Cītīgs darbs 0
Insulta pacientus pēc viņu spējām iedala trīs grupās – tie, kuriem nekustīgs kļuvis tikai viens pirkstiņš vai ir kāds cits salīdzinoši niecīgs bojājums pēc insulta, dodas mājās un turpina atlabt pēc rehabilitologa izstrādātas programmas ambulatori. Tas nozīmē, ka cilvēks noteiktās dienās un laikā dodas uz savai dzīvesvietai tuvāko ambulatoro iestādi, lai vingrotu vai saņemtu kādu citu nozīmētu procedūru.
Tad seko tie insulta pacienti, kuriem ir nopietnāki smadzeņu bojājumi pēc piedzīvotā insulta un līdz ar to arī sekas smagākas. Šos cilvēkus nosūta uz Vaivaru vai kādu citu rehabilitācijas centru vai nodaļu.
Bet ir insulta pacientu grupa, kuriem smadzeņu bojājumi ir ļoti nopietni, gulošiem pacientiem pilnībā nepieciešama citu palīdzība. Tādiem pacientiem paredzēta valsts noteikta sociālā rehabilitācija mājās. Tas nozīmē, ka ar cilvēku viņa mājoklī strādā gan ergoterapeits, gan fizioterapeits, gan audiologopēds. Katram no viņiem ir savs paveicamais darbs.
Ergoterapeits novērtēs, vai cilvēks pats saviem spēkiem var, piemēram, tikt vannā vai izmantot tualeti. Ja ne, tad viņš būs tas, kurš izdomās, kā adaptēt vidi, lai insulta pacients varētu ērti izmantot šīs labierīcības. Ja cilvēkam jāpārvietojas ratiņkrēslā vai jāņem talkā kāds cits palīglīdzeklis, noteikti traucējoši būs slieksnīši. Arī par to likvidēšanu parūpēsies ergoterapeits. Precīzāk – viņš ieteiks, kas darāms, uzlabojams mājā, un tad pēc ergoterapeita izstrādāta plāna to visu varēs paveikt vai nu cilvēka tuvinieki, vai arī, ja tādu nav, pašvaldības sociālais dienests.
Fizioterapeits liks cilvēkam kustēties. Atkarībā no viņa spējām un rehabilitologa izstrādātā plāna viņš palīdzēs insulta pacientam izpildīt vingrinājumus un arī, ja nepieciešams, veiks masāžu. Savukārt audiologopēds palīdzēs ne tikai atgūt runasspējas, bet arī trenēs cilvēka atmiņu, kas visbiežāk ir traucēta pēc insulta, un darīs visu iespējamo, lai pacientam atgrieztos rīšanas funkcija.
Lai arī tuvinieki parasti tiek apmācīti, kā palīdzēt insulta pacientam, ja viņam atlabšana jāturpina mājās, nereti, paliekot vienatnē ar sirdzēju, rodas uztraukums un virkne jautājumu par tuvinieka kopšanu, arī jautājumi par urīna nesaturēšanu, kas ir liela problēma pacientiem, kuri pārcietuši insultu.
– Pacientu piederīgo līdzdalība atveseļošanās procesā ir neatsverama, – teic Veselības ministrijas galvenais speciālists fizikālajā un rehabilitācijas medicīnā profesors Aivars Vētra, kurš pats pirms 20 gadiem ir pārcietis insultu.
Zinot problēmas, kas rodas, kopjot slimnieku, četras medicīnas māsas – Inta Sīka, Madara Važa, Anete Kaužēna un Anda Papule – savas prasmes un pieredzi apkopojušas izdevumā “Ikdienas aktivitāšu apmācība insulta pacientiem”, lai sniegtu informatīvu atbalstu pacientiem un tuviniekiem, kuri ārstēšanos un rehabilitāciju turpina mājas apstākļos. Padomi ir gan par uzturu pēc insulta, izgulējumiem, diurēzi, palīglīdzekļiem, slimnieka rehabilitējošām pozām, vannošanu.
Ikviens interesents, kurš vēlas saņemt informatīvo izdevumu “Ikdienas aktivitāšu apmācība insulta pacientiem” bez maksas, var pieteikties, zvanot pa tālruni 80001213, darbdienās no 9:00 līdz 17:00 vai rakstot uz e-pastu: [email protected].
SVARĪGI
Palīdzi un atpazīsti insultu!
Pirmās trīs stundas pēc insulta ir ārkārtīgi svarīgas gan cilvēka dzīvībai, gan seku novēršanai.
Ir trīs uzdevumi, kas palīdzēs atpazīt insultu un sniegt palīdzību cietušajam.
Atslēgas vārds ir – PAR:
P – palūdz, lai cietušais PASMAIDA.
A – pavaicā, lai cietušais paceļ AUGŠUP ABAS ROKAS.
R – liec cietušajam RUNĀT. Pietiks ar vienkāršu teikumu – “spīd saule” vai “pūš vējš”.
Ja cilvēks nespēj veikt kaut vienu no šiem uzdevumiem, jāzvana ātrajai palīdzībai 113.
Ir vēl kāda metode, kā noteikt, vai cilvēks pakritis aizķeroties vai viņam bijis insults – jāpalūdz cietušajam, lai IZBĀŽ MĒLI. Ja tā ir sačokurojusies, nepareizas formas, izbāžas uz vienu vai otru pusi, tie arī var būt insulta simptomi.
