“Nepieciešamība pēc zaļas un ilgtspējīgas pilsētvides ir uz palikšanu.” Kā Rīga plāno sevi apjozt ar veselības jostu 23
Andris Ozoliņš, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pilsētas ir pasaules ekonomikas dzinējspēks. Tās darbojas kā dzinulis lielai mūsu kultūras, intelektuālo, izglītības un tehnoloģijas sasniegumu daļai. No vienas puses, dzīvošana pilsētā pazemina dzīves kvalitāti – troksnis, sliktāks gaiss, mazāk saules…
No otras puses, dzīvošanai pilsētās ir sava ekoloģiski gaišā puse. Lielāks iedzīvotāju blīvums ļauj saīsināt attālumu, kas mērojams līdz darbam un pakalpojumu sniegšanas vietām. Tas atļauj vairāk iedzīvotājiem pārvietoties zaļi – kājām, ar velosipēdu vai sabiedrisko transportu.
Jāatzīmē, pilsētas daudzdzīvokļu namos viena dzīvokļa apkurei patērē mazāku siltuma daudzumu, un tā aizņemtā zemes platība uz vienu iedzīvotāju ir mazāka. Rēķinot uz valsts teritoriju, pilsētu iedzīvotāji vidēji patērē mazāk enerģijas un izmanto mazāku zemes platību uz vienu iedzīvotāju nekā lauku iedzīvotāji.
Tas, kā jūtamies pilsētā, ļoti ietekmē mūsu fizisko un mentālo stāvokli. Ne velti globālās tendences rāda, ka arvien vairāk pilsētas domā par to, ko darīt, lai tās kļūtu klimata neitrālākas un ilgtspējīgākas. Kā nodrošināt vides un cilvēka līdzās pastāvēšanu pilsētvidē, kā pielāgoties klimata pārmaiņām, kā atdzīvināt degradētas teritorijas.
Pilsēta ir kā bišu strops, kura eksistencei vitāli nepieciešamas pļavas. Tā arī pilsētai, lai apmierinātu savas vajadzības pēc enerģijas, ūdens un pārtikas, kā arī lai atbrīvotos no atkritumiem, ir nepieciešamas ārējās teritorijas.
Šobrīd dalījums starp pilsētām un laukiem kļūst mazāk izteikts un piepilsētas teritorijas attīstās straujāk nekā pilsētu centrālās daļas. Vides problēmas un urbanizācijas radītās iespējas savā starpā ir cieši saistītas. Grūts uzdevums ir atrast pilsētvidē līdzsvaru starp iedzīvotāju koncentrāciju, no vienas puses, un dzīves kvalitāti, no otras puses.
Lai izvērtētu pilsētvidi, no atsevišķu elementu (tādu kā pilsētu zemes izmantojums vai gaisa kvalitāte) izvērtēšanas zinātnieki virzās uz plašāku jēdzienu – pilsētvides “metabolisms”, kas ļaus labāk raksturot pilsētvides modeļu un notiekošo urbanizācijas procesu ietekmi uz vidi.
Jāpārsēžas vilcienos
Lielākais pilsētas gaisa piesārņojuma un trokšņu cēlonis ir transporta kustības pieaugums, kas pazemina pilsētas iedzīvotāju dzīves kvalitāti, samazinot klusu un zaļu vietu esamību.
Transports pirmskovida laikā veidoja 25% no ES siltumnīcefekta gāzu emisijām. Tās galvenokārt radās no autotransporta (72%), savukārt jūras transports un aviācija radīja attiecīgi 14% un 13% emisiju, bet dīzeļvilcieni – 0,4%. Jaunie, zema blīvuma pilsētu rajoni izraisa lielāku individuālā transporta izmantošanu, kas saasina pastāvošās problēmas.
Eiropas Zaļais kurss ietver mērķi līdz 2050. gadam samazināt transporta radītās siltumnīcefekta gāzu emisijas par 90% salīdzinājumā ar 1990. gadu. Pāreja uz ilgtspējīgāku transportu var dot nozīmīgu ieguldījumu šā mērķa sasniegšanā.
ES pētnieki secinājuši, ka ceļošana pa dzelzceļu ir labākais un vispiemērotākais pārvietošanās veids pēc iešanas kājām vai riteņbraukšanas.
Ceļošana ar automašīnu, ko darbina ar benzīnu vai dīzeļdegvielu, īpaši ceļojot vienatnē, var būt videi kaitīgāka, tādēļ jāveicina pāreja uz dzelzceļa transportu, vienlaikus uzlabojot visu motorizēto transporta veidu efektivitāti attiecībā uz siltumnīcefekta gāzēm. Starp citu, “Rail Baltica” dzelzceļa trases izbūve lieliski iekļaujas šajā konceptā.
“Rīgas pilsēta vēlas atslogot savu centru no sveša autotransporta. Šim nolūkam tiks atjaunota “Park&Ride” koncepcija, kas savā laikā netika pabeigta politiskās gribas trūkuma dēļ. Tiks izveidotas autostāvietas apkārt Rīgai.
Iebraucējiem būs tur jāatstāj sava automašīna un uz centru jādodas ar sabiedrisko transportu – tramvaju, trolejbusu vai vilcienu. Vislielākās cerības tiek liktas uz vilciena satiksmes infrastruktūru, kas var stipri vienkāršot un paātrināt nokļūšanu centrā,” jaunās Rīgas domes nodomus skaidro Edmunds Cepurītis, Mājokļu un vides komisijas priekšsēdētājs.
Rīgas josta – veselības josta
Pēdējos gados Rīgā un arī pasaulē arvien vairāk cilvēku novērtē dabas nozīmi dzīves telpā. Pandēmijas kontekstā īpaši aktualizējies pieprasījums pēc Rīgas publisko ārtelpu vēl aktīvākas labiekārtošanas.
Nepieciešamība pēc zaļas un ilgtspējīgas pilsētvides Rīgā ir uz palikšanu. Upes un upītes, ezeri un ezeriņi aizņem gandrīz piekto daļu no pilsētas teritorijas. Rīgas perifērijā atrodas dabas liegumi “Jaunciems”, “Vecdaugava” un dabas parks “Piejūra”.
Apkārtnes daudzveidība lielā mērā veidojusies, pateicoties neparastiem ģeoloģiskiem aspektiem. Rīgas tuvumā smilšainu pludmali nomaina kāpas, tad kārtīgs mežs vai purvājs. Tas zaļai pilsētai ir labs “pūrs”, kas ļauj jau šobrīd izveidot daudzus tūristu maršrutus un gājēju takas apkārt pilsētai. Tomēr ar to ir par maz.
“Gribam, lai rīdzinieki paliek pilsētā un nekur nedzenas. Apkārt Rīgai visa kā ir gana. Gribam, lai viņi atpūšas Rīgas tuvumā, sabiedriskā maršruta sasniedzamības robežās. Tas samazinātu automašīnu plūsmu blīvumu uz ceļiem, tiktu saudzēta vide, ietaupīta degviela, laiks un tehnika.
Rīga plāno sevi apjozt ar veselības jostu, izveidot un iekārtot nelielu taku tīklu 5–8 km garumā, tā, lai tās veidotu trasi visapkārt pilsētai apmēram 100 km garumā. Piedevām, akcentēt nevis tūristu plūsmas apkalpošanu, bet iespējas pabūt cilvēkam vienatnē ar dabu,” pozīcijas maiņu iezīmē E. Cepurītis.
“Lai to panāktu, tiks mainīta arī “Rīgas mežu” stratēģija, to vēršot no mežsaimniecības videi saudzīgākā virzienā, akcentējot rekreāciju un dabas aizsardzību. Lai arī pilsēta zaudēs pāris miljonu peļņas, “Rīgas veselības josta” varētu būt labs piedāvājums rīdziniekiem un arī efektīgs tūrisma infrastruktūras elements, ar ko lepoties.
Maz kur pasaulē ir iespējams aplūkot tādu dabas daudzveidību, tik vienkāršā veidā. Esošo maršrutu shēmas var apskatīties “Rīgas meži” mājaslapā, vēlāk visu trasi varētu apskatīt interneta portālā. Iespējams, “Rīgas veselības jostas” trasi izgājušie varētu saņemt no pilsētas kādu piemiņas zīmi,” iztēlē E. Cepurītis jau redz to darbojamies.
Atsevišķo malkas krāšņu vietā – energokopienas?
Kārta pienākusi pārmaiņām pilsētas daudzdzīvokļu māju pagalmos. Vispirms pieņemts ļoti būtisks likums, kas atvieglo iespēju dzīvokļu īpašniekiem atpirkt mājai piegulošo zemi no zemes īpašniekiem. Kad mājas un zemes būs vienās rokās, varēs norisināties laikmetīgu pagalmu labiekārtošana. Arī bankas izrāda interesi izsniegt šim nolūkam kredītus uz izdevīgiem noteikumiem.
Vides uzlabošanas risinājumi skar visu sabiedrību un prasa aktīvu pilsonisko nostāju no dzīvokļu īpašniekiem. Šī aktivitāte ir jāstimulē, un pilsēta iedzīvotāju sapulču sasaukšanu tagad deleģēs namu apsaimniekotājiem, kas strādā tiešā kontaktā ar iedzīvotājiem. Dažus jautājumus risinot centralizēti, iespējams panākt daudzu tipveida mezglu pašizmaksa samazināšanu.
Piemēram, apstiprināti saistošie noteikumi, kas namu apsaimniekotājiem uzliek pienākumu nodrošināt atkritumu šķirošanas iespējas ikvienas daudzdzīvokļu mājas iedzīvotājiem. Papildus tam tuvāko divu gadu laikā plānots izbūvēt vairāk nekā 1000 sadzīves atkritumu dalītās savākšanas punktu un veikt citus uzlabojumus.
Izveidojot standarta dalīto atkritumu savākšanas sistēmu, sērijveida konstrukcijas izmaksātu divas trīs reizes lētāk, nekā katrai daudzdzīvokļu mājai veicot savu pasūtījumu. Jāpiezīmē, atkritumu dalīšana pazeminās atkritumu izvešanas cenu, piedevām, no 2022. gada sāksies plastmasas un stikla taras atpakaļ pieņemšana veikalos.
Galu galā Eiropas Savienības direktīvas paredz, ka Latvijai līdz 2035. gadam poligonos apglabāto sadzīves atkritumu īpatsvars jāsamazina līdz 10% no kopējā radīto sadzīves atkritumu daudzuma.
Pilsēta vēlas samazināt vecu malkas krāšņu izmantošanu savā teritorijā, pelēkajā zonā, galvenokārt jau netīro izmešu dēļ. Ja lauku teritorijā šie izmeši veidotu gaisā nelielu koncentrāciju, pilsētā tā jau ir kaitīga.
Rīgas dome plāno gan paplašināt siltumtrases, pieslēdzot tām jaunus objektus, gan veicināt alternatīvās siltumapgādes risinājumus, piemēram, siltumsūkņu ieviešanu.
Jauns un izaicinošs risinājums ir māju īpašnieku energokopienu veidošana. Ideja ir vienkārša. Vairāku māju īpašnieki vienojās un veido kopēju enerģijas ieguves vietu, kur izmantotu pašus modernākos un zaļākos risinājumus – saules baterijas, siltumsūkņus… Piemēram, Salaspilī jau ir liels saules bateriju parks, Salacgrīvā siltumu pumpē no jūras… Rīgā iedzīvotājus par šo iespēju informēs Rīgas Energoaģentūra, kur varēs saņemt izsmeļošas konsultācijas.
Pilsētas pļavas
Rīga plešas plašumā. Tas nozīmē, ka apkārtnes zaļās teritorijas apbūves rezultātā sarūk. Tomēr tas galīgi nav vēlams, jo zaļās teritorijas – pilsētu meži, parki, zālāji un dārzi un ūdenstilpnes sniedz ne vien estētisku baudījumu, bet arī nodrošina pilsētas gaisa, ūdens un augsnes attīrīšanu, atvēsināšanu, noēnojumu, lietus ūdens uzņemšanu un vēl veselu virkni pakalpojumu, kurus ikdienā bieži vien nepamana. Tās ir dzīvesvide dažnedažādām radībām un augiem.
Ne velti šobrīd Rīga maina savus pilsētvides uzturēšanas noteikumus, kuri kļūst saudzīgāki pret dabu un cilvēku darbu. Piemēram, rudens lapu novākšanas noteikumi vairs nebūs tik strikti, daudzdzīvokļu māju iedzīvotāji paši varēs lemt, vai lapas aizvest tūlīt vai atstāt guļam zālājā. Pavasarī tās, pļaujot zālāju, sasmalcinātu.
Šādā veidā tās ātrāk satrūdētu un ātrāk kļūtu par mēslojumu. Iedzīvotājiem samazinās teritoriju apsaimniekošanas izdevumi, jo zāle būtu jāpļauj līdz divām reizēm sezonā, nevis trīs četras reizes. Pilsētai mazāk vajadzētu tērēt līdzekļus lapu izvešanai, mazāk izmaksātu lapu pārstrāde. Pie apvāršņa vīd doma pilsētniekiem lapas kompostēt pašiem.
Arī gājēju celiņi ziemās būs jātīra saudzīgāk, galvenokārt pievēršot vērību ietves celiņa platumam un slīdamībai. Vispirms gājēju zonai ir jābūt notīrītai atbilstoši noteikumiem – 150 cm platumā. Ja nepieciešams, var izmantot smiltis, un, cik iespējams, jāizvairās no sāls lietojama.
Liela sāls koncentrācija pilsētas gruntī, it īpaši sausās vasarās, kad lietus to nespēj pietiekami izskalot, nāvējoši iedarbojas uz koku saknēm. Vietās, kur ietvju tīrīšana no sniega nav veikta, pilsēta to izdarīs par saviem līdzekļiem un pēc tam piedzīs naudu no personām, kas savu pienākumu nav pildījušas.
“Pēdējos gados Rīgā arvien vairāk cilvēku aizdomājas par vides aspektiem – pieaug pilsētnieku interese par urbāno dārzu veidošanu, par zāles pļaušanas biežumu, vākt vai nevākt nokritušās lapas. Gribam dot pilsētniekiem iespēju pašiem lemt, kā kopt savu teritoriju.
Vai pļaut teritoriju kā mauriņu, vai veidot pilsētas pļavas un pļaut divreiz gadā. Pilsēta rūpēsies, lai pēc iespējas tiktu saglabāti esošie koku stādījumi un pēc iespējas vairāk tiktu iestādīti jauni, it īpaši lielie, koki. Parki tiek sakārtoti, pilsētai piegulošās teritorijas – humanizētas.
Rīgas pilsēta savā attīstībā negrib iet Eiropas direktīvu pavadā, mēs gribam tās apsteigt un izmantot progresīvāko pieredzi, kas jau ir uzkrāta citās Eiropas pilsētās. Pandēmija ierobežoja plašu ceļošanu un parādīja, cik liela nozīme ir kvalitatīvai tuvākajai apkārtējai videi. Lauki pakāpeniski zaudē savu unikalitāti intensīvās lauksaimniecības rezultātā.
Toties daba pakāpeniski arvien vairāk ienāk pilsētā. Pilsēta veltīs pūles, lai racionāli uzlabotu pilsētvides kvalitāti. Ziedošu augu klātbūtne padara pilsētas ekosistēmu veselīgāku un palielina arī pilsētā esošo dārzu ražību, jo, piemēram, ābeles, ķirši un plūmes ir atkarīgi no apputeksnētājiem,” atzīmē E. Cepurītis.
EKSPERTA VIEDOKLIS
Pilsētā zālei jāļauj noziedēt
Rūta Sniedze Kretalova, Latvijas Dabas fonda eksperte: Rīgā vēsturiski plašas zālāju platības izmantotas kā ganību un pļavu teritorijas. Pārtraucot zālāju apsaimniekošanu, tās degradējas.
Tagad pilsētas zaļās teritorijas tiek intensīvi pļautas, neļaujot augiem ziedēt. Taču augu ziedi un sēklas ir barības bāze ļoti daudzām dzīvām radībām – bezmugurkaulniekiem un putniem. Nepieļaujot ziedēšanu, mēs krasi samazinām gan augu daudzveidību, jo samazinām to barības bāzi.
Lai Rīgā mainītu šo situāciju, Latvijas Dabas fonds kopā ar Rīgas domi ir sācis projektu “Pilsētas pļavas”. Pirmkārt, mainot saistošos noteikumus attiecībā uz zāles augstumu pļavu teritorijās. Lielākā daļa augu ziedēšanas laikā pārsniedz 20 cm, tāpēc “Pilsētas pļavās” zāle varēs būt augstāka.
Otras izmaiņas attiecībā uz līdzšinējo apsaimniekošanu skar pļaušanas biežumu un veidu – proti, šajās teritorijās zāle tika pļauta līdz divām reizēm sezonā ar zāles savākšanu. Tas tāpēc, ka zālājam, kurā vēlamies redzēt pēc iespējas vairāk koši ziedošus augus, nav nepieciešama papildu mēslošana, kas rodas, zāli nopļaujot un atstājot.
Tā, ar Rīgas apkaimju iedzīvotāju atbalstu, Rīgā 20 vietās šogad ir izveidotas “Pilsētas pļavas”, kurām nākotnē vajadzētu tapt par dabas oāzēm pilsētā. Tur tika veikti augsnes sagatavošanas darbi – zāle tika nopļauta, savākta un aizvesta.
Pļavās augsne bija sablīvējusies, tāpēc veikta augsnes ecēšana. Aerēta augsne nepieciešama, lai Latvijas savvaļas augi varētu būtu kontaktā ar augsni un sadīgt.
Rudenī kopā ar Rīgas apkaimju biedrībām tika organizētas publiskas talkas, kurās iedzīvotāji vēlreiz nogrāba teritoriju un sēja Latvijas dabiskajām pļavām raksturīgos augus – pīpenes (margrietiņas), gaiļbiksītes, dzelzenes, dzirkstelītes, kalnu āboliņus, sausākās vietās – pērkonamoliņus, mārsilus, vārpu veronikas.
Katrai pļavai tika radīts specifisks sēklu maisījums, ņemot vērā konkrētās vietas ekoloģiju – augsnes īpašības, mitrumu, noēnojumu. Sēklas lielākoties ievāktas ar rokām, un lielu ieguldījumu to vākšanā sniedza “Latvijas mazpulki”. Kopumā 2021. gadā savāktas 60 dažādu augu sugu sēklas un izsētas.
Šobrīd tās iziet stratifikāciju – lielai daļai savvaļas augu ir ļoti būtiski saņemt noteiktu aukstuma periodu, lai sēklas vispār sāktu dīgt. Tāpēc tos, atšķirībā no krietni lielas daļas kultūraugu, jāsēj tieši rudenī, nevis pavasarī. Daļa sēklu sadīgs nākamajā gadā, bet citi augi var sadīgt pat vairākus gadus pēc iesēšanas.
Nākamajā gadā, pļavās vēl nevarēsim saskatīt būtiskas izmaiņas, jo sētie augi ir daudzgadīgi un pat margrietiņas tikai pa kādai uzzied pirmajā gadā. “Pilsētas pļavas”, tāpat kā dabiskās pļavas, arī turpmāk tiks uzturētas, pļaujot vienu vai divas reizes gadā.
Atgādinām, ka veikalos nopērkamie “Pļavu puķu” maisījumi ar magonēm un rudzupuķēm, lielākoties nākuši no rietumvalstīm, un tos nevajadzētu izmantot lielu platību apstrādei, jo tādējādi varam apdraudēt mūsu pašu augu populāciju saglabāšanos. Turklāt ne magones, ne rudzupuķes īstā pļavā nemaz neaug, jo tie nav pļavu augi, bet gan skaistas tīruma nezāles.
Rīga nav vienīgā Latvijas pilsēta, kurā domā par šādu apstādījuma veidu. 2021. gadā “Pilsētas pļavas” tika iesēta arī Salaspilī, un lieliskas, daudzveidīgas pļavas atrastas arī citviet. Savvaļas augu ziedēšanai pilsētvidē īstenoti projekti arī Valmieras pilsētā un Daugavpilī. LDF ļoti cer, ka “Pilsētas pļavu” veidošanai pievienosies arvien vairāk Latvijas pilsētu un mazpilsētu.
Publikācija sagatavota ar Latvijas vides aizsardzības fonda finansiālo atbalstu
Par publikācijas saturu atbild AS “LATVIJAS MEDIJI”.
