Kā Saakašvili ukraiņu “biezos” piežmiedzis. Jura Lorenca vēstule no Odesas 3
“Kukurūza! Kukurūza! Pērciet kukurūzu! Svaiga, salda, sulīga! Vīri, puiši, jaunekļi! Pērciet manu kukurūzu, un arī jūsu stobri būs kā šīs vāles!” Cilvēki smejas, un arī es šo jau neskaitāmas reizes dzirdēto pantiņu pantiņu zinu no galvas. Teicēja ir braša, balamutīga sieva, kas tirgo patiešām gardu kukurūzu. Izvārīta, apbērta ar sāli tā burtiski kūst mutē. Neskatoties uz „nepārprotamo mājienu”, pircējas lielāko tiesu ir sievietes. Vīri dzer alu un piekož līdzpaņemtās sviestmaizes ar speķi un sīpoliem.
Es atrodos pie Melnās jūras, vienā no neskaitāmajām Odesas pludmalēm – Lanžeronā. Patiesībā esmu te piestājis uz neilgu brīdi. Man patīk nevis ilgi gulēt smiltīs un sauļoties, bet gan soļot gar pludmali, ik pa brīdim piestājot, lai izpeldētos, iekostu, iedzertu glāzi alus, aprunātos ar cilvēkiem vai uzņemtu kādu interesantu bildi.
Atliek tikai iesēsties 5. tramvajā, kas no pilsētas centra pa Franču bulvāri jūs aizvedīs uz vietām ar teiksmainiem nosaukumiem – Fontana, Arkādija. Es parasti braucu līdz sanatorijai “Krievija” (brīnums, ka šis nosaukums te vēl saglabājies) un tad gar krastu lēnām dodos centra virzienā.
Pārgājienu vislabāk sākt rīta pusē, kad saule vēl spīd no muguras. Pa ceļam trāpīsies visai interesantas vietas. Piemēram, nūdistu pludmale pie Čkalova sanatorijas. Plakāts liecina, ka te aizliegts atrasties apģērbā un fotografēt. Nedēļas nogalēs šī pludmale atgādina roņu koloniju, šķiet, ka pat adatai nav vietas kur nokrist.
Es zināju, ka ukraiņi patlaban ir burtiski apsēsti ar tetovējumiem, uz žogiem bieži redz pielīmētas reklāmas – “Tetovējumi! Tetovējumu noņemšana”. Bet tieši Čkalova pludmalē var ieraudzīt, ka daži pamanījušies sev notetovēt arī visintīmākās ķermeņa vietas. Neskatoties uz aizliegumu fotografēt vienam otru, cilvēki to dara uz nebēdu- ar viedtālruņa palīdzību, izliekoties runājam pa telefonu.
Man pašam Odesas pludmalēs vislabāk patīk moli, kas ik pa simts metriem iestiepjas tālu jūrā. Te vienmēr var sastapt makšķerniekus, kas gan ir visai mazrunīgi. Neskatoties uz aizliegumu lēkt ūdenī no moliem, to dara visi, mani ieskaitot.
Ja esat noguris no pastaigas, saules un peldes, varat piestāt kādā no neskaitāmajām terasēm un kafejnīcām. Alus pudeles cena te visur vienāda – 20 grivnas jeb 70 eirocenti. Nu, bet uzkodas var nopirkt no neskaitāmajiem ielas tirgoņiem, kuri piedāvā vītinātas zivis, kukurūzu un Austrumu saldumus.
Patiesībā par šo pastaigu man jābūt pateicīgam jaunajam Odesas gubernatoram, bijušajam Gruzijas prezidentam Mihailam Saakašvili. Viens no viņa pirmajiem rīkojumiem pēc stāšanās amatā bija pavēle nojaukt jūras krastā sabūvētos žogus, kas šādu pastaigu padarīja neiespējamu. Iepriekšējos gados katrs sevi cienošs Ukraiņu oligarhs bija pamanījies uzcelt pamatīgu villu tieši jūras krastā (nelikumīgi, jo tur būvēties nedrīkst) un ar pamatīgu mūri norobežojis “savu pludmali” no “vienkāršās tautas”. Nu tam beidzot pielikts punkts.
Interesanti, ka vismaz vasarā Odesas pludmale ir visukrainiskākā vieta pilsētā, šeit bieži dzirdama ukraiņu valoda. Pati Odesa, gan būdama proukrainiska un patriotiska, tomēr palikusi caur un caur krievvalodīga. Nu, bet pludmales viesi ir atpūtnieki no “ukrainiskās Ukrainas”, kuru skaits pēc Krimas okupācijas tikai pieaudzis.
Dīvains ir Odesas klimats, tas var mainīties burtiski piecās minūtēs. Nupat vēl spīdēja saule, bet nu jau debesis klāj mākoņi. Tuvojas negaiss. Vietējie intuitīvi jūt šo pārmaiņu un sāk ģērbties jau laikus. Nekas neatliek kā doties uz pilsētu. Varbūt aiziet uz tirgu “Privoz”?
