Kā sadalīt bērnus, ja laulība tiek šķirta 0
Man ir divi nepilngadīgi bērni – dēls un meita. Ar vīru esam nolēmuši šķirties, bet nevaram vienoties par bērniem. Es gribu, lai abi dzīvo pie manis, bet vīrs grib ņemt dēlu pie sevis un meitu atstāt man. Arī dēls vairāk grib pie tēva, bet es uzskatu, ka bērniem tomēr jāaug kopā. No cik gadiem šādos gadījumos prasa arī bērnu viedokli? LINDA VENTSPILS NOVADĀ
Otrais vīrs grib šķirties un sadalīt bērnus – meitu no manas pirmās laulības atstāt man, bet meitu no šīs laulības paņemt sev. Vai tad bērnus, kuriem ir viena māte, vispār tā drīkst dalīt? AIJA RĪGĀ
Pirmajā vietā – bērna intereses
Tā kā abos šajos gadījumos laulātajiem ir strīds par bērnu aizgādību, laulību nāksies šķirt tiesā. Tas nozīmē, ka jautājumus par to, kura vecāka aizgādībā būs bērni, izvērtējot visus apstākļus, noteiks tiesa.
No Civillikuma 178. panta tiesību normām izriet, ka vecāki bērna aizgādību īsteno kopīgi un apstāklis, ka vecāki dzīvo šķirti, kopīgo aizgādību neietekmē. Tā tam teorētiski ir jābūt, taču dzīvē nereti vecāki, dalot bērnus, tādējādi mēģina viens otram atriebties. Kopīga aizgādība izbeidzas, kad, pamatojoties uz vecāku vienošanos vai tiesas nolēmumu, tiek noteikta atsevišķa aizgādība. Izšķirot strīdu par atsevišķas aizgādības tiesībām, tiesai jānodrošina likuma nosacījumi par bērna interešu ievērošanu un bērna viedokļa noskaidrošanu, ja vien viņš pats spēj to formulēt.
Bērna viedokli tiesā teorētiski var uzklausīt no septiņu gadu vecuma. Lai gan labāk būtu, ka bērni augtu kopā, taču likums neaizliedz bērnus starp vecākiem dalīt.
Kad nosaka atsevišķu aizgādību
Arī ANO Bērnu tiesību konvencijā noteikts – pieņemot tiesas lēmumu par viena vecāka atsevišķas aizgādības noteikšanu, primārām jābūt bērna interesēm. Taču likumos nav atrodamas konkretizējošas norādes, kādos gadījumos vai kādām situācijām izveidojoties, ar tiesas spriedumu nosakāma viena vecāka atsevišķa aizgādība. Tātad likumdevējs katra konkrētā dzīves gadījuma izšķiršanu ļāvis izlemt tiesai.
Kādā Augstākās tiesas spriedumā norādīts, ka atsevišķa aizgādība var tikt noteikta gadījumā, kad vecāku domstarpības bērna aprūpē un uzraudzībā ir tik dziļas, ka apdraud nepilngadīgā normālu attīstību, proti, vecāki nespēj vienoties par būtiskiem jautājumiem, piemēram, par bērna audzināšanu, skolas izvēli, bērna dalību dažādos interešu pulciņos, brīvā laika vai skolēnu brīvlaika izmantošanas veidu u.tml.
Viena vecāka atsevišķas aizgādības nodibināšanas iemesls varētu būt otra vecāka nemotivēts uzstājīgums un kategoriskums, kā arī izvirzīto pretenziju pamatojuma trūkums, šķēršļu likšana kopīgu lēmumu pieņemšanai un nevēlēšanās pieņemt kopīgus lēmumus.
Tāpat jautājums par atsevišķas aizgādības noteikšanu, ievērojot konkrētos strīda ap-stākļus, var tikt izvērtēts gadījumā, kad viens no vecākiem kopā ar bērnu dzīvo ārvalstī, kas kavē jeb apgrūtina kopīgu lēmumu pieņemšanu, bērna un otra vecāka atsvešināšanās komunikācijas problēmu vai citu iemeslu dēļ.
>> Iemesls atsevišķas aizgādības noteikšanai, balstoties uz lietas apstākļu un pierādījumu objektīvu novērtējumu, ir tiesas gūta pārliecība, ka kopīgas aizgādības saglabāšana apdraud bērna pilnvērtīgu attīstību un labklājību.
