Cietums un tīri papīri 3
Es biju pilnīgs pretstats brālim. Tāpēc jau teicu – ar mani nekas interesants nav noticis. Es pat īsti blēņas neesmu darījis, tikai reizēm kādam līdzi gājis. Tā es pat cietumā vācu laikā nonācu – kopā ar draugu, klasesbiedru Vladimiru Rudzīti, kas bija traks uz ieročiem. Viņa mamma bija no Iršiem Vidzemē, Katrīnes laikā tur izmitināja Pievolgas vāciešus. Mamma Rudzītim neko daudz vāciski vairs nezināja, taču darbīga bija ļoti, nemitīgi kaut ko mazgāja un tīrīja, mājā vienmēr logi vaļā un caurvējš. Bet tēvs bija pareizticīgs no Vidzemes, tāpēc vecākais dēls bija Vladimirs, tad nāca Helmūts, bet jaunākai māsiņai bija Zaiga vārdā. Vladimirs jau 1941. gadā, kad vācieši ienāca, bija savācis Olainē šautenes un noracis pagrabā ieeļļotās lupatās. Un tad 1944. gadā mēs kopā laukos strādājām, jo kara laikā skolniekiem obligāti trīs mēnešus bija jānostrādā un jādabū zīme, lai varētu skolā iet, kas bija bezgala svētīgi tādam pilsētniekam kā man, turklāt strādājām pie svešiem cilvēkiem, nekādi radi man nebija laukos, man jau divās paaudzēs visi bija no laukiem prom. Starp Jelgavu un Tukumu frontes līnija bija pavirzījusies, un tur atkal ieroči mētājās. Tolaik mežā arī ķiveres mētājās, un viņi abi ar brāli tās mauca galvā – kuram labāk izskatās. Un šis vēl bija ar zīmulīti ķiverēs ierakstījis: Vladimirs un Helmūts Rudzīši. Kad vācieši atnāca atpakaļ un atrada visu to arsenālu un ķiveres, ko draugs bija noslēpis, viņi bija pārliecināti, ka Voldiņš ir dezertieris. Paņēma mūs pie pakaļas, atveda uz Rīgu tepat Raiņa bulvārī, kur tolaik SD pārvalde bija. Pēc tam uz Centrālcietumu aizsūtīja uz izmeklēšanu. Tas bija 1944. gada septembrī, un mūsu, tas ir, 1927., gadam bija iesaukums vācu gaisa spēku izpalīgos. Krievi ņēma no 18 gadiem, bet vācieši uz kara beigām sāka ņemt no septiņpadsmit.
Drauga tēvs aizbrauc uz laukiem, saimnieks saka: puikas saņemti ciet. Šis nāk Rīgā pie maniem vecākiem, mamma iet uz SD pārvaldi. Pēkšņi gaitenī kāds viņu uzrunā: Oša kundze! Karostā mums kaimiņos dzīvoja Bekmaņa kundze, kam no pirmās laulības bija dēls, daktiloskopists, tāds, kas cilvēkus identificē pēc pirkstu nospiedumiem. Vācieši bija viņu paņēmuši drošības dienestā. Tad, lūk, viņš ierauga gaitenī manu māti, uzklausa bēdu stāstu un apsola paskatīties, kas un kā. Nākamajā dienā saka: tā lieta varētu iet par tik un tik polšiem. Mans tēvs nedzēra un nesmēķēja, cigaretes, ko izsniedza, izmantoja kā maiņas valūtu. Tā mamma to lietu nokārtoja. Viņa vēl ilgi pēc tam atcerējās, ka Rudzītis palicis viņai parādā kortelīti, jo darījums bijis uz pusēm.
Un tad mūs izsauca uz pratināšanu un – Dieva vārds… Taču pirms tam vēl viens stāsts par Rudzīti. Viņa mamma, kas bija šuvēja, vācu laikā pirka karogus ar kāškrustiem, tos varēja dabūt neierobežotā daudzumā. Karogi bija darināti no labas vilnas drēbes, tikai ripuļi virsū uzšūti. Ripuļus viņa noārdīja, bet no drēbes šuva kreklus, ko laukos mainīja pret produktiem. Arī abiem dēliem bija tādi krekli. Un tā, kad mūs izsauca uz pratināšanu, Voldiņam mugurā spilgti sarkans krekls, turklāt viņam septiņpadsmit gados jau bārda stipri auga. Vēlāk māte nespēja rimties: kāds tas Rudzītis izskatījās ar to sarkano kreklu un bārdu – nu īsts boļševiks!
