Kā atpazīt insulta pazīmes un dzīvot pēc insulta pacientam un tuviniekiem 0
Insults vienmēr piemeklē pēkšņi – arī vesels, aktīvs, darbspējīgs cilvēks vienā mirklī var tikt paralizēts. Tas ir milzīgs pārsteigums gan pašam pacientam, gan viņa tuviniekiem, kuriem jāsaskaras ar emocionālām, fiziskām un finansiālām grūtībām. Nereti pilnībā jāmaina dzīvesveids, lai pielāgotos slimnieka aprūpei. Kā sadzīvot ar insulta sekām? Padomus sniedz neiroloģe Ilga Ķikule.
Speciālistes pieredze liecina, ka būtībā ārsta aprūpē nonāk ne tikai insulta pacients, bet arī viņa ģimenes locekļi un tuvinieki. “Pirmām kārtām tas ir milzīgs stress: cilvēks vakar bija vesels, bet šodien – paralizēts, guļošs. Pacientiem pēc insulta var būt kustību traucējumi, līdz ar to viņi ir ierobežoti savās parastajās aktivitātēs. Ārsts izvērtē, vai cilvēks pēc insulta pārciešanas spēj līdzdarboties, un pielāgo rehabilitācijas programmu. Tad tiek vērtēta ārstēšanas procesa dinamika, iesaistīti sociālie darbinieki, rehabilitologi, fizioterapeiti, ergoterapeiti, logopēdi. Iespēju robežās pacienti tiek novirzīti uz sociālajiem dienestiem un sociālajām aprūpes iestādēm,” skaidro Ilga Ķikule. “Insults nereti beidzas ar nāvi, bet, ja zina slimības pazīmes, cilvēku laikus nogādā stacionārā un uzsāk specifisko ārstēšanu, invaliditāti iespējams mazināt. Svarīgi ir rīkoties ātri.”
KOMANDAS DARBS
“Ir pacienti, kuri pēc insulta atkopjas, un ir arī tādi, kas neatkopjas un paliek aprūpējami. Tas atkarīgs no slimnieka vecuma, insulta cēloņa, apjoma, lokalizācijas. Pilnīgi bez sekām neiztiek nekad, jo insults ir smadzeņu bojājums. Atkopšanās var ilgt vairākus mēnešus, pusgadu, gadu. Rehabilitācijas laikā nepieciešama paša pacienta, viņa aprūpētāja, kā arī medicīniskā personāla aktīva līdzdalība. Insulta slimnieka ārstēšana un aprūpe ir komandas darbs,” atgādina neiroloģe.
“Insulta laikā iet bojā smadzeņu šūnas, neironi, smadzeņu šķiedras. Rehabilitācijas mērķis ir funkcionālo spēju atjaunošana, lai pacients kļūtu pēc iespējas neatkarīgāks no apkārtējiem. Rehabilitācijā ietilpst fizioterapija – kustību terapija, līdzsvara koordinācijas, gaitas uzlabošana, ergoterapija – zudušo spēju atjaunošana, logopēdija, vides pielāgošana, nodrošinot arī īpašu aprīkojumu un veicot pārkārtojumus mājās.”
Rehabilitācijas programmas mērķis ir palīdzēt slimniekam pēc insulta pielāgoties jaunajai dzīvei un atgūt agrāko spēju būt patstāvīgam. Tomēr tā nevar likt atbrīvoties no trūkumiem vai labot neiroloģisko defektu.
KAD IESAISTĀS TUVINIEKI
“Pirmās 24 stundas pacientam ir miera un atpūtas režīms, bet tālāk jau notiek pielāgota aktivizēšana. Pēc izrakstīšanās no slimnīcas atkopšanās process jāturpina ģimenes ārstam un ģimenes locekļiem.
Sākumā tuviniekiem ir bail, ka ar savu darbību viņi slimniekam var nodarīt kaut ko sliktu, jo cilvēks var būt paralizēts, bez valodas, nesaprast notiekošo. Radinieki var būt neziņā un neizpratnē, kā rīkoties,” atzīst neiroloģe. “Pacients stacionārā neatrodas ilgāk par 10 dienām, tāpēc šajā laika posmā jāsaprot, kas darāms. Pirmajās dienās notiek pārrunas ar ārstu, kurš sniedz prognozes un norādes par atkopšanās gaitu, nepieciešamo palīgierīču nomas iespējām. Ja vajadzīga sociālā palīdzība, iesaistās sociālais darbinieks un radiniekiem izskaidro aprūpes iespējas.”
Ģimenei jāsaprot, ka tās spēkos ir veicināt pacienta atlabšanu, palīdzot veikt rehabilitāciju un plānojot dienas režīmu. Tikpat būtisks ir emocionālais atbalsts, pastāvīgs uzmundrinājums, iedrošinājums, liekot saprast, ka ģimenei un draugiem viņš ir vajadzīgs. Speciālists ar pacientu strādā noteiktu laika sprīdi, bet tuvinieki var būt blakus visu dienu, līdz ar to ir svarīgi, lai ģimene prastu palīdzēt. Ļoti nepieciešams uzturēt možu un optimistisku gaisotni – tas nav pa spēkam jebkuram, jo aprūpētājs ikdienā sastopas ar lielām grūtībām.
