Kā rāma upe mana dzīve plūst. Saruna ar karikatūristu Ēriku Ošu 3
Tur nekā nav, viens vienīgs līdzenums, nekādu kāpumu, kritumu, pagriezienu… Tā viņš man teica, aicināts uz sarunu par dzīvi. Un tūdaļ pat sāka stāstīt, cik un kādu izdevumu žurnālistiem jau esot atteicis. Es mulsi painteresējos, vai arī dāmām, kas viņu aicina uz randiņu, viņš stāsta par atraidītajām pretendentēm. Mēs tielējāmies un amizējāmies kādu pusstundu. Beidzot viņš klusi nopūtās: man taču nav ko stāstīt… Toties man ir ko klausīties, atbildēju. Un tā mans sarunu biedrs ir ĒRIKS OŠS, viens no Latvijā prominentākajiem karikatūristiem. Mums ir daudz kafijas, daudz laika un prieks, ka tomēr esam satikušies.
Atsisti īkšķi un grāmatas
Mēs dzīvojām Karostā. Tēvs bija valsts ierēdnis, kalpoja Latvijas armijā. Sirdī viņš nu nemaz nebija militārists, taču, vēl cara laikā Krievijā pabeidzis junkuru skolu, kurp kā strēlnieks bija nosūtīts, viņš kļuva par virsnieku. Kad es vēlāk jautāju, kāpēc viņš palika armijā, tēvs atbildēja: lai būtu maize, ko ēst. Taču viņš bija pilnīgs pretstats tam, kādam jābūt armijas cilvēkam. Gluži kā ja mani aicinātu vadīt estrādes koncertus. Kaut kā jau novadītu. Ko neizdarīsi, ja dzīve piespiež.
Karostā aiz moliem bija atklātā jūra, bet reidā viļņu mazāk, tur mēs gājām peldēties. Vasarā ar brāli Ģirtu skrējām plikām kājām, es vienmēr īkšķi atsitu pret akmeņiem, lempis biju.
Bērnībā tā lielā laime man bija, ka tēvs ir uz grāmatām kritis. Mājās mums bija konversācijas vārdnīca, tad no Vācijas septiņus gadus nāca Brokhausa enciklopēdijas divdesmit sējumi. Tur bija daudz ko skatīties un pētīt. Mums ar brāli bija jānomazgā rokas, un tad varējām bijīgi šķirstīt. Reiz atnāca draugs Visvaldis, apsēdās, sāka urķēt degunu, līdz asinis uzpilēja uz bildes ar lokomotīves šķērsgriezumu. Tad gan tēvs nikns bija. To traipu vēl tagad var redzēt.
Bet citādi tēvs bija mīlīgs. Toties māte bija ļoti stingra. Mācītāja Spalviņa meita, pati stingrībā audzināta. Brālis bija par mani trīs gadus vecāks. Radi sprieda, ka Ģirts esot Spalviņš, bet Ēriks – tas gan esot Ošs. Mēs bijām dažādi, viens mātē, otrs tēvā atsities.
Vēlāk pēc skata es arvien vairāk kļuvu līdzīgs mammai, taču raksturā gan riktīgs Ošs, lēns un apdomīgs. Nevilka mani uz nedarbiem. Toties brālis – ko tik viņš nesadarīja! Kā viņš manu mūžu ēda! Kur tik visur nelīda! Uz lokomotīvēm līda, mātei nezinot, sarunāja ar mašīnistu ekskursiju uz Rucavu, tur mazais bānītis gāja. Rāva mani līdzi, bet es neaizbraucu. Tad man bija jātēlo, ka nezinu, kur Ģirts palicis. Pēc tam viņam lieli sodi bija, bet viņš līda atkal. Vasarā Liepājā bija iebraucis somu karakuģis “Ilmarinen”, tāds liels un zaļš. Ģirts kā stāvēja – īsās biksēs, ceļi netīri, tupelītes uz basu kāju – piesitās pie kādas motorlaivas un sarunāja ar virsniekiem, ka brauks līdzi to kuģi apskatīt. Kad māte to vakarā uzzināja, dusmojās dikti: kā tev nebija kauna – uz ārzemju kuģa tādā izskatā! Bet brāli tas galīgi nesatrauca.
