Ķēmi un akadēmija 3
Man kopš bērnības šausmīgi patika zīmēt. Tēvs tolaik kara apriņķa pārvaldē strādāja, nesa mājās zīmuļus, papīru – kā tagad nes A4, tikai toreiz papīrs bija loksnēs. Mēs ar brāli sēdējām pie galda un zīmējām. Bračka zīmēja visādas tehniskas lietas – kuģus, automašīnas. Bet es – zvēriņus, cilvēkus. Skolā gan man zīmēšanā lika četrinieku, jo nebija rūpīgi izkrāsots. Zīmēju arī brīvstundās uz tāfeles. Visādus ķēmus man patika zīmēt. Reiz zīmēšanas skolotājs Ērglis, vēlāk viņš kļuva par Lietišķās mākslas skolas direktoru, pateica: savāc savus zīmējumus un izdod grāmatiņu! Es savos sešpadsmit gados par tādu atzinību jutos lepns un laimīgs. Bet ar gadiem man godkāre pazuda. Man kopš jaunības patoloģiski nepatīk lielība.
Gribēju stāties Mākslas akadēmijā, bet bija bail. Domāju, ka neesmu gatavs. Iestājos arhitektos, jo tur arī zīmēšana. Tēvs teica: laba izvēle, tagad pēc kara būs daudz jābūvē. Bet pirmajā kursā no arhitektūras nebija ne smakas – vēsture, augstākā matemātika. Tad es pieteicos uz sagatavošanas kursiem akadēmijā un pēkšņi sapratu, ka nav man ko baidīties.
Un tā, vecākiem nesakot, nokārtoju iestājeksāmenus akadēmijā. Pārtraukumos skrēju pie vecmammas, viņa turpat netālu pie stacijas dzīvoja, nomazgāt rokas. Viņa man jautā: kam tev, puisīt, rokas ar krāsu? Es kaut ko samuldēju par remontu augstskolā.
Mani uzņēma gleznotājos.
Labi vien bija, ka aizgāju uz akadēmiju, citādi visu mūžu būtu domājis, ka esmu kaut ko palaidis garām. Kaut gan mākslinieks pēc dabas neesmu. Tas, ka es uz četri ar krustu pēc vecās skalas zīmēju, vēl neko nenozīmē. Uldis Zemzaris zīmēja labāk, bet par Aleksandru Stankēviču vispār nerunāsim, tas ir ģēnijs. Tomēr ar zīmēšanu vien nepietiek. Cits varbūt tik labi nemaz nezīmē, bet viņam tā lielā vilkme ir iekšā, tā lielā mākslas mīlestība, aicinājums.
Es sešus gadus kārtīgi mālēju, man pat par labām un teicamām sekmēm atlaida mācību maksu. Un tad nāca darbs, Liepājā Lietišķās mākslas skolā bija jāstrādā. Tur atkal savs stāsts. Es apprecējos pēdējā kursā. Glābu mūsu attiecības. Sešus gadus mēs ar meiteni bijām draudzējušies, te pēkšņi viņai cits uzradās. Meitene bija medicīnas studente, skaista, pozitīva. Izmisums bija liels. Sapratu: vienīgais, ko vēl varu darīt, ir bildināt, lai gan iepriekš neko tādu nebiju plānojis. Viņa domāja, domāja, līdz bija ar mieru.
Ārstus tolaik sūtīja prom no Rīgas. Viņa bija uzzinājusi, ka Liepājā dzemdību namā ir viena vakance. Es biju izpētījis, ka arī “lietišķajos” tur viena vieta ir brīva. Mēs sarunājām, un viņa stāstīja savai komisijai, ka vīrs norīkots uz Liepāju, bet es pateicu ministram Kalpiņam, kas bija atnācis aprunāties ar beidzējiem, ka mana sieva norīkota uz Liepāju.
Tā mēs trīs gadus nodzīvojām Liepājā. Es mācīju studentiem zīmēšanu un gleznošanu. Akvareli gan ne, to es nejēdzu. Augām dienām zīmēju, tas ir, laboju studentu darbus. Daži audzēkņi bija talantīgi, piemēram, Ivars Muižulis un Malda Preisa, kas vēlāk kļuva par Muižuli, arī nu jau nelaiķis Agris Engelmanis, viņš gan pēc tam pa mūzikas līniju aizgāja. Bet daži, īpaši rokdarbnieces, jauki cilvēki, taču uzzīmēt neko nespēja, tīrs vieninieks. Bet, lai stipendiju dabūtu, vajadzīgs četrinieks. Uzlieku Dāvida galvas ģipša atlējumu. Mikelandželo uztaisījis viņam kuplus matus. Bet rokdarbniecei skicē matiņi sanākuši pavisam plāni. Noliekam blakus Dāvida galvu un skici, skatāmies, mērām ar zīmuli proporcijas, es visu izlaboju un izstāstu, kādēļ tā. Nākamā reizē skatos – atkal viss jāsāk no jauna.
