un bumbu patvertnēs, bet zīdainīši mirs uz māšu rokām no aukstuma un novājēšanas, ka krievu okupanti, kas atnākuši “glābt mūs no fašisma”, neielaidīs aplenktajās pilsētās humāno palīdzību, sašaus mašīnas evakuācijas kolonnās, kļūs par marodieriem, piesegs sevi ar mierīgajiem iedzīvotājiem, sagūstīs un nogalinās volontierus, iekarotajos ciemos nogalinās vīriešus, bet sievietes vairāku stundu garumā izvaros viņu bērnu acu priekšā (par to varat pajautāt Kijevas apkārtnes Bogdanovkas ciema iedzīvotājiem), ka XXI gadsimtā mūsu ielās nedēļām ilgi gulēs nogalinātie, kurus nav kam apglabāt, bet pilsētās parādīsies masu kapi mierīgajiem iedzīvotājiem.
Mēs domājām, ka tas viss palicis pagātnē 1945. gadā un pēc Nirnbergas procesa vairs neatkārtosies. Never again. Tagad redzams, ka jauns denacifikācijas process ir neizbēgams. Turklāt tas jāsarīko Krievijā, kur vairāk nekā 70% iedzīvotāju atbalsta savu kārtējo Kremļa trako.
Bet mūs zaudējumi padarījuši tikai stiprākus un mēs cīnīsimies līdz beidzamajam. Lai atriebtu katru karavīru, kas kritis šajā cīņā, katru bērna asaru, katru sagrautu māju un dievnamu. Tādēļ, ka mums tas jau ir dzīvības un nāves jautājums. Un ne tikai mums – šodien Ukrainā tiek izlemts Eiropas civilizācijas liktenis. Bet mēs esam uz savas zemes, mums nav kur atkāpties. Tādēļ mums ir jāuzvar. Un mēs uzvarēsim.
