Kā pučisti vēlējās atdzīvināt totalitāro sistēmu, kas īstenoja masu slepkavības, genocīdu un deportācijas 45
Manfrēds Vēbers, Eiropas Parlamenta ETP grupas prezidents; Sandra Kalniete, Eiropas Parlamenta ETP grupas viceprezidente, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Šajās dienās mēs atceramies drūmo valsts apvērsuma mēģinājumu, kas pirms 30 gadiem notika Padomju Savienībā no 19. līdz 22. augustam. Apvērsuma laikā PSRS jau bija zaudējusi varu Austrumeiropā, Lietuva, Latvija un Igaunija bija paziņojušas par neatkarības atjaunošanu, daudzās Padomju Savienības republikās sākās nemieri.
Pirmo daļēji brīvo vēlēšanu rezultātā PSRS Komunistiskā partija bija zaudējusi varas monopolu septiņās republikās. Lai novērstu jaunā Savienības līguma ratifikāciju, komunistu stingrās līnijas piekritēji mēģināja to nepieļaut. Neveiksmīgi. Viņu nesekmīgais valsts apvērsums paātrināja neizbēgamo – PSRS sabrukumu.
Mēs nedrīkstam aizmirst, ka šis apvērsums bija mēģinājums atjaunot komunistisko režīmu, kas bija īstenojis masu slepkavības, genocīdu, deportācijas un bija atbildīgs par miljoniem eiropiešu dzīvību un brīvības zaudējumu cilvēces vēsturē nepieredzētā mērogā. Pučisti vēlējās atdzīvināt šo totalitāro sistēmu.
Šajā gadadienā mēs pieminām tos, kuri pārliecinoši nostājās pret valsts apvērsumu, un priecājamies, ka apvērsums neizdevās. Šī gadadiena arī vedina pārdomāt notikumu ķēdi, ko izraisīja neveiksmīgais pučs un kas ietekmē pasauli vēl šodien. Mums jāpatur piemiņā simtiem tūkstošu cilvēku visā bijušajā PSRS, kuri riskēja ar savu dzīvību vai gāja bojā, pretojoties valsts apvērsumam.
Baltijas valstīs šie notikumi veicināja de facto neatkarības atzīšanu. Ukrainā, tāpat kā vairākās citās bijušajās padomju republikās, neatkarība tika pasludināta de iure. Krievijā cilvēki izgāja ielās, pieprasot demokrātiskas reformas un komunistiskās partijas aizliegšanu.
Līdz gada beigām demokrātiskās revolūcijas, kas notika visā brūkošajā Padomju Savienībā, radīja lielas ģeopolitiskas pārmaiņas – ļaunuma impērijas sabrukumu un iziršanu, kas noveda pie Aukstā kara beigām.
Trīsdesmit gadus pēc šiem notikumiem mums ir jāmeklē atbilde, kādēļ ceļš uz demokrātiju, brīvību un izaugsmi bijušajās padomju republikās tik ļoti atšķiras. Trīs Baltijas valstis – Latvija, Lietuva un Igaunija – ir mācību grāmatas vērti piemēri, kā veiksmīgi pārveidoties par pilnvērtīgām demokrātijām un kļūt par Eiropas Savienības un NATO dalībvalstīm.
Ukraina, Gruzija un Moldova savā ceļā nav bijušas tik noteiktas, līdz ar to reformu īstenošana nav bijusi tik mērķtiecīga. Taču tagadējais ES asociēto valstu statuss tām nodrošina politisko sadarbību un ekonomisko integrāciju, kalpo tām par stimulu apņēmīgi turpināt reformas.
Tikmēr Krievijā un Baltkrievijā pirms 30 gadiem uzliesmojušās cerību dzirksteles ir izdzēstas un mēs esam liecinieki tam, kā diendienā biedējoši pasliktinās situācija: cilvēktiesības šajās valstīs netiek ievērotas, preses brīvība un demokrātiskās kustības tiek sistēmiski un brutāli apspiestas, ignorējot faktus, tiek pārrakstīta vēsture, starptautiskās tiesības tiek pārkāptas.
Putins, konsolidējot varu, pastiprina centienus saglabāt kontroli pār bijušajām padomju republikām, ko Krievija uzskata par savu “ietekmes sfēru”. Tas bija uzskatāmi redzams Gruzijā 2008. gadā un Ukrainā 2014. gadā – Krievija ir gatava izmantot ne tikai draudus un politisko spiedienu, bet arī militāru iejaukšanos.
Eiropas Parlamenta Eiropas Tautas partijas grupa stingri nosoda šīs darbības un iebilst pret Krievijas centieniem īstenot savu varu bijušajās padomju republikās un ārpus tām. Mēs esam pārliecināti, ka mierīgas līdzāspastāvēšanas princips starp valstīm ir balstīts uz to brīvām tiesībām izvēlēties savu ceļu un likteni bez spiediena vai iejaukšanās no ārvalstīm.
Šī gadadiena ir pelnījusi īpašu ievērību: lai atcerētos cerību un sapņu spārnotos cilvēkus, kuri pretojās pēdējam mēģinājumam saglabāt totalitārismu, lai pieminētu padomju komunistiskā režīma upurus, lai iestātos par tautām, kuras ir cīnījušās un turpina cīnīties par neatkarību no Krievijas imperiālisma jūga, un lai atbalstītu tautas, kuras, neraugoties uz neveiksmēm, turpina savās sirdīs nest ideju par brīvību un demokrātiju.
Eiropas Savienībai, kas ir valstu integrācijas, miera un izlīguma paraugs, ir īpašs pienākums veicināt un aizsargāt demokrātiju, cilvēktiesību ievērošanu un tiesiskumu ārpus tās robežām. To darot, ES atbalsta miljoniem bijušās PSRS pilsoņu vēl nepiepildītās cerības.
