Cīņas Traideņa virskundzībā 21
Nameiša virskungs Traidenis bija Lietuvas dižkunigaitis no aptuveni 1270. gada līdz savai nāvei no sazvērnieku rokas 1282. gadā. Viņš bija pirmais Lietuvas valdnieks, kurš mērķtiecīgi paplašināja savas valsts teritoriju iekarojumu rezultātā un atbalstīja citus baltus cīņā pret krustnešiem. 1273. gadā jātvingu vadonim Skomantam viņš palīdzēja karagājienā pret krustnešiem uz Kulmu un ļāva apmesties Slonimas apkārtnē prūšiem, kuri nespēja samierināties ar padošanos ordenim. 1277. gadā Traidenis aplenca ordeņa Dinaburgas pili pie nozīmīgā Daugavas brasla, taču nespēja to ieņemt.
Traidenis ilgstoši karoja ar pareizticīgajiem Galīcijas kņaziem, ieņemot plašas teritorijas. Veidojot draudzīgas attiecības ar poļiem, 1279. gadā katoļticīgais Mazūrijas kņazs apprecēja Traideņa meitu, bet tajā pašā gadā Traidenis apprecēja viņa māsu. Lai to varētu izdarīt, Traidenim vismaz formāli bija jāpieņem katoļticība.
Nameiša laikā saņemto zemgaļu valdnieka titulu tālāk nesa dižkunigaitis Ģedimins (1316–1341), kurš dokumentos dēvēts arī par Zemgales hercogu un karavadoni (princeps et dux). Viņa laikā Lietuvā uzceltas divas katoļu baznīcas, kurās par priesteriem ordinēti gan poļu un krievu, gan zemgaļu valodas pratēji.
Tērvetes atbrīvošana ordenī izraisīja apjukumu, jo jaunieceltais mestrs Livonijā vēl nebija ieradies. Zemgaļu Dobeles pilij divreiz uzbruka Kuldīgas fogta Johana no Ohtenhauzenes vadītais karapulks, kurā atradās arī jaunkristītie kurši, taču nocietināties pilī vai doties tālāk Zemgalē neuzdrošinājās. Pēc viena no šiem uzbrukumiem viņiem atpakaļceļā uzbruka Nameiša vadīta nodaļa, taču to atvairīja.
Atbildēdams šiem uzbrukumiem, Nameisis 1279. gada beigās iebruka Livonijā un sasniedza Rīgas apkārtni. Ordeņa maršals Gerhards no Kacenelenbogenas jau laikus bija uzzinājis par zemgaļu karagājienu un sapulcinājis lielu skaitu jaunkristīto. Starp tiem bija arī kāds ordeņbrālis no Cēsīm ar 100 vīriem zem “sarkana, ar baltu cauri griezta pēc vendu paražām” karoga, ko 20. gadsimtā pieņēma par Latvijas valsts karoga prototipu.
Redzēdams, ka ordeņa spēki krietni pārsniedz zemgaļu spēkus, Nameisis gar Lielupi atkāpās uz Zemgali. Maršals ar visu lielo karaspēku steigšus dzinās zemgaļiem pakaļ tādā steigā, ka no ātrā jājiena nobeidzās daudzi zirgi. Uz Lielupes ledus livoniešu avangards – pats maršals un daudzi ievērojami bruņinieki – panāca zemgaļu nodaļu, kuru zirgi bija ielūzuši ledū. Bēgļus vajāt metās tikai nedaudzi, jo pārējie centās gūt kara laupījumu – izvilkt krastā zemgaļu pamestos zirgus. Vajātājiem pēkšņi uzbruka neliela jātnieku nodaļa Nameiša vadībā, kurš pats tuvcīņā nogalināja slavenu Vestfāles bruņinieku. Maršals krita gūstā, un viņu tāpat kā Tērvetē sagūstītos Nameisis nosūtīja Traidenim. Lietuvā šo bruņinieku piespieda cīnīties divkaujā – vai nu ar kādu atriebēju, vai kādu citu sagūstītu bruņinieku lietuviešiem par izklaidi, un krita.
1281. gada augustā jaunais mestrs karagājienam pret Zemgali sapulcināja visus spēkus, kādi vien bija Livonijas rīcībā, un pie Tērvetes ieradās 14 000 karavīru. Atskaņu hronikas autors, visticamāk, to skaitu pārspīlējis, tomēr karaspēks pēc tālaika mērogiem bija gana milzīgs. Aplencēji uzbūvēja lielu bīdāmo torni un saveda pie pils sienām vairākus simtus vezumu malkas, to visu aizdedzinot. Pils aizstāvji apdzēsa uguni un atsita uzbrukumus, taču pārspēks bija pārāk liels. Visbeidzot Nameisis uzsāka sarunas ar mestru, piedāvājot maksāt nodokļus un dzīvot mierā kā agrāk. Sākotnēji mestrs šādiem solījumiem nepiekrita, aizrādot, ka zemgaļi jau daudzas reizes piekrāpuši kristītos. Taču zemgaļu pusē nostājās kāds ietekmīgs ārzemju bruņinieks, kurš pārmeta mestram, ka viņš nepriecājas par pagānu vēlēšanos kristīties. Beidzot mestrs piekrita noslēgt mieru, un Nameisis apsolīja maksāt kunga tiesu.
Šī situācija bija identiska 1272. gada stāvoklim, un Nameisim pastāvēja iespēja atsākt dzīvot ordeņa virskundzībā. Taču Atskaņu hronikā vēstīts, ka viņš kopā ar Traideni neilgi pēc padošanās uzbrucis Kristburgas pilij Prūsijā un Zemgalē vairs nav pārnācis. Šādu rīcību nevar izskaidrot ar zemgaļu interesēm vai brīvības centieniem. Vairāku autoru minētais izskaidrojums par to, ka Nameisis centies satriekt Vācu ordeni tā sirdī Prūsijā, ir nepamatots, jo Prūsijā ordenis bija sevišķi nostiprinājies un tam pretoties centās vienīgi jātvingu vadonis Skomants, kuram Traidenis acīmredzot centās palīdzēt. Taču ordeņa satriekšana Prūsijā bija absolūti neiespējama. Visticamāk, Nameisis uz Prūsiju devies pēc Traideņa rīkojuma.
Zemgaļi, cerot uz lietuviešu atbalstu, centās nepadoties arī pēc Nameiša nāves. Pēc Svētkalna ordeņa pils uzbūvēšanas blakus Tērvetei zemgaļi pēc neveiksmīgiem uzbrukumiem tai nodedzināja savu lielāko pili un atkāpās uz Zemgales dienvidiem. 1287. gadā zemgaļi sakāva ordeņa karaspēku Garozas silā, taču lietuviešu palīdzību nesaņēma. 1289. un 1290. gadā uz Lietuvu devās tie zemgaļi no Dobeles un Raktes pilīm, kuri negribēja atzīt ordeņa virskundzību. Rīgas arhibīskapa sūdzībā pāvestam par ordeni minēts, ka uz Lietuvu izceļojuši 100 000 zemgaļu. Šis skaitlis ir krietni pārspīlēts, tomēr zemgaļi veidoja itin lielu Lietuvas valsts iedzīvotāju etnisko grupu.
Rīgas arhibīskapa Johana III un domkapitula 1300. gada sūdzībā pāvestam teikts, ka zemgaļi atkrituši no ticības ordeņbrāļu un mestra pārmērību, kā arī cietsirdīga un smaga naida dēļ, un to patstāvīgi apliecinot gan Lietuvas karalis un visa viņa tauta, gan paši zemgaļi, un par to runājot arī publiski. Tāpat esot vispārzināms, ka zemgaļu tauta un atsevišķi tās kungi ir gatavi atgriezties pie kristīgās ticības un pie tās turēties, ja viņi būtu likumīgi pasargāti no ordeņa mežonībām un vardarbībām. Tā paziņošanai pāvesta kūrijai, kā arī pāvesta palīdzības izlūgšanai Romā uzturoties divi zemgaļu sūtņi. Kā redzams, izceļojušie zemgaļi nebija apmierināti ar savu stāvokli Lietuvā, un centās panākt savas tēvzemes atgūšanu, taču viņiem palīdzēt nespēja arī kristiešu pārņemtās Eiropas galva.
