Kā rekonstruēt filmu “uz papīra” 0
Pavisam nesen ceļu pie lasītājiem sācis vēsturiskos dokumentos balstīts piemiņas albums Latvijas nacionālās kinomākslas sākotnei.
Izdevuma autore ir pazīstamā kino zinātniece, Latvijas Kultūras akadēmijas profesore Inga Pērkone. Grāmata ir bilingvāla – tā lasāma latviešu un paralēli – angļu valodā.
Vēstījuma ievadā autore precīzi norāda robežas, atgādinādama, ka par nacionālā kino sākumu uzskata laikposmu pēc Latvijas Republikas dibināšanas, kaut gan dokumentāli un inscenēti filmējumi mūsu valsts teritorijā nereti notikuši arī agrāk. Šī izdevuma kontekstā I. Pērkones uzmanības lokā nokļuvušas piecas filmas, kas katra prezentē atšķirīgu žanru – “Es karā aiziedams” (1920), “Laiku viesulī” (1921), “Fricītis jūrmalā” (1921), “Psihe” (1922) un “Vilkiem mests laupījums” (1922). Jāpiebilst, ka visas tās pelnījušas godpilno apzīmējumu “pirmā” – katra no tām bijusi pirmā konkrētajā žanrā. Darba autore uz šo faktu norādījusi vairākkārt, vispirms jau grāmatas nosaukumā.
Izlasot filmu nosaukumus, lasītājs, iespējams, izbrīnā sarauks pieri, jo varētu būt, ka nevienu no tiem viņš nav pat dzirdējis. Tas arī nebūtu nekas pārsteidzošs, jo filmas mūsdienās noskatīties nav iespējams – neviena no tām, pat fragmentāri, nav saglabājusies. “Tāpēc arī radās šis albums, kurā esam centušies vismaz uz papīra izveidot kaut ko līdzīgu katras filmas rekonstrukcijai, apkopojot lielāko daļu arhīvos un muzejos atrodamā materiāla, kā arī sniedzot ieskatu tajā, kā uz filmām savā laikā reaģējusi prese,” atklāj I. Pērkone (7. lpp.). Pēc viņas paustā viegli “izlobāms” viens no izdevuma mērķiem, proti, kultūrvēsturiskā mantojuma apzināšana un saglabāšana.
Kaut arī grāmatā iztirzātās filmas nav iespējams noskatīties, ir saglabājies pat pārsteidzoši daudz fotouzņēmumu no filmēšanas laukuma, kuros iemūžinātas slavenas personības. Vispirms jāpiemin viens no krievu kino pamatlicējiem Pjotrs Čardiņins, kurš kā scenārists, režisors vai operators strādājis pie četrām no darbā aplūkotajām filmām, tāpat arī režisori Alfrēds Amtmanis-Briedītis, Vilis Segliņš, Eduards Smiļģis, aktrises Berta Rūmniece, Ludmila Špīlberga, Lilija Ērika, Lilita Bērziņa, Jūlija Skaidrīte, Alīda Ķigule un daudzas citas. Var pieļaut, ka potenciālais lasītājs vispirms šo izdevumu vairākas reizes izšķirstīs, lai papriecātos par attēliem, tajā skaitā arī vecajām afišām, provēm vai reklāmas uzņēmumiem un pat ielūgumiem uz filmu slēgtajām pirmizrādēm, un tikai tad pievērsīsies tekstam. Ne vienam vien pārsteidzošs varētu šķist filmu pieteikums: šeit var arī uzzināt, kādi kinoteātri Rīgā bijuši pagājušā gadsimta 20. gadu sākumā, piemēram, filmu “Psihe” demonstrēja kinoteātrī “Moulin Rouge”, bet “Fricītis jūrmalā” pirmizrādi piedzīvoja kinoteātrī “Grand Kino”.
Noslēgumā – nedaudz vārdos par filmu “Laiku viesulī”, kuras scenārija autors ir Jānis Akuraters. Izlasot šo nodaļu, var gūt plašāku ieskatu minētā literāta radošajā darbībā, kā arī novērtēt tā laika kino kritikas tendences. Filmai dažādos preses izdevumos tika pievērsta milzu uzmanība, taču lasītāju tā varēja pat krietni samulsināt. Laikrakstā “Rigasche Rundschau” par filmu pausts: “Tās saturs nav nekas cits kā tendenciozi aprādīta ārišķīga Niedras lietas saīsināta ilustrācija. Darba iecerēto mērķi – demonstrēt latviešu tautas brīvības cīņas – Akuratera kungs nav sasniedzis. Tā vietā viņam ir spīdoši izdevies šaurā, viņa rīcībā esošā rāmja ietvaros izveidot pret vāciešiem vērstu nomelnojošu kūdīšanu.” (95. lpp.) Savukārt konkurentu izdevumā “Jaunā Latvija” publicēts kardināli atšķirīgs viedoklis: “Vismaz katram latvietim viņa jāredz!” (98. lpp.) Secinājums: gluži tāpat kā mūsdienās, arī tolaik lasītājam pašam bija kritiski jāizvērtē, kura viedoklim ticēt un kura – ne!
Grāmata izdota sērijā “Kino Rakstu bibliotēka” ar Valsts kultūrkapitāla fonda un Latvijas Kultūras akadēmijas atbalstu.
