Kā dārzi ziemos pēc šīs dažādās vasaras? Eksperta padomi augļu koku sagatavošanai ziemai 0
Par ko vēsta iepriekšējās vasaras
Salīdzināšu pagājušo vasaru ar divām citām nokrišņu ziņā līdzīgām vasarām un mēģināšu zīlēt, kā augļu koku ziemošanu varētu ietekmēt šāgada tik dažādā vasara. Vidējie meteo dati rāda, ka veģetācijas pirmie mēneši bija pavēsi un arī nokrišņu nebija daudz. Jūlijs vidēji arī bijis vēsāks nekā parasti, bet neparasti lielas bija atšķirības nokrišņu daudzumā, piemēram, Daugavpilī nolijis stipri vairāk nekā piejūras pilsētā Ainažos – attiecīgi 150,4 un 22 mm. Augusts un septembris bija siltākie, bet arī nokrišņiem bagātākie mēneši, tātad arī tādi, kas veicina visus augšanas procesus, ne tikai sēņu. Atšķirības starp novadiem, protams, lielas. Dažviet nokrišņi bija ļoti gaidīti, citur tie jau bija katastrofa.
Dažviet rietumu novados visu vasaru lietus it kā bija, bet ne tik daudz, lai nokļūtu līdz koku saknēm. Tie tomēr neaizgāja bojā un, ja augsne bija auglīga un dārzs labi kopts, auga ļoti labi, āboli bija sevišķi lieli. Interesanti ir kādas augļkopes novērojumi kokaudzētavā, kur sausajā māla augsnē lāpstu nevarēja dabūt iekšā līdz pat rudens lietavām. Sēklaudžu potcelmiem, kuriem saknes parasti iet dziļumā, šovasar tās veidojās ļoti sekli, pašā augsnes virskārtā – acīmredzot, lai varētu uzņemt kaut nedaudz mitruma no rasas vai smidzinošā lietus jeb, kā to sauc siena vācēji, pūdētāja.
Simt gadu periodā šādas vasaras ir bijušas vairākas, bet nokrišņu daudzuma un temperatūras ziņā vistuvākās šāgada vasarai laikam tikai divas. Pēc tām sekojošās ziemas gan bija dažādas. Dažas ar ilgstoši zemu temperatūru bez atkušņiem, citās dienu skaits ar zemu temperatūru neliels, bet to svārstības daudziem kokiem katastrofālas. Dažādi bija arī nākamie pavasari – gan strauji, gan lēni nākoši. Skaidrs, ka tādā gadījumā dažādiem bija jābūt arī dārzu postījumiem.
1928./29. gada ziemā bija cietuši 30% dārzu. Augļu koku sagatavošanos ziemošanai kavēja ļoti slapjā un drēgnā iepriekšējā vasara. Gan šo apstākļu, gan arī slimību bojātās lapotnes dēļ daudzi koki bija panīkuši. Rudens bija garš un silts. Ziemas sals nebija liels. Februārī minimālā temperatūra tikai dažas dienas bijusi -28–34 0C, tomēr augsne bija sasalusi samērā dziļi. Nākamajā pavasarī koku virszemes daļas strauji sāka darboties, pastiprināti patērēja ūdeni, bet saknes sasaluma zonā to neuzņēma. Visvairāk cietis Zemgales apgabals, kur izsaluši 26% ābeļu. Kurzemē nedaudz mazāk – 20,64%. Turpretī Latgalē izsala tikai 12,9% ābeļu. Neviens negaidīja, ka tieši Kurzemē un Zemgalē būs izsalis tik daudz augļu koku, arī vītoli, ozoli un bērzi. Kāpēc? Šajā gadījumā acīmredzot ziemošanu papildus ietekmēja reljefs un augsne, arī šķirnes. Latgalē dārzi parasti tika stādīti paaugstinātās vietās, pauguru augšējā daļā, kur pārlieku lielais nokrišņu daudzums problēmas neradīja. Arī salā neizturīgo citzemju šķirņu Latgales dārzos bija maz, vien vietējās un no Krievijas ienākušās.
Zemgalē auglīgajā, bet arī mitrajā un smagajā mālā cieta saknes, kurām gaisa trūkuma dēļ bija traucēta skābekļa un ogļskābās gāzes normāla apmaiņa, arī augsnes sasalums bija dziļāks. Koki nespēja laikus pabeigt augšanu, sagatavoties ziemošanai. Arī audzēto šķirņu sastāvs bija mazāk ziemcietīgs, vairāk tika audzētas Rietumeiropas šķirnes.
1978. gada vasara arī bija vēsa un nokrišņiem bagāta. Tas veicināja dažādu sēņu slimību izplatību, kavēja augļu nogatavošanos. Ābelēm un plūmēm bija ļoti laba raža. Septembris bija auksts, ar neparasti lielu nokrišņu daudzumu – 142–232 mm. Septembra beigās uzsniga sniegs, bieži bija naktssalnas. Oktobrī gaiss pakāpeniski kļuva aukstāks, nokrišņu daudz. Novembris bija salīdzinoši silts, bet lietus lija gandrīz katru dienu. Decembra beigās naktī minimālā temperatūra gaisā jau bija -35–40 0C, bet virs sniega pat -45–49 0C. 15–20 cm bieza sniega sega bija austrumu rajonos, turpretī rietumu daļā tā bija tikai 5–10 cm bieza, dažviet starp zāles stiebriem tikko manāma. Pavasaris bija vēss un nokrišņiem bagāts līdz maija otrajai dekādei. Tas bija labs apsalušo koku reģenerācijai. Gan plūmes, gan bumbieres Pūrē un Ogrē cieta ļoti stipri, bet ābelēm bija tikai nelieli bojājumi. Tās visvairāk izsala Latgales un Vidzemes lieldārzos, kur lielajos kvartālos daļa ābeļu bija zemākās vietās, ieplakās, arī līdzenās vietās bez iespējām aukstajam gaisam noplūst vēl zemāk. Tur aizgāja bojā pat it kā ziemcietīgas šķirnes.
Kā dārzi ziemos pēc šīs vasaras?
To tiešām nevar prognozēt, jo nezinām nedz to, kāda būs ziema, nedz to, kāds būs pavasaris. Sagaidāms, ka mazāk ziemcietīgo kultūru vai potcelmu saknes varētu aiziet bojā vietās, kur ilgstoši stāvējis ūdens, sevišķi smagākā māla augsnē. Arī dārzos, kur koku sagatavošanos ziemai, laikus beidzot visus augšanas procesus, traucēja ne tikai pārlieku mitrā augsne, bet arī saimnieku vēlme tos pārbarot. Vienīgais, ko varam darīt, ir pārdomāt, kas līdz šim darīts nepareizi, ko varam darīt, lai nākamajai šādai vasarai un rudenim sekas būtu mazāk postīgas. Skaidrs, ka vietu esošam dārzam nomainīt nevaram.
Šoruden mainīt mitruma apstākļus arī vairs gandrīz nevaram. Ja ūdens noplūšanai no dārza ir kāds šķērslis, piemēram, novadgrāvju rakšanas dēļ izveidojies augstāks valnis, jāmēģina tajā piemērotās vietās izrakt grāvjus ūdens novadīšanai uz novadgrāvi. Katrā dārzā ir vietas – ieplakas, kur ūdens krājas katru gadu un kociņi aizgājuši bojā vai nīkuļo. Tādā gadījumā, ja pavasarī kāds neliels koks vēl būs dzīvs, ar lāpstām no divām pusēm tas jāpaceļ uz augšu, zem tā jāpieber augsne un jācenšas izveidot augstāku pauguru, lai saknēm pietiktu ne tikai ūdens, bet arī gaiss. To gan var izdarīt tikai ābelēm uz maza auguma potcelma vai nesen iestādītiem jauniem kokiem. Ja koks jau iznīcis, pārējie koki jau vecāki, labāk vietā nestādīt neko.
Gaisa trūkums augsnē visvairāk nepatīk kauleņkoku sēklaudžu potcelmu saknēm – tātad, ja augsne ir smaga vai pasmaga ar zemu un bieži pļautu zālāju un varbūt ar ūdensnecaurlaidīgu apakškārtu, rindstarpās vajadzētu veikt dziļirdināšanu. Par to, ka saldajiem ķiršiem uz potcelma Pr. Mahaleb, kas pie mums vēl arvien visvairāk izmantots, patīk sausākas, dziļi sastrādātas un dabiski drenētas augsnes, novērojis jau slavenais Bulduru augļkopības pasniedzējs J. Kārkliņš pagājušā gadsimta vidū. Atgādināšu, ka visu sēklaudžu potcelmu galvenā darbīgā sakņu masa kokiem pilnražas periodā atrodas rindstarpās, nevis ap stumbru. Ūdens uzkrāšanos rindstarpās dziļirdināšana noteikti samazinās.
Ja kauleņkoku dārzu rindstarpās, regulāri irdinot, augsne turēta bez apauguma, nokrišņiem pārbagātas vasaras otrajā pusē nezālēm jāatļauj augt vai arī jāiesēj kāds zaļmēslojuma augs. Tas, veicinot augšanas nobeigumu, veicinās arī koku gatavošanos ziemai. Kārtējo reizi jāatgādina, ka augoša, pārkoksnēties sākusi zāle rudens pusē paņems vairāk lieko mitrumu un arī slāpekli, tātad palīdzēs kokiem sagatavoties ziemošanai. Dārza kopējiem un ražas vācējiem, protams, labāk patīk zemu pļauts zālājs, diemžēl kokiem rudenī – ne. Ja kāda šķirne vākšanas gatavības laikā ir, piemēram, divās rindās, tad pirms vākšanas var šo rindstarpu nopļaut vai zāli vienkārši piebraukt.
Ko nākamajā pavasarī darīt ar augsni, tas atkarīgs no tā, vai augsnei ir vajadzīgs mitrums vai nav, cik dziļš bijis sniegs vai cik dziļi sasalusi augsne. Pavasarī jāpriecājas, ja pumpuru plaukšana kavējas, sevišķi, ja zeme sasalusi. Stumbru sasilšanu un dzīvības procesu sākšanos tajos bumbierēm, saldajiem ķiršiem un plūmēm ar augstākiem un resnākiem stumbriem var aizkavēt kaļķošana. Tagad atliek tikai gaidīt, kādus pārsteigumus mums sagādās ziema vai pavasaris. Un būsim gatavi to sekas pārdomāti novērst.
Vairāk lasiet žurnālā Agro Tops
