“Manuprāt, piedzīvojam ļoti izšķirīgu laiku, kaut kāda laikmeta beigas.” Intervija ar aktrisi Rēziju Kalniņu 43
Diāna Jance, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Svētdien, 5. decembrī, Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars” pasaules pirmizrādi piedzīvos Imanta Kalniņa un Aleksandra Čaka opera “Matīss, kausu bajārs”. Dzejnieks Aleksandrs Čaks poēmu sāka rakstīt 1943. gadā, taču to nepabeidza, savukārt komponists Imants Kalniņš operu komponēja pirms divdesmit gadiem, bet līdz šim tā nav bijusi uzvesta, lai gan bija iekļauta Nacionālās operas 2003. gada repertuārā. Operas nošu partitūra līdz šim glabājās komponista Imanta Kalniņa bibliotēkā.
Šogad beidzot visi iespējamie radošie spēki ir apvienojušies un seno ideju īsteno mūzikas un drāmas telpas “OratoriO” izveidotāji – režisore Rēzija Kalniņa un diriģents un muzikālais vadītājs Ainārs Rubiķis ar radošo komandu.
Kā radās doma operu uzvest tieši tagad?
R. Kalniņa: Ideja, ka Imanta Kalniņa 80. jubilejas gadā šai operai ir jātop, jāierauga dienas gaisma, radās manam vīram diriģentam Aināram Rubiķim. Varu teikt, ka mūsmājās šis gads ir pagājis zem “Matīss, kausu bajārs” zīmes.
Ainārs ar mana brāļa Džonatana palīdzību dabūja no papa oriģinālu un ķērās pie darba. Mums bija jāatšifrē oriģinālā partitūra – gan notis, gan visi vārdi –, jo papam ir ļoti kaligrāfisks, bet sīks rokraksts, sīki pierakstītas notis un burti. Tie ir tādi, varētu teikt, īpašie Imanta Kalniņa hieroglifi.
Un jūs kļuvāt par iestudējuma režisori.
Tā tas notika, man gan nebija ilgi jādomā, vai to uzņemos vai ne. Protams, izjūtu lielu atbildību – kad ir asinsradniecība, tā uzreiz rodas lielāka. Esmu komandas cilvēks un brīdī, kad šī komanda izveidojas, saprotu – jā, mēs to kopā varam.
Mana sena draudzene Dace Micāne-Zālīte ir operas libreta dramaturģe, viņa pati arī ir dzejniece, strādā Ojāra Vācieša muzejā, un savulaik tieši Ojārs Vācietis šo Čaka poēmu “Matīss, kausu bajārs” ir sakārtojis.
Man liekas, nav nejaušību, mūsu komanda radās saskaņā, satikās cilvēki, kuriem ir savstarpēja saite, kuri kaut kādā mērā saistīti ar šo materiālu. Nesen biju pie papa, prasīju par operu un par tēliem, viņš teica, ka visi šie tēli ir eksaltēti.
Man gribētos piebilst, ka mēs visi komandā esam eksaltēti, pārņemti, tādi virszemes cilvēki, neikdienišķi.
Arī operas tēli ir neikdienišķi. Iestudējumā esam iekļāvuši pašu poēmas sākumu par leļļinieku, kurš atdod savu dzīvību, lai viņa lelles atdzīvotos. Mūsu iestudējumā darbojas divi vecmeistari – Jānis Paukštello, kurš savā laikā ir spēlējis virszemes cilvēku – Jāzepu lugā “Jāzeps un viņa brāļi”.
Otrs ir Juris Strenga, kurš ir Melnais kungs un savulaik, spēlēdams Brandu, bijis viena no laika zīmēm. Te veidojas tāda kā bize, caurvija.
Kurus vēl no savas komandas jūs nosauktu?
Sākšu ar Džonatanu, kurš bija ziņnesis, nošnesis, slepenais pārvedējs, nošu pārvedējs, atvedējs. Protams, mūsu komandā ir Dace Micāne-Zālīte, Ilze Dzenīte, Orests Silabriedis, horeogrāfe Inga Krasovska.
Savā aktrises karjerā visvairāk esmu strādājusi ar kostīmu mākslinieci Ilzi Vītoliņu, manuprāt, viņa, uztverot stilu un žanru, vienmēr trāpa desmitniekā.
5. decembra iestudējumā ar savu komandu piedalīsies arī operators Imants Zaķītis. Ar viņu sastrādājos jau sen – filmā “Rūdolfa mantojums”, toreiz Imants bija galvenais palīgs Gvido Skultem; viņš zina mani, es zinu viņu un mūsu savstarpējo rokrakstu.
Pirmo reizi sadarbojamies ar gaismu mākslinieku Aināru Pastaru, būtībā viņš ir gaismu partitūras mākslinieks. Šajā iestudējumā līdzīgi nošu partitūrai un libretam ir arī gaismas partitūra.
Pirmo reizi sastrādājamies arī ar scenogrāfi, mākslinieci Sandru Strēli, kas ir Daces Micānes-Zālītes māsa. Es gribētu teikt, ka Sandra Strēle ir viena no mūslaiku Latvijas sakrālajām māksliniecēm.
Kādēļ koncertzāle “Lielais dzintars”, kādēļ Liepāja?
Es domāju, ka šajā jautājumā jau ir atbilde – Liepāja ir papa sirds pilsēta, un ir teiciens – ja Muhameds neiet pie kalna, tad kalns iet pie Muhameda. Šis ir tas gadījums – “Matīss, kausu bajārs” iet pie papa uz viņa mīlestības pilsētu.
Opera tapa laikā, kad viņa sirdsmīļotā bija viņa sirdī. Tā ir Agra. Mūzikā daudz sadzirdu šo mīlestības tēmu, sevišķi Knuta un Irēnes ārijās un duetos.
5. decembra pirmizrādi filmēs, tā būs digitāla izrāde, protams, laimīgi būs tie skatītāji, kuri uz vietas redzēs šīs digitālās izrādes tapšanu, bet ticu, ka šī nebūs vienīgā izrāde. Šis būs pirmais pasaules pirmatskaņojums, bet noteikti ne pēdējais.
Vai tiešām nekas no operas šajos divdesmit gados nav bijis dzirdams?
Es neko nebiju dzirdējusi. Nesen “Latvijas Radio 3″/”Radio Klasika” intervijā Orests Silabriedis Dacei Micānei-Zālītei jautāja, kāda ir šī mūzika. Un atbildei varu tikai piekrist – no vienas puses, tā ļoti ir Imkas mūzika, bet, no otras puses, klāt ir daudz kosmiskas mūzikas. Domāju, nekas nenotiek nejauši un, iespējams, šobrīd šī opera pie mums nāk tieši laikā.
Kā jūs domājat, kāpēc Čaks nepabeidza “Matīsu”, tajā pašā laikā teju paralēli rakstīdams poēmu “Spēlē, Spēlmani” un to pabeidzot?
Es nedrīkstu stāstīt par beigām, tas būtu kā atklāt visas iestudējuma kārtis. Protams, varu tikai minēt, kāpēc viņš nepabeidza, varu tikai mēģināt sajust. Es ieteiktu katram izlasīt šo poēmu.
Tur ir vesela pasaule, tie nav tikai laikmeta grieži, tur ir tik daudz domu ilgtermiņā. Droši vien dzejniekam Čakam bija nepieciešams vēl kāds laiks, lai saprastu, uz ko tad tas viss iet, virzās. Tas nav vienkāršs stāsts, es to drīzāk uztveru kā tādu mītisku stāstu.
Poēma jau nav tikai par Rīgu, tā nav tikai par antivaroni, kurš kļūst par varoni.
Varbūt vajadzēja beigties karam un sākties miera laikam, lai Čaks varētu pielikt to piekto cēlienu, lai varētu atrast beigas šai poēmai? Bet arī pēc kara Čaks nepaspēja. Varbūt ir labi tieši tā, kā ir.
Čaks poēmā saka: “Uz augšu! Ziedā pārvērst salnu./ Tas arī labs ir, kas ir slikts.” Tagad pandēmijas laikā daudz dzird – krīze kā iespēja.
Tas ir atkarīgs, vai tu piedzīvo savu iekšējo krīzi, iekšējo transformāciju, dvēseles, gara krīzi. Vai arī šī tā saucamā krīze tiek radīta ārēji. Vai ir evolūcija vai, tieši pretēji, regress. Manuprāt, ārēji, mākslīgi radītas krīzes kaut kādā ziņā varētu nosaukt par izaicinājumiem.
Es tās nosauktu par atgriešanos pie autentiskuma, atmošanos, skaidru redzēšanu, ieraudzīšanu.
Mēs jau dzīvojam tādā kā miglā, mūsu komforta zona ir paēst, atpūsties un baudīt.
Man šķiet, ka šī laika krīze ir globāla, ilgtermiņa krīze un ka tā ved uz jaunas pasaules radīšanu, jaunas pasaules atnākšanu. Manuprāt, piedzīvojam ļoti izšķirīgu laiku, kaut kāda laikmeta beigas.
Par poēmu vietnē “literatura lv” rakstīts: “Aleksandrs Čaks filozofiskā, vēsturiskā un psiholoģiskā savijumā apcerējis personības garīgo tapšanu, rūdīšanos un ceļu uz harmoniju vēsturiski sarežģītā laikā. Ar četriem līķiem.” Izklausās gluži vai pēc mūsdienām…
Pilnībā piekrītu, pirmā atbildes daļa būs ar zināmu humoru – mūsu iestudējumā nav četru līķu, jo Čaka poēmā nav piektā cēliena, jautājums, ja tā varētu teikt, “paliek gaisā karājamies” – vai ir četri līķi vai trīs.
Mēs katram klausītājam vai skatītājam atstājam izvēles iespēju – saprast, izdomāt vai sajust, kāds tad varētu būt bijis Čaka piektais cēliens.
Otrā atbildes daļa – vienalga, sievietes vai arī vīrieša iemiesojumā, mēs kādā brīdī nonākam pie jautājuma, kur katrs dzīvojam… Čaka poēmā tas ir pasaules krogs, kas it kā ir konkrēts krogs konkrētā Rīgā, bet būtībā tas ir pasaules krogs, gandrīz varētu teikt, tās ir dzīres mēra laikā.
Lai gan nevaru atklāt scenogrāfijas izteiksmes līdzekļus, šobrīd mēs kaut kādā ziņā esam vai atrodamies citu radītos būros, citu radītās kastītēs, esam kļuvuši par citu raustītām lellītēm… Un tad rodas jautājums – ko tu baro? Kā mana scenogrāfe Sandra Strēle saka – kādu vilku tu baro?
Ir divi vilki – tumsas vilks un gaismas vilks. Kur ir tava uzmanība, tur esi tu pats.
Leļļu skatuve ir ārpus laika, tā ir metafora… Un – kas esam mēs? Kā rokās esam? Vai esam tāda leļļinieka rokās, kurš atdotu par mums dzīvību, atdotu, lai mēs dzīvotu? Vai arī esam tāda leļļinieka rokās, kurš ar nazi vienkārši pārgriezīs mūsu striķīšus?
Mēs nevaram un mums nevajadzētu izvairīties no tā lielā jautājuma: Čaka poēma sākas ar to, ka lelles tiek atdzīvinātas, bet – kā tās tiek atdzīvinātas? Leļļinieks, šo leļļu radītājs, par viņām atdod dzīvību.
Tāpēc šī atdzīvinātā lellīte Matīss, ejot savu ceļu, ejot savu meklēšanas, augšanas ceļu pēc laimes, beigās patiesībā nonāk turpat, kur jau pirms divtūkstoš gadiem nonāca pasaule.
Laime ir mīlestībā, un mīlestības laime ir upurēšanā. Tikai tad, kad upurē sevi mīlestībai, tikai tad nonāc gaismā.
