Kā radās leģenda par Nameja gredzenu un kas bija vēsturiskais Nameisis, pēta “Planētas Noslēpumi” 21
Viena no pazīstamākajām visjaunāko laiku latviešu leģendām saistīta ar vītu sudraba gredzenu, kādu esot valkājis zemgaļu valdnieks Namejs. Šī leģenda aktualitāti atguvusi ar vienas no Latvijas simtgades mākslas filmām – “Nameja gredzens”, angliski dēvētas “Karaļa gredzens”, filmēšanas uzsākšanu. Filmas veidotāji uzsver, ka ziņas, kas saglabājušās par vēsturisko Nameju, ir trūcīgas, tādēļ filma balstīta leģendas motīvos. Tomēr vēstures avotu rūpīga analīze sniedz pietiekami dramatisku zemgaļu valdnieka mūža beigu ainu, kas gan nelīdzinās 20. gadsimta latviešu literātu veidotajam nesalaužamā cīnītāja par tautas brīvību un kristietības ienaidnieka tēlam.
Nameiša uznāciens pie Tērvetes
No visām Latvijas sentautām kristiešu iekarotājiem visilgāk pretojās zemgaļi, tomēr šī pretošanās mijās ar ilgākiem miera periodiem. Tāds bija iestājies pēc zemgaļu vadoņa Viestarta veiksmīgās pretošanās, bet 1251. gadā, kad krustneši bija nodibinājuši draudzīgas attiecības ar Lietuvas valdnieku Mindaugu, Zemgalē negaidīti iebruka liels karaspēks Livonijas bruņinieku ordeņa mestra vadībā. Zemi izpostīja, un zemgaļi bija spiesti slēgt mieru. 1254. gada aprīlī virskundzību Zemgalē sadalīja starp ordeni un Rīgas arhibīskapiju.
Miers izbeidzās 1259. gadā, kad pēc ordeņa sakāves Lietuvā zemgaļi no savas zemes izraidīja ordeņa ieceltos tiesnešus jeb soģus. Pēc vairākkārtējiem neveiksmīgiem karagājieniem ordenis ap 1266. gadu uzcēla Jelgavas pili, kuras garnizons nemitīgi postīja zemgaļu sētas un laukus.
Regulāras postīšanas taktika izrādījās iedarbīga – 1271. gadā ordeņa rokās bez lielas pretošanās krita Tērvetes pils, kurā ordenis novietoja savu garnizonu. Nākamajā gadā bez cīņas padevās Mežotnes pils. 1272. gadā zemgaļu zemes vecākie ar mestru un arhibīskapu noslēdza miera līgumu, apņemoties pieņemt kristīgo ticību, atzīt virskundzību, piedalīties karagājienos un maksāt kunga tiesu, paturot savas tiesības un pārvaldi.
Minētajā gadā miera līgums bija labākais risinājums, jo zemgaļiem nebija sabiedroto. 1279. gada martā ordeņa karaspēks, kura sastāvā bija arī zemgaļu karotāji, ielauzās lietuviešu valdnieka Traideņa zemē un aplenca Kernoves pili, bet atceļā uz Rīgu to pie Aizkraukles pilnībā iznīcināja lietuvieši. Kaujā krita ordeņa mestrs un 71 ordeņbrālis. Zīmīgi, ka zemgaļi no piedalīšanās kaujā atteicās, kas liecina par jau iepriekš izplānotu darbību kopā ar lietuviešiem.
Pavasarī zemgaļi nolēma atgūt Tērvetes pili. 13. gadsimta 90. gados viduslejasvācu valodā sadzejotajā Atskaņu hronikā, aprakstot šo uzbrukumu, pirmoreiz minēts tā vadītājs – Nameisis (Nameise), kurš dēvēts par zemgaļu karavadoni (houbetman) vai karali (kunic). Par karavadoņiem baltu zemēs 13. gadsimtā dēvēja uz karadarbības laiku ievēlētos vadoņus, un no hronikas ziņām izriet, ka Nameisim bija tiesības iesaukt zemgaļu vīrus karā.
Mūsdienās vairāk lieto vārda formu “Namejs”, lai gan vēsturiski atbilstošāka tomēr būtu “Nameisis” vai “Nameiķis”, jo baltu personvārdiem 13. – 14. gadsimtā bieži sastopamas izskaņas -aiķis un -eiķis, bet ne -ejs. Līdzīga ir arī forma “Nameiksis”, jo šāds vārds – Nameyxe – minēts 14. gadsimta vidusdaļas Kuldīgas komturejas lauksargu nodokļa maksātāju sarakstā Aizputes pilsnovada Dzeldes ciemā. Valodnieki K. Būga un H. Kiparskis vārda nozīmi skaidro šādi – “pie nama piederošs”, “savējais”.
Atskaņu hronikā uzsvērts, ka nav izsakāms, cik daudz goda un cienības Nameisis saņēmis no ordeņbrāļiem. Visticamāk, ar to domātas dāvanas un lēņi, ar kuriem viņš tāpat kā citi formāli kristījušies baltu vadoņi apveltīts pēc miera noslēgšanas. Tālākie notikumi un citi vēstures avoti atklāj, kas bija Nameiša “atkrišanas” iemesls.
Tērvetes priekšpili zemgaļi ieņēma uzreiz. Tajā nogalināti visi kristīgie, izņemot kādu strēlnieku Bertoldu, kurš zemgaļiem izdalīja priekšpilī esošos arbaletus un apmācīja ar tiem rīkoties. Tā nav bijusi piespiedu rīcība, jo arbaletus nemēdza glabāt priekšpilī, bet gan arsenālā pilī. Tātad nodevība gatavota ilgi, un tāda nemēdz būt vērsta pret taisnīgu un cienītu komandieri. Ordeņbrāļi patvērās pilī, kuru garnizona komandieris – komturs vai fogts – lika aizdedzināt, tādējādi saviem karavīriem atstājot tikai divas iespējas: sadegt vai izlauzties.
Arī tas liecina par komandiera nežēlību. Nameiša vadītie zemgaļi, Atskaņu hronikas vārdiem runājot, izlauzušos “sakāva lupatās”. Pēc dažām stundām zemgaļi noturēja tiesu, liekot kādam sagūstītajam ordeņbrālim iet apļa vidū un sakapājot to gabalos. Dažus gūstekņus Nameisis aizsūtīja lietuviešu valdniekam Traidenim. Tas liecina, ka viņš bija Traideņa pakļautais, jo tajā laikā ķīlniekus mēdza nosūtīt valdniekam, turklāt, ņemot vērā, ka par ordeņbrāļu atbrīvošanu Traidenis varēja pieprasīt izpirkuma maksu, gūstekņi uzskatāmi arī par vērtīgu dāvanu.
GALERIJĀ – FOTO NO FILMAS TAPŠANAS
