Lorencs: Modernajā sabiedrībā cilvēkam vajadzīgi svētki kā rituāls 5
Nebeidzamā ņemšanās ap pareizticīgo Ziemassvētkiem, diskusija par iespējamo strādāšanu 1. maijā un kārtējās 9. maija peripetijas liecina, ka arī modernajā sabiedrībā cilvēkam vajadzīgi svētki. Un nevis tikai “svētki katru dienu”, uz kuriem aicina lielveikalu reklāmas, bet svētki kā rituāls. Kā diena, kurai gatavojas un kuru gaida. Bet kas ir interesanti – atšķirībā no Ziemassvētkiem vai Lieldienām laicīgajiem svētkiem piemīt iekšējas attīstības loģika, tie var rasties, pieņemties spēkā un atkal noplakt.
Izskatās, ka šogad Krievijā 9. maiju svinējis rekordliels cilvēku skaits. Dažādos pasākumos piedalījušies vismaz 12 miljoni – vērojuši militārās parādes un koncertus, nesuši senču portretus “Nemirstīgā pulka” gājienā. Mūsu acu priekšā 9. maijs Krievijā nemanot pārvērties par mītu, par kaut ko līdzīgu jaunai reliģijai. Krievu nacionālistu ideologs Aleksandrs Prohanovs savas avīzes “Zavtra” (2018. gada nr. 18) ievadrakstā “Uzvaras roze” apgalvo burtiski šādi: “Uzvaras diena – tie ir reliģiski svētki. Mēs svinam Uzvaru, kā svin Lieldienas, kā svin Debesu valstību un nemirstības ideju. Mums šķiet, ka Uzvara bijusi vienmēr, vēl pirms Krievijas un krievu tautas rašanās. Vispirms Dievs radīja Uzvaru, un tad radās Krievija.” Nav brīnums, ka “Nemirstīgā pulka” gājiens aizvien vairāk sāk atgādināt reliģisku procesiju, kuras dalībnieki nes svētbildes un relikvijas. Bet tā tas nav bijis vienmēr. Tikai divdesmit gadus pēc kara Leonīds Brežņevs 9. maiju izsludināja par brīvdienu un Sarkanajā laukumā sarīkoja armijas parādi. Līdz tam Uzvaras dienu svinēja visai pieticīgi. Padomju cilvēkiem karš asociējās ar traģiku, zaudējumiem un netaisnībām, ar karagūstekņiem – “dzimtenes nodevējiem”, kuri bieži pa taisno nokļuva Staļina nometnēs.
Patiesībā līdzīgi procesi vērojami arī Latvijā, par ko liecina Lāčplēša dienas nozīmes pieaugums. Diezin vai to var skaidrot vien ar iespējamiem Krievijas draudiem vai politiķu vēlmi izpatikt tautai pirms gaidāmajām Saeimas vēlēšanām. Šķiet, ka pieprasījums pēc dziļākas, nopietnākas Lāčplēša dienas svinēšanas sabiedrībā briedis visus atgūtās neatkarības gadus. Te der atcerēties, ka pirms kara Lāčplēša dienas pilnais nosaukums bija «Armijas, Lāčplēša kara ordeņa kavalieru, kara invalīdu un Brīvības kara dalībnieku svētki”. Bet kurš šodien vēl piemin Pirmā pasaules kara un Brīvības cīņu invalīdus? Varoņus, tos gan, bet invalīdi ir aizmirsti. Līdz mums atnākusi vien seno slavas dienu atblāzma, kas nu beidzot materializējusies svinamas brīvdienas veidolā.
Taču svētki var arī izzust, kā to pierāda diskusija par iespējamo 1. maija svētku likvidēšanu. Būsim atklāti – retais šodien asociē 1. maiju ar Latvijas Republikas Satver-smes sapulces sasaukšanas dienu, nu varbūt vēl ar Darba svētkiem. Līdzīgi padomju laikos cilvēki taču nedomāja, ka svin “Starptautisko strādnieku solidaritātes dienu”. Vismaz mana paaudze 1. maiju uztvēra kā pirmo gaidāmās vasaras vēstnesi, kaut ko līdzīgu jautram karnevālam, pat balagānam ar “brīvprātīgi – obligāto” svētku gājienu, orķestri, kompartijas vadoņu rūpīgi retušētajiem, aizdomīgi jauneklīgajiem portretiem un neko neizsakošiem lozungiem “miers, darbs, maijs”. Un tomēr tā bija brīvdiena, kad Vecrīgā vērās pirmās vasaras kafejnīcas, apstādījumos ziedēja puķes un parasti vienmēr spīdēja saule. Bet šodien aug paaudze, kurai, iespējams, viena papildu brīvdiena gadā vairs nešķiet tik būtiska. Darbs “no mājām”, “slīdošie grafiki”, maiņu darbs, nepilna darba laika nedēļa, “bezdarba atvaļinājums”, bezgalīgās mācības un pārkvalifikācijas ir nivelējušas brīvdienas vērtību cilvēku acīs. Iespējams, tas arī izšķirs šo svētku likteni. Un tomēr es ieteiktu atcerēties, ko kareivis Šveiks reiz teica par alu – tā valdība, kas paceļ cenu alum, krīt. Kas zina, varbūt tas pats attiecas arī uz svētkiem.
