Neliela atkāpe 3
Ko es te esmu samuldējis? Uz vecumu jau daudz kas kā pabalējusi fotogrāfija sāk rādīties tāds smukāks, mazāk kontrastains. Vai es biju tāds labiņš? Nē, nē! Ar to dropi diezgan biju palaidies, televīzijā strādājot. Ja jau runājam, tad atklāti.
Kad es reizēm vecas vēstules pārlasu, tas laiks atkal skaidri nāk acu priekšā. Ar visām problēmām. Šķiet, kas nekaiš jaunībā. Bet bija arī grūti brīži. Atceros kreņķus un nepatikšanas, atceros, ka drēbju nebija, dibens pliks. 1947. gadā bikses bija pagalam izdilušas, bet māte saka – nav spēka jūs visus aplāpīt.
Mammai bija glabāšanā paņemtas drēbes no izsūtītajiem radiem. Gaidīja, ka viņi no Krievijas atgriezīsies. Starp tiem bija arī māsīcas vīrs – tiesu palātas virsprokurors. Mamma nezināja, ka viņš jau sen nošauts. Gaidīja, gaidīja, bet, kad man vairs galīgi nebija ko vilkt mugurā, deva pa vienam gabalam. Tā es dabūju zābakus un mētelīti, lai neredz, ka biksēm dibens pušu.
Māte pirms kara nebija strādājusi, bet nu viss bija mainījies. Viņa iekārtojās par sētnieci skoliņā, vēlāk arī par sanitāri bērnu tuberkulozes slimnīcā. Tas bija Rīgā, kurp mēs jau 1938. gada decembrī bijām pārcēlušies. Pa starpām pusotra gada sabijām Balvos. Karostā nodzīvojām desmit gadus, māte visu laiku īdēja, ka jūras gaiss bērnu veselībai ir slikts. Viņas tēvs bija nomiris no tuberkulozes, tādēļ viņa baiļojās. Virsniekiem armijā bija rotācija, taču tēvs nedabūja vis Cēsis, kā mammai gribējās, bet gan Balvus, kur bija labs klimats, taču viņai vienalga nepatika. Manai sievai gan Liepājā patika.
Tagad par pēckara periodu runā maz un neobjektīvi. Piemin tikai represijas. Es 1946. gadā pabeidzu vidusskolu. No visas klases tikai kādas divas vai trīs meitenes neaizgāja studēt, visi pārējie iestājās augstskolās. Miera laikā tā nekad nebūtu noticis. Visi skrēja mācīties.
Staļina laiks bija dīvains. Mēs visi bijām jauni, mums bija personiskā dzīve, taču tumsu, kāda toreiz valdīja presē, tagad grūti pat iedomāties. Avīze – divas lapiņas, kur nav ko lasīt. Nekādas aktuālas informācijas, tikai veci žurnāli, no mierlaikiem saglabājušies, un vēl vācu izdevumi no kara laikiem. Man tāda dzīve nepatika, taču es biju kluss cilvēks, ārēji lojāls. Bet iekšēji man šķita, ka visi domā apmēram tāpat kā es. Ja kāds sāktu padomju garā runāt, pārējie skatītos uz viņu kā uz dīvaini, boikotētu. Ne jau klaji, bet iekšēji. Tomēr tā izrādījās ilūzija. Bija arī tādi, kas patiešām domāja citādi. Daudz kas jau ir atkarīgs no sociālās vides, kurā cilvēki auguši. Bija jau arī mierlaikos tādi, kas simpatizēja sarkanajam režīmam.
Tu esi opozīcijā, ironizē, avīzes nelasi vai arī lasīto izsmej, bet ar ironizēšanu un smiešanos tu neattīsties, tu stāvi uz vietas vai pat degradējies. Jaunībā taču būtu jāmācās, jēdzīgi galva jātrenē. Atceros, akadēmijā mums dialektisko materiālismu lasīja tāds Blūzmans no Krievijas latviešiem. Viņam priekšā uzrakstīta lekcija krievu valodā, un viņš truli, ar pirkstu velkot līdzi, tulkoja mums to latviski un vēl lika visu pierakstīt. Kad atskanēja sirēna, pievilka ķeksi, no kuras vietas nākamreiz jāturpina. Kā tāds papagailis. Bija meitenes, kas principā nepierakstīja. Un bija manā kursā arī trīs leģionāri. Kā bija noticis, ka viņus uzņēma, nezinu. Vēlāk gan viņiem bija nepatikšanas. Bet kas par foršiem večiem tie bija!
[Nobeigums 23. janvāra numurā]
