Anda Līce: Latvijā kultūru un mākslu patērējot tikai 10 – 15% iedzīvotāju 2
Kā roka ar cimdu. Tā mēs sakām, kad lietas saderas cita ar citu un ar vietu. Klausoties Nila Īles perkusionistu grupas koncertu tekstilmākslas izstādes “Saspēle” atklāšanā 15. maijā Cesvaines pilī, nebija grūti iztēloties – tā klaudz stelles, dun smēdē kalēja āmurs, elpo plēšas, bet pa vidu dzied putni. Neparastais koncerts lieliski saderēja ar tik atšķirīgos rokrakstos veidotajiem 39 mākslinieku darbiem. Kā roka ar cimdu nu jau ceturto reizi izstādītie darbi sader arī ar vidi – izdegušās pils vēl neatjaunoto daļu, kuru patlaban var izmantot vienīgi kā ekspozīcijas telpu šādām izstādēm. Telpās, no kurām, šķiet, vēl joprojām nav izvējojis degums, izstādītie darbi skatītājus uzrunā daudz spēcīgāk nekā tad, ja tie būtu skatāmi sterilā vidē. Tas vedina uz domām par paradoksu – no vienas puses, mūsu lietu pasaule ir tik pārejoša un neapdrošināta, no otras – cilvēka radošais gars ir neiznīcināms. Iespējams, tieši šis paradokss rosina daudzus dažādu paaudžu un kultūras novirzienu cilvēkus darināt lielo gobelēnu – Latvijas kultūru.
Tieši šādu svētku brīžos jo īpaši asi izjūtams ir tas, cik milzīgs attālums šodien šķir Rīgu no Latvijas pārējās, turklāt lielākās daļas. Aplamajām runām par centralizāciju un attiecīgajai valsts politikai ienākas savi augļi. Izstādes atvēršanā, kurā Latvijas Tekstilmākslas asociācija atskatījās uz savas izstāžu darbības 20. gadskārtu, bija jāpiedalās kultūras ministrei vai vismaz kādam ministrijas pārstāvim. Kuplā skaitā no Rīgas atbraukušie tekstilmākslinieki ar rūgtumu runāja par to, ka nav jūtama valsts ieinteresētība un vismaz morālais atbalsts kultūras vērtību saglabāšanā. Par to gan nebūtu jābrīnās – pēc statistikas datiem, Latvijā kultūru un mākslu patērējot tikai 10 līdz 15 procenti iedzīvotāju. Palūkosimies apkārt savā pagastā, ciematā, ielā un pagalmā! Kultūras jēdziens ir ļoti plašs un grūti definējams, jo aptver visas mūsu izpausmes, sākot no rupjībām uz namu sienām un beidzot ar Opermūzikas svētkiem. Daudzviet, šķiet, vairs nesanāk pat tie 10 procenti, un tas nozīmē, ka pārtiekam no maizes vien. Tāda dzīve cilvēkus pārvērš par barbariem, un tas ir milzīgs drauds katrai tautai atsevišķi un cilvēcei kopumā.
Izstādes atklāšanā parasti iespējams izbaudīt vienīgi kopējo gaisotni, nevis katru darbu atsevišķi. Kaut arī mums visiem visvairāk pietrūkst tieši laika, šovasar ir jāapmeklē Cesvaines pils, lai sadzirdētu, kā klaudz stelles, elpo plēšas un dun kalēja āmurs (bet varbūt pulss) smēdē, kurā top Latvijas kultūras gobelēns.
