Kā Rietumi pārvarēja aizspriedumus pret Baltiju 1
“Notiekošais Latvijā prasa daudz drosmes, enerģijas un izturības no cilvēkiem, kuri ne tikai teorētiski uz papīra, bet realitātē pretojas dezinformācijai,” komentējot Krievijas pārmetumus Latvijai saistībā ar izglītības reformu, intervijā “LA” saka starptautiskā stratēģiskās komunikācijas konsultācijas uzņēmuma “Mercury” direktors TOMASS EMONDS-LARITAZS. Savulaik viņš konsultējis bijušo Gruzijas prezidentu Mihailu Saakašvili un vadījis Ukrainas uzņēmēja Viktora Pinčuka fondu. Eksperts atzīst, ka Krievija mūsdienās par visām varītēm cenšas dabūt dezinformāciju Rietumu resursos, arī tik šķietami nevainīgā materiālā kā franču–krievu sarunvalodas vārdnīca.
Kādas politiskās idejas mūsdienās ir populāras Eiropā – gan rietumu, gan austrumu daļā?
T. Emonds-Laritazs: Ja atskatāmies uz Eiropas vēsturi, tajā vienmēr bijuši politisku ideju viļņi, kas turējušies no 20 līdz 50 gadiem. Tāds vilnis bija apgaismības idejām 18. gadsimta beigās, bet 19. gadsimta beigās Eiropā bija nacionālas identitātes vilnis, kad visa Eiropa sāka apzināties savu identitāti. Vēlāk – fašisma vilnis pagājušā gadsimta 20. – 40. gados, bet pēc tam Eiropas un pasaules politikā populāras bija liberālisma idejas, kas sākās 60. gados. Pēdējos piecus līdz desmit gadus mēs dzīvojam laikmetā, kurā pieaug idejas, kas balstās uz dusmām, patriotismu un bailēm no citādā. Šīs idejas pašlaik ir vadošās Eiropā, un šāda situācija būs kādu laiku. Slovākijā, Ungārijā un Polijā pie varas ir labējā spārna režīmi, kas savu stāstījumu būvē uz bailēm. Tas pats bija ar breksitu, Trampa ievēlēšanu, Francijā – ar Nacionālas frontes panākumiem.
Kad pie varas Gruzijā bija Mihails Saakašvili, jūs bijāt viņa konsultants. Kā jūs lūkojaties uz viņu tagad?
Neizteikšu savu viedokli par viņu personu. Taču viņš Gruzijā ir izdarījis to, ko neviens nespēja, – viņš reformēja valsti, tik pamatīgas reformas reti kura valsts piedzīvojusi. Viņam izdevās izskaust mafiju un arī demontēt komunisma mantojuma atstātās pēdas. Saakašvili bija arī neveiksmes – galvenokārt ekonomikā, kas izpaudās kā nespēja piedāvāt risinājumus lauku reģioniem. Cita neveiksme bija, ka viņš sāka izturēties pret Gruziju tā, it kā valsts būtu viņa īpašums.
Tagad Saakašvili ir palicis gan bez Gruzijas, gan Ukrainas pilsonības…
Ukrainā es viņam neredzu politisku nākotni. Iespēja bija, bet laiks aizritējis. Tomēr es viņu joprojām vērtēju kā ļoti apdāvinātu “politisko dzīvnieku”. Viņam ir daudz enerģijas, viņš spēj būt ļoti iedvesmojošs.
Šogad Armēnijā notika Samta revolūcija, kad cilvēki devās ielās, lai panāktu premjera Serža Sargsjana atkāpšanos. Vai Austrumeiropā “krāsainajām revolūcijām” vēl ir potenciāls?
Tā sauktās krāsu revolūcijas būtībā ir sauciens pēc taisnības. Vienmēr stāsts ir tas pats. Tās notiek, kad cilvēki nejūt, ka vara viņus ciena, un pret viņiem tiek nodarītas netaisnības. Tad cilvēki iet uz ielas protestēt. Ielu protesti ir pretēji līdzsvaram politiskajā sistēmā. Spēku un institūciju līdzsvars liecina par valsts politiskās sistēmas briedumu, tas ir integrēts sistēmā un caur to spēj reflektēt cilvēku vajadzības, līdz ar to viņiem nav vajadzības doties uz ielām. Tomēr, ja politiskā vide nereflektē cilvēku vajadzības un dusmas, tad vēsturē ir daudz piemēru. Mēs to redzējām 1968. gadā protestos Rietumeiropā. Tāpat protestos ASV pret Vjetnamas karu, vēl nesenāk – “krāsainajās revolūcijās”. Bet mēs to piedzīvojām ar Trampa ievēlēšanu, kas bija protesta balsojums no nesadzirdētiem cilvēkiem. ASV iedzīvotāji dusmas varēja izpaust caur politisko sistēmu. Ja šādas iespējas nav, cilvēki dodas uz ielām kā Ukrainā, kur notikušas divas “krāsainās revolūcijas”. Citi piemēri – nesenā minirevolūcija Armēnijā, ielu revolūcija Serbijā vai plaša mēroga protesti Krievijā pirms dažiem gadiem. Tas notiek, ja politiķi atsvešinās no sabiedrības.
Vai, strādājot Gruzijā un Ukrainā, jutāt arī, ka notikumiem līdzi seko un tajos iesaistās Krievija?
Protams. To pat var just, kad dodos uz ārzemēm. Piemēram, Vācijas mediji turpina ietekmēties no Krievijas medijiem. Skatoties ziņas, kādreiz pārņem pamatota sajūta, ka Krievija ietekmējusi dienaskārtību. Tikko bija skandāls, jo Vācijas medijs “Deutsche Welle” (to finansē Vācijas valsts. – Ģ. V.) lietoja jēdzienu “pilsoņkarš Donbasā”. Mēs visi zinām, ka tas nav “pilsoņkarš”, bet attālināts karš, kuru radījusi un atbalstījusi Krievija. “Deutsche Welle” kļūdaini interpretē jēdzienus, par pamatu ņemot Krievijas propagandu. Ukrainā notika Krievijas iebrukums. Ar “pilsoņkara interpretāciju” Vācijas medijs pārkāpis visas sarkanās līnijas. Krievija turpina aprakstīt Ukrainu kā “izgāzušos valsti”, un, to atkārtojot, cilvēki Rietumos patiešām sāk domāt, ka tā arī ir. Krievija investē miljardiem ārējās komunikācijās. Savulaik nopirku franču–krievu sarunvalodas vārdnīcu. Tajā bija integrēts stāsts, ka 2008. gada Krievijas–Gruzijas karu izraisīja Saakašvili, kas gan tā nebija. Krievijas vara pat nelielās lietās cenšas integrēt melīgas interpretācijas.
Nesen notika Putina tiešsaistes jautājumu un atbilžu sesija, kurā viņš draudēja, ka Krievija pielietošot diplomātiskus līdzekļus, lai aizstāvētu savus tautiešus Latvijā, jo te paredzēta izglītības reforma …
Krievijas vara neciena kaimiņvalstu lēmumus. Par izglītības reformām jālemj vietējiem iedzīvotājiem. Tā nav nedz amerikāņu, nedz krievu lieta, bet latviešu!
