Atmaksa par pazemojumu 21
Gabalos sacirstais ordeņbrālis saņēma sodu, kas pēc vietējo iedzīvotāju paražu tiesībām bija paredzēta par slepkavību. Ņemot vērā to, ka soda izpildītāji bija vairāki, atmaksu acīmredzot veica nogalinātā radinieki. Kādas bija Tērvetē novietoto ordeņbrāļu vai viņu priekšnieka ļaundarības, par kurām jāsaņem atklāts un taisnīgs sods? Atbildi uz to, kā arī zemgaļu “atkrišanas” apstākļu sīkāku skaidrojumu sniedz pāvesta sūtņa Franciska no Moliano 1312. gadā Rīgā veiktās Rīgas arhibīskapijas sūdzību pret Livonijas ordeni izmeklēšanas protokoli.
Dominikāņu ordeņa mūks Veseris (Wesserus) no Turaidas liecināja: viņš dzirdējis stāstām, ka Zemgalē bijis kāds karalis vārdā Nameiksis (Nameyxe), kurš bijis kristietis tāpat kā citi no Zemgales. Viņš dzirdējis stāstām, ka kāds Vācu ordeņa brālis iecirtis pliķi šim karalim, kādēļ viņš kopā ar citiem atkrituši no kristīgās ticības. Veseris pats bijis vietējā dižciltīgā atvase, un viņa tēvam piederējuši 40 arkli zemes.
Par ordeņbrāļu veiktu zemgaļu valdnieka personisku apvainojumu liecināja arī Rīgas domkungs Konrāds Rubro: kāds komturs vai vācbrālis iesitis pa žokli no sava novada ievēlētam dižciltīgam Zemgales vīram. Šī iemesla dēļ vēlāk izpostīta visa Zemgales zeme. Cits premonstriešu ordeņa mūks, Rīgas domkungs Matiass apgalvoja, ka kāds vācbrālis esot iesitis pa zobiem kādam karalim jeb kungam no Zemgales. Tā viņš dzirdējis runājam dažus Rīgas domkungus, kuri tajā laikā uzturējušies Zemgalē. Viņš pats redzējis zemgaļu vēstniekus Rīgā.
Par zemgaļu sūdzēšanos pirms sacelšanās Kerknas klostera prāvests Igaunijā Heinrihs liecināja: Livonijas apgabalos esot atklātas valodas, ka ordeņbrāļi nekrietni apgājušies (male tractaverunt) ar Zemgales karali un daži no Zemgales nosūtījuši sūtņus pie Rīgas arhibīskapa, apsūdzēdami brāļus Zemgales cilvēku apspiešanā un nogalināšanā. Sūtņi teikuši: ja ordeņbrāļi to neizbeigs, zemgaļiem vajadzēs atteikties no ticības. Liecinieks pats to arhibīskapa klātbūtnē dzirdējis, un tas noticis pirms 33 gadiem, tātad ap 1279. gadu. Viņa tēvs pirms 30 gadiem, tātad ap 1282. gadu, bijis nosūtīts pie lietuviešu karaļa Traideņa, kurš sūtņiem teicis, ka negribējis pieņemt ticību, jo baidījies no zemgaļu biedinošā piemēra, lai ordeņbrāļi nerīkotos ar viņiem tāpat, kā tie rīkojušies Zemgalē.
Sāmsalas kapelāns Heinrihs Langemans dzirdējis vispārējas valodas, ka ordeņbrāļi izpostījuši zemgaļu bīskapiju, tāpēc zemgaļu tautas vēstnieki sūtīti uz Romas kūriju. Viņš pats runājis ar šiem zemgaļu sūtņiem un kopā ar tiem devies uz Romu. Uz Lietuvu aizgājušie zemgaļi arhibīskapam solījušies atgriezties baznīcas klēpī, ja arhibīskaps viņus aizsargātu no ordeņbrāļu pāridarījumiem. Tā kā arhibīskaps teicis, ka viņš nevar to panākt, sūtņi ap 1300. gadu devušies uz Romu, kur tikušies ar pāvestu Bonifāciju.
Zemgales bīskapiju gan neizpostīja ordenis, bet 1251. gadā to pievienoja Rīgas arhibīskapijai pēc šķīrējtiesas lēmuma. Liecībās sastopamas arī citas apstrīdamas ziņas, tostarp daudzu Zemgales dižciltīgo nodevīga nogalināšana. Tā Jakobs no Vestfālenes, Kerknas cisterciešu klostera mūks, stāstīja: no kāda franciskāņu ordeņa brāļa viņš uzzinājis, ka ordeņbrāļi uzaicinājuši zināmus dižciltīgos no Zemgales uz viesībām, bet dzīru laikā viņus nogalinājuši. Dominikāņu ordeņa priors Tērbatā Daniels liecināja, ka zemgaļi atkrituši no ticības, kad brāļi ielūguši uz viesībām Zemgales zemes ievērojamus dižciltīgos un tos viesībās nogalinājuši. Liecinieks piebildis, ka tā runājot. Visticamāk, tās arī bijušas baumas, jo informētākie liecinieki – vietējās izcelsmes mūks Veseris un Rīgas domkungi – šo ļaundarību nepieminēja, toties ticama ir ordeņbrāļu varmācība un nelikumības, par kurām zemgaļi sūdzējušies arhibīskapam, bet pēc tam taisnību panākuši pašu spēkiem un Nameiša vadībā.
Īstenībai vistuvākā bija dominikāņu ordeņa mūka Bertolda liecība: kāds ordeņbrāļu soģis Zemgalē bijis tik riebīgs un naidīgs, ka zemgaļi atkrituši no ticības un sākuši uzbrukt kristiešiem. Domājams, tieši šo nelietīgo soģi zemgaļi pie Tērvetes pils tiesāja pēc savām paražām, un viņš saņēma atmaksu arī par Nameiša apvainošanu ar pļauku vai dūres sitienu pa seju.
