Kā pret sarkano gaili aizsargājas citi 0
Ugunsgrēks Rīgas pilī liek uzdot jautājumu, cik droši pret ugunsnelaimi ir citi valsts nozīmes objekti. Vai, piemēram, valdības vadītājs Valdis Dombrovskis var būt drošs, ka viņa rezidencei Rīgā, Brīvības ielā, nedraud ugunsgailis?
Valsts kancelejas Komunikācijas departamenta vadītāja Laine Kučinska pastāstīja, ka kancelejas direktore Elita Dreimane, stājoties amatā, kā vienu no prioritātēm izvirzījusi ugunsdrošības sistēmas sakārtošanu valdības ēkā. Nauda šim nolūkam piešķirta 2012. gadā, un izdevies jau uzstādīt vienotu balss apziņošanas sistēmu, kura nodrošina ēkā strādājošo informēšanu par draudošajām briesmām un nepieciešamību evakuēties. Divu gadu laikā esot novērsti vairāk nekā 60% Valsts ugunsdzēsības un glābšanas dienesta (VUGD) norādīto trūkumu. Šogad darbs turpinoties, jau ir izstrādāts tehniskais projekts un tuvākajās dienās tiks izsludināts publiskais iepirkums par ugunsgrēka novēršanas signalizācijas uzstādīšanu Valsts kancelejā. Taču ne jau visiem pirms daudziem gadiem celtiem valsts nozīmes objektiem tiek piešķirta nauda ugunsdrošībai.
Noskaidroju, ka valstī nav vienotas valsts būvju apsaimniekošanas sistēmas un līdz ar to arī vienotas stingras uzraudzības par šo būvju drošību.
Kā jau ziņots, Rīgas pils bēniņos, kur, visticamāk, sācies ugunsgrēks, nav bijusi ierīkota ugunsgrēka atklāšanas un trauksmes signalizācijas sistēma, jo iepriekšējā ēkas rekonstrukcijas laikā būvnormatīvos nebija tādas prasības. Šī prasība piemērojama, tikai projektējot un būvējot jaunas, renovējamas, rekonstruējamas un restaurējamas būves.
Tiesību aktā ir noteikts, ka par ugunsaizsardzības sistēmu un ierīču ierīkošanu objektos ir atbildīgs pats objekta īpašnieks. Tātad, ja īpašnieks vēlas, lai darbinieki justos droši, viņš rīkojas, nevis paļaujas uz Ministru kabineta noteikumiem. Rīgas pils īpašniece ir Finanšu ministrija, Rundāles pils īpašniece ir Kultūras ministrija, bet Mežotnes pils – Valsts nekustamo īpašumu (VNĪ) aģentūra.
Skaidrojot, vai abas pārējās pilis ir tikpat “drošas” kā Rīgas pils, pārliecinājos, ka tās ir daudz labāk pasargātas pret ugunsgrēkiem nekā Latvijas celtne numur viens. Tas gan nav atkarīgs no ministriju vai aģentūras gādības, bet šo kultūrvēsturisko celtņu vadības.
Rundāles pils direktors Imants Lancmanis pastāstīja, ka pils restaurācija notiek 41 gadu un “tas, ko mēs esam izveidojuši, lai aizsargātu ēkas pret degšanu, mūs apmierina”. Rundāles pilī ir divas ļoti svarīgas lietas, par kurām nebija parūpējies Rīgas pils saimnieks – termodetektori bēniņos, kā arī ar antipirēnu piesūcinātas koka konstrukcijas, kas pasargā no aizdegšanās (Rīgas pilī tas bija izdarīts pirms daudziem gadiem, bet nebija veikts atkārtoti). Parastie dūmu detektori reaģē uz putekļiem, tāpēc Rundāles pilī ir uzstādīti mūsdienīgāki – tos putekļi neietekmē. I. Lancmanis pastāstīja, ka pirms 30 gadiem pirmo reizi koku noklājuši ar antipirēnu un vēlāk šī procedūra regulāri tiekot atkārtota. I. Lancmanis: “Visus šos gadu desmitus esam strādājuši kopā ar ugunsdzēsējiem, un arī tagad viņi katru gadu atbrauc ar saviem priekšrakstiem un skatās, vai kaut kas nav jāuzlabo drošības sistēmās. Mums ir izveidots iekšējās drošības dienests, kur apsargi apvieno arī ugunsdzēsēju funkcijas. Brigāde sastāv no 14 cilvēkiem, trīs cilvēki maiņā strādā arī naktī. Cilvēka faktors ir tikpat būtisks kā visa signalizācija. Ja ir labs detektors, kurš nekavējoties dod signālu, tad ugunsdzēsējs ar parasto mazo ugunsdzēšamo aparātu spēj laikus apvaldīt uguni.”
Aprīkotas pat garāžas
Savukārt Mežotnes pils saimnieciskās daļas vadītājs Egīls Dabris pastāstīja, ka pils ir aprīkota ar parastajiem dūmu detektoriem un ugunsdzēsēji pieprasījuši ierīkot ugunsdrošības sistēmas ne tikai pilī, bet pat garāžās. Firma, kas tās apkalpo, ierodoties vismaz reizi divos mēnešos, lai pārliecinātos, vai vadības blokā viss ir kārtībā.
Šie ir piemēri, kas apliecina, ka piļu saimnieki tomēr nav akli raudzījušies uz to, vai ugunsdrošības normas, kuras pieņēma 2010. gadā, liek vai neliek, piemēram, koku piesūcināt ar antipirēnu.
Ugunsdrošības eksperts Aigars Melnalksnis pastāstīja, ka Latvijas tiesību akti kļūst arvien mazprasīgāki pret ugunsdrošību – ne koks, ne metāls vairs nav jāapstrādā pret degšanu.
A. Melnalksnis strādāja arī Ekonomikas ministrijas izveidotajā darba grupā, kas sagatavoja jaunās normas būvju ugunsdrošībai, un pastāstīja, ka esot centies pārliecināt amatpersonas par ugunsdrošības pastiprināšanu būvēs, taču tas nav izdevies. Piemēram, Igaunijā septiņos gados divreiz ir mainītas ugunsdrošības normas, lai tās kļūtu stingrākas, turpretī Latvijā tās kļūst arvien mīkstākas, atzina Melnalksnis un piebilda, ka Latvijā Eiropas standarti ir obligāti piemērojami un tie ir izstrādāti arī ēku drošības sistēmām, taču ne vienmēr projektētāji tās ieliek projektā.
Ugunsgrēka briesmas – jau 2009. gadā
Rīgas pilī VUGD speciālisti 2009. gadā veica ugunsdrošības komplekso pārbaudi un par atklātajiem trūkumiem sastādīja aktu, kuru iesniedza VNĪ un Latvijas Valsts prezidenta kancelejai. Pārbaudes laikā konstatēja nopietnus trūkumus – pils telpas nav nodrošinātas pilnā apjomā ar ugunsaizsardzības sistēmām, tajā skaitā arī dūmu detektoriem, ugunsgrēka izziņošanas sistēmu, evakuācijas apgaismojumu. Atklājās, ka nepieciešama elektroinstalācijas sistēmu renovācija, bojāts iekšējais ugunsdzēsības ūdensvads, pilnībā darba kārtībā nav ugunsgrēka atklāšanas un trauksmes signalizācijas sistēma…
Dienesta speciālisti atzina, ka nepieciešama bēniņu konstrukciju degtspēju pārbaude, jo, izskatījās, ka konstrukcijas ir atkārtoti jāapstrādā ar ugunsdrošiem aizsarglīdzekļiem. Arī būveksperti norādīja, ka ir nepieciešami nopietni ēkas būvkonstrukciju un inženiertehnisko sistēmu renovācijas darbi.
To izlasot, atliek vien secināt, ka ugunsgrēka briesmas bija turpat aiz durvīm, un valdība, sakot, ka ir sākusies krīze un naudas nav, paļāvās uz likteni, sak, gan jau neaizdegsies. Nav izslēgts, ka arī citās valsts būvēs, kuras sen nav restaurētas un atjaunotas, atklātos līdzīgi trūkumi, jo vecajās ēkās netiek prasīta ugunsgrēka atklāšanas un trauksmes signalizācijas sistēmas ierīkošana.
VNĪ Būvniecības pārvaldes direktors Artis Dzirkalis uzskata: ja valstī politiķi būtu izveidojuši vienotu valsts nozīmes objektu apsaimniekošanas sistēmu, tas nozīmē, ka visi valsts objekti atrastos vienās rokās un tiktu kontrolēti caur vienu struktūru, tad arī ugunsdrošības jautājumos būtu lielāka kārtība. Savukārt Latvijas Būvnieku asociācijas bijušais ilggadējais prezidents Viktors Puriņš secina, ka pasūtītājam (valstij, pašvaldībām) vajadzētu algot būvuzraugu par visnotaļ pieklājīgu algu, tādu, kas apdrošinājis savu profesionālo darbību, un prasīt no viņa atbildību par būves drošību vismaz piecus desmit gadus pēc ēkas nodošanas ekspluatācijā. Lai tad, kad kaut kas nav kārtībā, būvuzraugs nevarētu gulēt, kamēr trūkumi nav novērsti. “Viņam ir jāmaksā par to, lai viņš negulētu,” secināja Puriņš un pastāstīja, ka par šo priekšlikumu ir informējis arī valdības vadītāju Valdi Dombrovski.
Fakti Ugunsgrēki vēsturiskās celtnēs plosījušies arī citās valstīs. 1996. gada janvārī pilnībā tika izpostītas 18. gadsimtā celtā Venēcijas (Itālija) operas nama “La Fenice” iekštelpas. Ugunsgrēks plosījās visu nakti, un ugunsdzēsējiem bija sarežģīti to apdzēst, jo kanāli Venēcijas centrā pie operas tika bagarēti un ūdens līmenis tajos pazemināts. Pēc ugunsgrēka cēloņu izmeklēšanas diviem teātra elektriķiem tiesa piesprieda cietumsodu. Bija nepieciešami astoņi gadi, lai atjaunotu operas ēku. Tajā tika iebūvēta jauna ugunsdrošības sistēma un pagrabā izveidots ūdens rezervuārs. 2002. gadā ugunsgrēkā brīvdabas muzejā Bukarestē (Rumānija) nodega 15 vēsturiskas zemnieku mājas. Šis muzejs ir viens no galvenajiem Bukarestes tūrisma objektiem. Ugunsnelaimi izraisīja neuzmanīgi nomests izsmēķis. |
