Kā rodas kovidioti? Saruna par jaunvārdiem un latviešu valodas zelta likumiem ar valodnieci Diti Liepu 8
Ilze Pētersone, “Mājas Viesis”, AS “Latvijas Mediji”
Nav jābūt valodniekam, rakstniekam vai dzejniekam, lai latviešu valodā veidotu jaunus vārdus. Tos var radīt jebkurš, sākot ar Valsts prezidentu un beidzot ar sākumskolas skolēnu.
Iedvesmu dod arī sērgas laiks, jo palaikam dzirdam tādus jaunumus kā kovidioti, korondistancēšanās u. c.
Valodniece un pedagoģe Dite Liepa vētī labskanīgākos veidojumus un neveiksminiekus.
Vārda darinātājam vajadzētu būt rotātam ar dzejnieka garu, savulaik teicis viens no latviešu valodniecības un “jaunās” ortogrāfijas pamatlicējiem Kārlis Mīlenbahs, taču ar piebildi, ka dzejas talantam nevajagot būt stiprākam par valodas pareizību.
Pagātnē laiks, kad jaunus vārdus veidoja tādi valodas meistari kā Juris Alunāns, Rainis, Andrejs Upīts, Imants Ziedonis u. c.
Mūsdienās dzejniekus un rakstniekus jaunradē apsteidz žurnālisti; tiek pielāgoti ienācēji no angļu valodas, ja nekā cita latviskāka nav ko likt vietā; kā arī savu lingvistisko pašdarbību piedāvā pati sabiedrība.
Ar jaunradi izcēlies arī Valsts prezidents Egils Levits. Esat papētījusi viņa runas savam priekšlasījumam akadēmiķa Jāņa Endzelīna 147. dzimšanas dienas atcerei veltītajā konferencē. Kas viņa tekstos piesaistīja uzmanību?
Prezidenti, kas nāca pēc Vairas Vīķes-Freibergas, mūs nebija lutinājuši ar labām runām, vienīgi Valdim Zatleram uz termiņa beigām veicās labāk. Egila Levita runās izvērtēju vairākus aspektus – kā uzrunā, kādus vārdus lieto.
No Valsts prezidenta nosauktajiem jaunvārdiem līdz šim nebija dzirdēta tikai valstsgriba, pārējie, piemēram, turpinātība, sākotne, atjaunotne, vienvērtīgs, satvars, jābūtība, ir tikai mazāk lietoti, bet atrodami vārdnīcā, taču ar savu lietojumu viņš tos palīdzēs atdzīvināt un laist apritē.
Kas traucē – runas ir par daudz piesātinātas ar svešvārdiem, juridiskiem terminiem, tāpēc cilvēkiem tās šķiet sarežģītas un grūtāk saprotamas.
Vajadzētu nošķirt reizes, kad runā juristiem un ekonomistiem pasaules forumos un kad vēršas pie Latvijas iedzīvotājiem.
Ar tautu jārunā piezemētāk.
Kā top jauni vārdi?
Visiem gribas jaunos vārdus, bet viens uz otru skatās, kurš tos izdomās. No saviem darba gadiem Latviešu valodas aģentūras konsultāciju daļā, katru dienu cilājot telefona klausuli, varu teikt, ka sabiedrībai par jaunu vārdu rašanos ir maldīgs priekšstats.
Zvana kāds celtnieks un lūdz izdomāt viņam piemērotāku vārdu ceļa sargiem, ko izmanto būvdarbos, cits jautā, kur vienuviet var atrast visus jaunos vārdus. Nav tādas vietas.
Zvanītāji ir sašutuši un saka: bet ko tad jūs tur darāt? Nav iestādes vai štata vietas – jaunu vārdu domātājs.
To dara rakstnieki, dzejnieki, piemēram, Zigmunds Skujiņš, Imants Ziedonis, kas izdomā jaundarinājumus, un viņu devums ir saglabājies.
Mūsdienās tie vairāk ir žurnālisti. Esmu pētījusi preses valodu, un viena no mana darba sadaļām bija žurnālistu jaunrade.
Kuram izdevušies labskanīgākie?
Vienu negribas izcelt. Valodnieks Ojārs Bušs savā laikā teica, ka okazionālismi*, ko žurnālisti iededzina, ir kā zvaigznes. Man bija raksts ar nosaukumu – vai iedegtās zvaigznes mirdzēs ilgi.
Ne katram jaunvārdam, ko piedāvājam, ir lemts garš mūžs. Varat saražot simtiem jaunu vārdu, kurus neviens nelieto, bet pēkšņi kādu pieņem.
Mēdz būt arī valodas pīles, reiz man pajautāja, vai valodnieki izdomājuši, ka nelūgtu ciemiņu sauc par atvilktni? Arī dižķibeli un dižpārdokli pieraksta valodniekiem, taču tie nav viņu piedāvāti.
Dižķibeli it kā esot preses konferencē teikusi viena no politiķēm, bet tas ir neveiksmīgs salikums, jo savienots dižs – kaut kas liels – ar ķibeli – neveiksmi.
Valodniece Valentīna Skujiņa savā laikā par dižpārdokli teica – ja sabiedrībai patīk, lai lieto! Ar varu jau neaizliegsi.
Skujiņa pati piedāvāja daudz jaunus terminus, retais no tiem mūsdienās vēl tiek lietots, tomēr zīmols brenda vai emuāri bloga vietā ir iegājušies.
Laiku pa laikam asprātīgi cilvēki internetā publicē dažādus sarakstus ar ieteikumiem, kāds skrejriteni bija nosaucis par stāvdrāzi. Pašai pirms vairākiem gadiem bija ļoti nepatīkams gadījums ar krējumeli.
Zvana žurnāliste un jautā: ko es domājot par vārdu “krēmelis”, kas apzīmētu krējuma izstrādājumu?
Salieku elementāru shēmu – ja runājam par viltotu krējumu, tas nevar būt “krēmelis”, kam ir saistība ar krēmu, drīzāk “krējumelis”, bet neviens valodnieks to neakceptēs, tāpēc ka izskaņai “-elis” ir negatīva pieskaņa, ko viņai pateicu.
Nākamajā dienā dzirdu radio SWH, kā Fredis un Ufo apspriež “krējumeli”, pēc tam to ar lielu prieku paķēra arī citi mediji. Žurnāliste vārdu bija palaidusi tālāk, jo viņai tas pašai paticis, bet kolēģi man saka – kas tas tāds!
Kāds kungs reiz zvanīja, ka izdomājis jaunu vārdu, kuru tagad pat neatceros, un lūdza padomu, kā nokārtot autortiesības, lai par vārda lietošanu varētu saņemt naudu. Teicu, ka valoda pieder tautai un neviens nevar neko iekasēt par vārda lietošanu.
Va pašai ir izdevies ieteikt ko jaunu un paliekošu?
Kad Rīgā notika pirmais flešmobs, ar kolēģēm domājām, ko varam piedāvāt tā vietā, – atceros, ieteicām, ka zibakcija varētu būt labs vārds.
Toreiz Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija to noraidīja, jo ir jau zibatmiņa, akcijai esot cita nozīme. Jutos priecīgi pārsteigta, ka pēc gada vai diviem to pasludināja par gada vārdu! Nemaz tik slikts nebija.
Pagājušajā gadā parādījās zibmaksājums. Vienam – super, citam – nepatīk.
Šiem svešiniekiem atrasti labskanīgi vārdi latviski, taču daudz ir grabažu, kā Jurim Alunānam labpatika dēvēt liekus ienācējus no svešvalodām.
Ļoti bieži uzvar īsākais variants. Neesmu pūriste**, tāpēc brīdī, kad man jāizvēlas tirgzinība, tirgvedība vai tirgdarbība, nosliecos par labu mārketingam, jo ātrumā tos trīs nemaz neatšķiru.
Kāda latviešu valodas skolotāja man pārmeta, ka lietoju vārdu “slengs”. Ja desmit reizes jāsaka – vienkāršruna vai žargons, vieglāk ir pateikt slengs. Mums taču ir vairākas slenga vārdnīcas.
Pirms vairākiem gadiem afišās un citur sāka parādīties vārdi “stendaps” un “stāvizrāde”, tāpēc zvanīju un jautāju kolēģiem, vai nav ko piedāvāt tā vietā. Bija absolūts klusums.
Nu jau ir iegājusies stāvizrāde – man nepatīk, bet labāka, ko piedāvāt, nav.
Vēl piemērs – 2015. gadā Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija pieņēma jaunu vārdu “čipot”. Zināju, ka drīz tiks pieņemti Ministru kabi-neta noteikumi par mājdzīvnieku mikročipošanu, tāpēc piezvanīju uz Zemkopības ministriju un ieteicu izmantot “čipot”.
Man pateicās un solīja ziņot pat ministram, bet noteikumos ierakstīja “čipēt”! Valsts valodas centrs pieņēma abus kā paralēlus variantus ar domu, ka sabiedrība izlems, kurš uzvarēs.
Bija liela diskusija par smūtiju, kāds pārtikas speciālists piedāvā-ja plūsni. Nu nē, tad lai paliek smūtijs! Dažkārt angļu vārds paliek un uzvar, ja neko labāku, īsāku un kodolīgāku nevar atrast.
Jaunajiem aktieriem un žurnālistiem mācāt valodas kultūru, arī mediju valodu un stilistiku. Kā mainās studentu valoda?
Daudz vairāk nekā kādreiz – ar studentiem strādāju jau 20 gadus – jūtama angļu valodas ietekme, īpaši ar tehnoloģijām saistītos vārdos, jo netiekam līdzi ar latviešu vārdiem. Kā lai nosauc, piemēram, gadžetus (IT ierīces. – I. P.)?
Svarīgi noteikt robežas, ko valodā nevajadzēt pārkāpt.
Tāpēc nosaucu desmit zelta likumus, pārējais ir brīvība ar jauniem vārdiem, salikteņiem, spēle ar valodu, veidojot savu žurnālista stilu, diskusijas.
Tā visi kopā varam parādīt, ka latviešu valoda nav ne plika, ne nabaga un nestaigā pelēkā vadmalas mētelītī. Starp citu, reiz viens diezgan nekaunīgs puisis man pirmajā nodarbībā pajautāja: skolotāj, kur jūsu piederumi – kokle un tautas tērps?
* Okazionālisms – jauns vārds vai valodas vienība, ko parasti veidojis viens autors, lai to izmantotu tikai vienā tekstā.
**Pūrists – valodnieks, kas atbalsta un veicina pūrismu, t. i., centienus attīrīt valodu no elementiem, kas attiecīgajā situācijā (vai arī no attiecīgā lietotāja viedokļa) tiek uzskatīti par nevēlamiem.
Avots: Nacionālā enciklopēdija
Uzziņa
Valodnieku komisijas
* Latvijas Zinātņu akadēmijas Terminoloģijas komisija nosaka terminu veidošanu un lietošanu.
* Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija precizē, izstrādā un kodificē jaunas latviešu literārās valodas normas.
Dites Liepas 10 latviešu valodas zelta likumi
1. Noteikumi, kas saistīti ar lietvārdu locīšanu un pareizrakstību. Nevis Ingusam Pētersonam pasniedzu ziedus un Zemgusam Girgensonam ir rezultatīva piespēle, bet (attiecīgi) labojam Ingum un Zemgum; nevis Kārlis, paklausies, bet – Kārli, paklausies!
Pie viena atkārtojam skolas laika (taču joprojām aktuālos) “bubuļus” jeb ortogrammas: atvilkt/ne, atzvelt/ne, skrūvgriezis, auskars, aizkars, izkapts, kartītes (nevis kartiņas) u. c.
Te arī atgriezeniskie lietvārdi, kuriem nav dažu locījumu. Nevis šai tikšanai bija liela nozīme manā dzīvē, bet šai tikšanās reizei; nevis šajā tikšanā es iepazinos, bet šajā tikšanās reizē.
2. Nemokiet divdabjus, un tie nemocīs arī jūs: izdevusies vienošanās nav iespējams izlocīt visos locījumos; datīva (kam?) un lokatīva (kur?) nebūs.
3. Biežāk lietojamo svešvārdu pareizrakstība un izpratne. Nevis harizmātisks penzionārs zandalēs, bet harismātisks pensionārs sandalēs; nevis skurpulozs, bet skrupulozs; nevis čello, bet čells (norma ir mainījusies), esmu abonents, un man ir abonements utt.
4. Vajadzības izteiksmes atbilstošs lietojums: nevis man jāraksta darbu, jāpērk maizi, bet man jāraksta darbs, man jāpērk maize.
5. Pavēles un īstenības izteiksmes jaukšana: nevis nākat, sēžat un tur pakaraties, bet nāciet, sēdieties un pakariet mēteli! Savukārt īstenības izteiksmē secināt: jūs nākat, jūs sēžat, vai jūs nākat?
6. Īso un garo patskaņu rakstība darbības vārdos (nenoteiksme ar -īt, -īties, -ināt, -ināties): nevis klausamies tālāk mūziku un turpinam raidījumu, bet klausāmies (klausīties), turpinām (turpināt); nevis gribās (gribēties) peldēties, bet gribas peldēties.
7. Pēc daudz, maz, cik, tik, (vis)vairāk, (vis)mazāk, nav vienmēr ir ģenitīvs. Te vietā sieviešu teiciens: nav laika, nav naudas, nav ko vilkt mugurā.
8. Nevis skatītākās filmas un ķertākās zivis, bet visvairāk skatītās filmas un biežāk ķertās zivis.
9. Nesakiet frāzes: Neko sev! Labi izskatās! (burtisks pārcēlums no ничего себe); Kā reiz laikā! (как раз); Pa lielam (По большому cчёту). Tā vietā labāk: Pārsteidzoši! Cik labi izskatās! Tieši laikā! Der kā uzliets, kopumā, galvenokārt, lielos vilcienos (oponentiem varu iebilst, ka vilciens nav tikai transporta līdzeklis – ir arī otas vilciens un elpas vilciens).
Nemokieties ietvaru labirintos: nevis pasākuma ietvaros un rakstu sērijas ietvaros, bet pasākumā un rakstu sērijā.
10. Runājiet skaidri un saprotami! Nevis lavakar, čēsmit, piēsmit, sēšmit, insanti, polskā partija, bet labvakar, četrdesmit, piecdesmit, sešdesmit, interesanti un politiskā partija.
