Kā rakstniekam nopelnīt interneta laikmetā? 0
Pirms dažiem mēnešiem Berlīnes parlamenta deputāts no Vācijas Pirātu partijas Kristofers Lauers pamatīgi nokaitināja populāru vācu mūziķi hiphoperi Janu Dileju. Viņi abi cīkstējās žurnāla “Der Spiegel” sarīkotajā “strīda sarunā” par mākslas vērtību digitālajā laikmetā.
K. Lauers aizstāvēja pirātu ideju, ka jālegalizē mūzikas un video failu apmaiņa internetā ar tā saucamajām torentu programmām. Mūziķiem esot jāatrod citi veidi, kā nopelnīt, tā vietā, lai liktu policijai ķerstīt ļaudis, kuriem nekas ļauns nemaz nav padomā – cilvēkus, kuri vienkārši vēlas paklausīties mūziku vai noskatīties filmu, bet nevar atļauties par to samaksāt. Torentos ar failiem jau šobrīd mainās milzums interneta lietotāju visā pasaulē un darīs to arī turpmāk, jo šos procesus tehniski nav iespējams izkontrolēt. Mūziķiem vajadzētu tiem nevis pretoties, bet gan pielāgoties. Vajagot koncentrēties uz internetu kā reklāmas platformu. Kad mūzikas autors ar saviem internetā bez maksas pieejamajiem darbiem piesaistījis sev uzmanību un iekarojis popularitāti, viņš var rīkot koncertus, piedalīties TV šovos, pārdot CD vai izgudrot kādus citus trikus, kā nopelnīt.
Jans Dilejs, noklausījies šos pirāta pārspriedumus, aizsvilās. K. Laueram vispār neesot sajēgas, par ko viņš runā. Pirāti gribot leģitimizēt zagšanu. Viņi vēloties sev saraust politisko kapitālu uz nabaga mūziķu rēķina, kuriem jau tā pēdējos gados ierakstu pārdošanas apjomi sarukuši divkārt. Tā vispār neesot nekāda politika, jo kas gan tā par politiku: atnākt un nobļauties: “Hei, redz kur visiem šokolāde par brīvu!” Un kurš par to maksās? Pirāti esot kaitnieki, ar savām neprātīgajām ierosmēm viņi grasoties iznīcināt mākslu.
Tomēr pats Jans Dilejs, šķendēdamies par mūzikas zagļiem, kuri ierakstu pārdošanu padarījuši par nerentablu biznesu, neviļus atklāja, ka pirātiem zināmā mērā ir taisnība. Viņš atzina, ka tradicionālais mūzikas bizness knapi velk dzīvību. Savu pēdējo albumu hiphoperim izdevies pārdot 100 000 eksemplāros, taču tas vienalga nav nesis peļņu.
Gan J. Dilejam, gan citiem viņa amata brāļiem, lai nopelnītu iztiku, nākas piedalīties TV šovos, reklāmās un citās, kā sacītu latviešu sarunvalodā, “haltūrās”. Lai vai kas būtu pie vainas – zagļi internetā, sabiedrības paradumu maiņa, konkurence vai sazin kādi citi ļauni spēki –, fakts ir tāds, ka mūzikas bizness jau sen funkcionē tā, kā to piedāvā pirāti.
Mūziķi, par spīti “zagļiem”, joprojām ir dzīvi, joprojām kaut ko ēd. Daudzi pat brauc ar dārgām mašīnām, jo līdzekļus gūst no citiem avotiem, nevis ierakstu pārdošanas. K. Lauers nevis piedāvā ieviest ko jaunu, bet gan vienkārši ieskatīties acīs patiesībai. Nelolot ilūzijas, ka, kā iedomājies J. Dilejs, pietiks vien ieviest kādus stingrākus autortiesību likumus, lai mūziķi kā ar laika mašīnu tiktu atsviesti siltajā, labajā divdesmit gadus senajā pagātnē, kad internets vēl bija tikai bērna autiņos.
Šī atziņa nav nekāds jaunums. Arī mūzikas biznesa pārstāvji Latvijā to zina jau gadiem ilgi. Šādas diskusijas vienkārši pievērš papildu uzmanību mūzikas uzņēmējdarbības aizkulisēm. Taču daudz retāk dzirdams, ka līdzīgs skatījums tiktu lietots, analizējot rakstniecības nozari. Piemēram, vācu romānists rakstnieks Bernds Kaljū (intervija ar B. Kaljū lasāma “LA” 8. jūnija numurā. – Red.) ir samierinājies, ka ar romānu pārdošanu vien viņam nopelnīt iztikai neizdosies nekad. Viņa romāni pieskaitāmi nopietnajai literatūrai, kuras izdošana 5000 eksemplāros Vācijā jau ir spožs sasniegums. Kaljū zina, ka viņa ienākumus, tāpat kā tas bijis jau pēdējos trīsdesmit gadus, arī turpmāk veidos sajaukums no vesela lēruma avotu. Mazliet no autora honorāra par pārdotajām grāmatām, mazdrusciņ no rakstnieku stipendijas. Vēl kāda tiesa autoratlīdzībās par viņa agrāk rakstītajām raidlugām, kas joprojām tiek atskaņotas raidstacijās, par Kaljū darbu fragmentu lasījumiem televīzijās un radio, papildus klāt nauda par pārdotajām tiesībām uz romānu ekranizējumiem, atalgojums par uzstāšanos grāmatu mesēs, tāpat arī prēmijas par godalgotu vietu literatūras konkursos. Taču visus šos ieņēmumu avotus ir radījusi grāmata. Nebūtu Kaljū romāna, kas izpelnījies kritiķu atzinību un padarījis pazīstamu rakstnieka vārdu, viņam neizdotos izcīnīt stipendiju nākamās grāmatas rakstīšanai. Nebūtu romāna, viņu neaicinātu uz grāmatu mesēm. Ja nebūtu izdots viņa romāns, neviens nelūgtu uzrakstīt scenāriju filmai un nelasītu viņa darbus literatūras raidījumos. Grāmatas rakstīšana viņam galu galā ir atmaksājusies ar uzviju, taču nauda pie Kaljū atnākusi pa citiem kanāliem.
Būtībā tā ir tā pati shēma, kādu izmanto latviešu mūziķis Lauris Reiniks. Viņš ieguldījis naudu, lai nofilmētu, svešvalodās pārtulkotu un bez maksas “Youtube” ievietotu sava hita “Es skrienu” video, vēlāk ticis ielūgts uz šoviem Latvijā, Lietuvā un Igaunijā, tā atpelnīdams šis investīcijas.
Protams, tāpat kā B. Kaljū, no dažādu ienākumu avotu mikšļa dzīvo rakstnieki arī Latvijā. Tomēr pēc literātu publiskajiem izteikumiem strīdā ar kultūras ministri noprotams, ka rakstnieku piepelnīšanās “haltūrās” un “projektiņos” tiek uzskatīta par tādu kā negodu. Īsts rakstnieks ir tāds cilvēks, kurš nododas tikai savu grāmatu rakstīšanai. Tieši grāmatas ir viņa “produkts”, par ko viņam arī jāsaņem atbilstošs atalgojums, neraustoties šurpu turpu “no haltūras uz haltūru”.
Par to nav šaubu – labi rakstnieki, tāpat kā jebkuras profesijas pārstāvji, kuri kvalitatīvi dara savu darbu, ir pelnījuši saņemt cilvēka cienīgu algu. Turklāt augstvērtīgas (pretstatā lētai izklaides) literatūras radīšana nav iespējama bez valsts atbalsta. Taču varbūt ir vērts mainīt skatījumu uz “blakusdarbiem” kā kaut ko, kas traucē rakstniekam dzīvot, atraujot no “pamatdarba”.
Drukātais vārds atrodas pārmaiņu procesā ne tikai Latvijā. Nauda pārceļas uz internetu un audiovizuālajiem medijiem arī Vācijā. Honorāri, kādus žurnālisti Vācijā nopelna par radioreportāžu, mēdz vairākas reizes pārsniegt summas, kādas par vienu rakstu saņem avīžu un žurnālu korespondenti. Tādēļ brīvie žurnālisti, kuri strādā kā ārvalstu korespondenti ārpus Vācijas, reti spēj izdzīvot, negatavodami radioreportāžas. Pie viena viņi no sagatavotās radioreportāžas izveido rakstu, kuru, mazliet piekoriģējot, pārdod vairākiem medijiem pēc kārtas, jo reti kurš drukātais izdevums ir tik bagāts, lai iegādātos ekskluzīvu materiālu. Ko līdzīgu būtībā dara arī Kaljū – viņš vienu un to pašu savu romānu pārdod vairākkārt. Vispirms par to saņem stipendiju, pēc tam izdod kā grāmatu, pārveido par filmas scenāriju, radiolasījumu, televīzijas iestudējumu utt., un no visa kopā veidojas viņa atalgojums. Tāpēc viņš neraizējas, ka grāmata kā medijs kādudien varētu pavisam iznīkt. Jo viņš rada stāstus un idejas, nevis vienkārši tekstus iesiešanai cietos vai mīkstos vākos.
Varbūt ir vērts mainīt skatījumu uz radošās personas “blakusdarbiem” kā ar kaut ko tādu, kas traucē dzīvot, atraujot no “pamatdarba”? Attēlā: Kaķis Bobs, par kuru tā saimnieks, Londonas ielu muzikants Džeims Bouens uzrakstījis grāmatu “Ielas kaķis, vārdā Bobs”. Grāmatā stāstīts par abu bezpajumtnieku dzīves pieredzi.
