Gredzena leģendas tapšana un avoti 21
Zemgaļu vadoņi Viestarts un Namejs kā seno latviešu nepakļāvības un varonības piemēri izmantoti jaunlatviešu darbos, taču stabili latviešu literatūrā ienāca Latvijas Republikas laikā. Pirmais ievērojamākais darbs bija monarhistiski noskaņotā dzejnieka Edvarta Virzas poēma “Karalis Nameitis”, kas publicēta 1925. gadā. Jau šajā darbā Nameitis iezīmēts kā latviešu zelta laikmeta, saulainās senatnes valdnieks.
Taču Nameja gredzena leģendas pirmsākumi meklējami Aleksandra Grīna romānā “Nameja gredzens”, kas publicēts 1931. gadā. Romāna darbība notiek 17. gadsimta sākumā, tajā darbojas vēsturiskas personas – piemēram, Kurzemes hercogs Frīdrihs, Polijas kanclers Jans Zamoiskis un karalis Sigismunds III, tomēr galvenie varoņi un notikumi ir autora izdomāti. Romānā nozīmīga loma ierādīta ainām, kas raksturīgas arī citiem A. Grīna darbiem: spraigas dēkas, erotiskas mīlas ainas, uz nekrosadisma robežas balansējoši spīdzināšanas un nogalināšanas apraksti, kā arī krietna deva misticisma – ļaunu vēstošas zīmes, burvestības, rēgi un citas pārdabiskas būtnes.
Vēsturiskais Namejs šajā romānā nefigurē vispār, un viņa vārds saistīts tikai ar leģendas vīšanu. Galvenais varonis ir jauns lietuviešu kņazs Bogislavs – Gundars, kurš no mirstošā vectēva uzzina, ka viņš ir zemgaļu karaļa Nameja pēctecis, saņem paša Nameja rakstītu testamentu un valdnieka varas zīmi – gredzenu. Pēc neveiksmīgiem sabiedroto meklējumiem Polijas dižciltīgo vidū Gundars zemnieku karaspēka priekšgalā dodas atkarot savu mantojumu Zemgali no Kurzemes hercoga, taču zaudē kauju un viņu soda ar nāvi. Gundars vienlaikus ir fantasts un gribas cilvēks, kurš iemieso tautas ilgas pēc brīvības un tās nesēja – Mesijas, senā zelta laikmeta valdnieka pēcteča.
Šajā literārajā darbā Nameja gredzens parādās pirmoreiz, un A. Grīns detalizēti tēlojis tā izskatu: divi savijušies sudraba zalkši ar rubīnu acīm, ap to galvām zelta vārpu vainags, kura vidū attēlots vanags lidojumā.
Ievērojami lielāku popularitāti nekā romāns ieguva Dailes teātrī iestudētā luga “Nameja gredzens”. Sešu nedēļu laikā pēc pirmizrādes 1935. gada 27. februārī to izrādīja 25 reizes. Izrādes atbilstība Kārļa Ulmaņa autoritārā režīma ideoloģijai atklāta laikrakstā “Jaunākās Ziņas”: “Jau šī izrāde, kuru noskatījās arī Ministru prezidents Dr. K. Ulmanis un vairāki Ministru kabineta locekļi, bija latviskā gara atmodas demonstrācija. Sajūsma un pacilātība, kas skatītājos modās pirmajā izrādē, bijusi arī visās turpmākajās izrādēs.” Izrādes režisors J. Muncis teica: “Visiem atkal reiz bija izdevība strādāt pie lugas, kuras tēli ir tuvi tautas dvēselei un kuri vienmēr no jauna spēj dot spēcīgu impulsu tālāk veidot senču varoņu garu, sevišķi jaunatnei.” Leģendu vairoja arī daudzie režīma apjūsmotāji, kas centās saistīt no Zemgales nākušo K. Ulmani ar zemgaļu valdniekiem Viesturu un Nameju.
Reālā rota – tā dēvētais Nameja gredzens izskata ziņā maz līdzinās A. Grīna aprakstītajam valdnieka gredzenam. Rotaslietas prototips ir 20. gadsimta 30. gados Daugmales pilskalnā atrastie divi vītie sudraba gredzeni, kas datējami ar 12. un 13. gadsimtu miju – krietni agrāk par Nameiša dzīves laiku. To stils radies Skandināvijā un vairāk izplatīts aprocēm un kaklariņķiem.
Nav noskaidrots, vai Nameja gredzeni sākti darināt pirms Otrā pasaules kara, taču to izplatība trimdas latviešu vidū sākās karagūstekņu un pārvietojamo personu nometnēs Rietumu okupācijas zonā Vācijā pēc kara. Ar laiku gredzens kļuva par latviešu pazīšanās zīmi trimdas zemēs. Tā 1956. gadā Melburnā dibinātajā Latviešu virsnieku apvienībā Nameja gredzenus dāvināja gados vecākajiem biedriem. Stokholmas latviešu skola tos dāvināja katram absolventam, tēvi – saviem dēliem, viņiem sasniedzot pilngadību. Šī tradīcija sasaucās ar gredzenu dāvināšanu absolventiem ASV civilajās un militārajās koledžās.
Vislielākais paradokss slēpjas apstāklī, ka pagānu valdnieka gredzena leģenda vēsturiskajā realitātē viduslaikos saistāma ar gredzeniem – katoļu augstākās garīdzniecības amata simboliem. Kardināls pēc ievēlēšanas no pāvesta saņēma gredzenu ar safīru, bīskapi – gredzenus ar citu dārgakmeni, bet abati nēsāja vienkāršus gredzenus, kas simbolizēja Kristus laulību ar baznīcu. Ievērojamākais garīdznieka gredzens ir Romas pāvesta zīmoggredzens, tā dēvētais Zvejnieka gredzens, kas pirmoreiz minēts 1265. gadā. Tas bija arī pāvesta varas simbols, un katram, kurš ieradās vizītē pie baznīcas galvas, par pakļaušanās zīmi tas bija jānoskūpsta. Tūlīt pēc kārtējā pāvesta nāves gredzenu iznīcināja.
Augstmaņu zīmoggredzeni Eiropā parādījās tikai 14. gadsimtā. No šā gadsimta zināms angļu Melnā prinča gredzens, bet 15. gadsimtā lietots Francijas karaļa Luija IX zīmoggredzens, kas tomēr nebija karaļa varas zīme. Šādus gredzenus augstmaņi dāvināja dēliem, kad viņi sasniedza pilngadību un varēja uzņemties pilnu atbildību par rīcību, jo zīmoggredzena nospiedums pie dokumentiem aizvietoja parakstu.
Kronēšanas gredzenu tikai 17. gadsimta otrajā pusē sāka izmantot Anglijas karaļi, un tā uzvilkšana pirkstā simbolizēja monarha laulības ar valsti. Iespējams, tieši šo jauno laiku regāliju A. Grīns izmantojis kā Nameja karaļa gredzena prototipu. Nameja gredzena leģenda ir populārs, tomēr neveikls un zemgaļu valdnieka dzīves laikam neatbilstošs savārstījums. Jaunlaiku leģenda tomēr nespēj mazināt Nameiša personisko dramatismu: pieņēmis kristietību, pārcietis pazemojumu no ordeņbrāļiem, tomēr saglabājis aukstasinību, centies atrisināt konfliktu mierīgā ceļā, tad panācis netaisnības sodīšanu ar varu, tomēr par to samaksājis ar padošanos Traidenim, kas kopumā tomēr zemgaļu brīvības saglabāšanai un viņa personiskajai drošībai nenāca par labu.