LIELĀKĀ PROBLĒMA – FINANSES 0
“Aprūpējamu pacientu nepieciešams barot, mazgāt, grozīt, sekot līdzi vēdera izejai, mainīt pamperus, uzmanīt, lai viņš ik pēc divām stundām mainītu pozīciju – uz viena sāna, otra sāna, pussēdus, sēdus, guļus,” skaidro speciāliste. “Iespējas pacientu nogādāt rehabilitācijas iestādēs ir minimālas, jo jāgaida garās rindās, valsts apmaksāto vietu ir ļoti maz. Ir iestādes, kas nodrošina rehabilitāciju mājās. Turklāt būtisks faktors ir finanses – insulta pacients izmaksā ļoti dārgi, arī mājas aprūpē. Ja radiniekam jāstrādā, jāmeklē cilvēks, kurš var palīdzēt aprūpēt slimnieku. Tā ir liela problēma. Aprūpē iekļautas visas dzīvības uzturēšanas funkcijas, kurām jāseko līdzi. Ja pacientam ir rehabilitācijas potenciāls, bet ģimenei nav finansiālo iespēju, potenciāls pilnībā netiek izmantots, neiroloģisko funkciju spējas tik labi neatjaunojas,” secina ārste. “Mēs varam sniegt ieteikumus, kā rīkoties, bet neskatāmies nevienam makā un nevaram spriest, vai ģimene finansiāli varēs atļauties visas nepieciešamās procedūras.”
Finanšu trūkums medicīnā ir valstiska problēma. Vislielākās problēmas rodas ar aprūpējamiem pacientiem. Nereti ir konfliktsituācijas – radinieki nespēj uzņemties rūpes par pacientu, taču arī slimnīcai nav pienākuma slimnieku paturēt. Lielu slogu izjūt sociālais darbinieks, kurš cenšas piedāvāt iespējas, bet ne visas ir valsts apmaksātas, līdz ar to daudz kas atkarīgs no radinieku finansiālajām iespējām. “Insulta pacients izmaksā dārgi gan ģimenei, gan valstij,” secina ārste.
EMOCIONĀLAIS SLOGS
Slimnieks nevēlas kļūt par nastu tuviniekiem, taču bez viņu palīdzības nevar iztikt. Pacients var ierauties sevī, just bailes, apjukumu, kaunu, bezpalīdzību, var rasties depresija, miega traucējumi, vienaldzība, emocionāli traucējumi. Cilvēks var skumt vai, tieši otrādi, būt neizprotami jautrs vai viegli aizkaitināms. Visas šīs emocijas insultu pārcietušais nespēj apvaldīt, tāpēc tuviniekiem jābūt saprotošiem. Neiecietība situāciju tikai sarežģī, padziļina depresiju un neveicina atveseļošanos. Pat ja slimnieks nespēj runāt, viņš parasti spēj aptvert apkārt notiekošo, līdz ar to ļoti būtiska ir komunikācija. Gadījumos, kad emocionālie traucējumi ieilgst, palīdzēt var psihoterapija.
Insulta pacients ir ierobežots savās aktivitātēs un nespēj veikt darbu, ko iepriekš darījis bez piepūles. Līdz ar to pēkšņo pārmaiņu dēļ daudzi izvairās no sabiedrības. Latvijā pastāv biedrība Par sirdi un insultu pārcietušo cilvēku un viņu radinieku psiholoģiskā atbalsta biedrība VIGOR, kurā iespējams gūt atbalstu.Insulta slimnieka aprūpētājam jāatceras, ka viņam jāgādā arī pašam par sevi. Nevajag baidīties lūgt palīdzību citiem, jo jebkurš atelpas brīdis ir nozīmīgs. Emocionālo spriedzi mazina pastaigas, fiziskas nodarbes, masāžas un citas nomierinošas procedūras, darbības, kas sagādā prieku un tādējādi mazina ikdienas stresu. Jācenšas saskatīt pozitīvo – jānovērtē jebkurš slimnieka sasniegums un kopā pavadītais laiks.
KĀ PAZĪT INSULTU
Ja cilvēku skāris insults, bez kavēšanās jāsauc ātrā palīdzība. Pacientu var mulsināt tas, ka ķermenis neizjūt sāpes, bet rodas dažādas neparastas sūdzības. “Ja cietusi dominantā smadzeņu puslode, kas vairākumā gadījumu ir kreisā, var rasties runas traucējumi, nespēja izteikties vai neizpratne par otras personas teikto. Var attīstīties vienas ķermeņa puses nespēks, nejutīgums, notirpums. Piemēram, no rokām var izkrist krūze vai zobu birste, slimnieks pēkšņi nevar paiet vai nokrīt,” skaidro speciāliste. “Tad cilvēkam jāliek pasmaidīt, jānovērtē sejas simetriskums, vai viena puse nav noslīdējusi. Jāpaceļ abas rokas – ja viena no tām neceļas vai nav iespējams noturēt, tas arī var liecināt par insultu. Visbeidzot jāliek personai runāt un jāvērtē, vai cilvēks saprot teikto un var atbildēt.
Insultu var pazīt arī pēc trulām galvassāpēm, sliktas dūšas, vemšanas, reiboņa vai redzes zuduma. Ja cilvēkam ir pēkšņas galvassāpes, nekavējoties jāsauc ātrā palīdzība, jo var būt arī cita nopietna slimība. Turklāt, zvanot ātrajai palīdzībai, jānorāda, ka pacientam ir insults, lai mediķi spētu attiecīgi reaģēt. Šādā situācijā ļoti svarīgs ir laiks – jāzina, cikos sākušās insulta pazīmes,” uzsver neiroloģe.
Katram insulta veidam ir savas ārstēšanas metodes, tāpēc obligāti jāvēršas pie ārsta.
