Dažas ģimenes pieturas pie idejas par “emocionālo sterilitāti”, kas nozīmē to, ka bērnus cenšas pasargāt no tādiem pārdzīvojumiem kā skumjas, nožēla, bailes, dusmas, aizvainojums, sēras, vilšanās. It kā būtu robeža, līdz kurai bērniem nav nepieciešams zināt par šo dzīves, realitātes daļu. “Viņš taču neko nesaprot, droši vien pat nav pamanījis, ka tēva nav mājās ilgāk nekā parasti”. 0
Bieži vien tas notiek tāpēc, ka vecāki paši nezina, kā tikt galā ar pašu bailēm, dusmām vai aizkaitinājumu. Viņi var apjukt no tik sarežģītām un intensīvām emocijām un nezināt, kā runāt par šīs jūtām ar bērnu.
Tikmēr daudzi notikumi un situācijas ap mazuli viņos izraisīs šos pārdzīvojumus. Tikai ko ar tiem darīt tāds bērns nezinās vai iemācīsies, ka tādas emocijas izjust “nedrīkst”, “ir slikti”, “tas ir kauns”.
Es bieži vecākiem kā piemēru minu metaforu, ka pārmērīga sterilitāte ap bērnu ne vienmēr ir laba. Tu katru dienu slauki putekļus un darbini putekļusūcēju divas reizes dienā, cenšoties radīt drošu vidi ap bērnu. Bet bieži vien tas ir iemesls tam, ka bērna organisms nav sagatavots konfrontācijai ar reālo dzīvi – dzīvi, kurā ir putekļi, baktērijas u.t.t. Bērna organismam ir jāiemācās atpazīt tos un pretoties tiem. Mākslīgi sterilā vidē tas nav iespējams.
Tāpat ir ar emocionālo veselību.
Būt sarūgtinātam un skumt, justies apjukušam, dusmoties, lūgt un sniegt palīdzību ir normāli. Tāpat kā priecāties, sajust simpātijas, bijību, apbrīnu.
Protams, tavs bērns saskarsies ar vilšanos, sāpēm, šaubām un bailēm. Bet tu nevari pasargāt viņu no tā, tu tikai vari būt ar viņu kopā šajos pārdzīvojumos, mācīt viņam izprast un tikt galā ar tiem, iegūt pieredzi.
Izjust emocijas un izteikt tās vārdos – tas nav viens un tas pats. Izsakot savas emocijas tu arī parādi bērnam “ko man darīt, ja esmu dusmīgs, apvainots, vīlies”.
Ja tu apspied savas dusmas vai aizkaitinājumu, un uzsprāgstot sit traukus vai sodi bērnu fiziski – viņš gūst mācību, ko viņam vajadzētu darīt, ja viņš ir dusmīgs un kāds cits nedara to, ko viņš grib.
Bieži vien šādi vecāki sūdzas, ka viņu bērns kaujas.
Lai gan konstruktīvs veids, kā izteikt savas dusmas varētu būt: “Es esmu dusmīgs, man nepatīk, ja tu tā rīkojies. Mēģināsim vienoties…”
Ja tu slēp savas asaras, iespējams, tu māci bērnam, ka raudāt nav labi vai pat apkaunojoši. Vai iedves viņam ideju, ka “nevienu nedrīkst sāpināt ar savām grūtībām un pārdzīvojumiem”. Izsakot savas jūtas, tu māci bērnam, ko viņam vajadzētu darīt ar jūtām.
Kāds kolēģis man stāstīja (neatceros, vai izdomātu gadījumu vai no prakses), ka vecāki, baidoties sarūgtināt dēlu, nemanot iegādājās jaunu, līdzīgu kāmīti ikreiz, kad kāmis nomira.
Ja jums liekas, ka slēpjot no bērna šķiršanos, jūs saudzēsiet viņa jūtas, ziniet, ka tā nebūs. Bērni ir tik jutīgi pret izmaiņām ap viņiem, un, jo viņi ir jaunāki, jo vairāk. Un skaidrības trūkums, nespēja runāt par saviem pārdzīvojumiem rada nemieru un stresu, uz ko bieži vien bērni reaģē somatiski.
Pusotrgadīgā draudzenes meita pienāca un apskāva savu māti, kad tā raudāja. Kā viņa to varēja iemācīties? Viņa bija to redzējusi, piedzīvojusi. Tāpēc viņa atcerējās, ka tad, kad kāds raud, nav jābaidās, nav jāizliekas neredzot, bet vajag izteikt atbalstu, pažēlot, apskaut. Vai ir iespējams izskaidrot to pusotrgadīgam bērnam? Protams, nē, to var tikai demonstrēt kā piemēru.
Nebaidies izteikt un parādīt savas jūtas, sauc emocijas vārdos, izskaidro bērnam, kas notiek ar tevi, “Es raudu, jo es esmu bēdīga”. Tāpat izskaidro bērnam, kas notiek ar viņa pārdzīvojumiem: “Tu esi apbēdināts, protams, nepatīkami, ja… Es tavā vietā justos tāpat”.
Ir situācijas, kas viennozīmīgi būs traumatiskas bērnam, radīs spēcīgas jūtas, piemēram, šķiršanās. Un neko nevar izdarīt, lai viņš neskumtu, sākumā nebūtu bēdīgs un neilgotos pēc otra no vecākiem. Tādas metodes vienkārši nav. Viņam pat vajag paskumt, paraudāt, iespējams, pat padusmoties, sajust izmisumu, lai pārvarētu šo zaudējumu un pieņemtu to. Bērnam ir svarīgi saprast, kas mainīsies vecāku attiecībās un viņa attiecībās ar katru no tiem. Un, protams, ir labi, ja tu ļausi viņam to visu sajust, izteikt, atradīsi iespēju atbalstīt viņu tajā.
Autore – psiholoģe Jekaterina Dokunova
Avots: psy-practice.com
