Planētas noslēpumi. Kā prasmīgāk apmānīt melu detektoru – spiegus tam apmāca īpašām metodēm 6
Kārlis Franks, “Planētas Noslēpumi”, AS “Latvijas Mediji”
Tā dēvētais melu detektors jeb poligrāfs uzskatāms par vienu no pilnvērtīgākajiem cilvēkā notiekošo bioloģisko procesu analizētājiem. Elpošana, sirdspukstu biežums, asinsspiediens, asinsvadu caurlaides spēju izmaiņas, svīšana un daudzi citi rādītāji, kurus fiksējuši un izanalizējuši kvalificēti poligrāfa operatori, izrādās, var neticami daudz pastāstīt par cilvēka psihisko un emocionālo stāvokli un tā izmaiņām konkrētās pārbaudes laikā.
Bet jautājums tomēr pamatā ir nevis par to, vai ir iespējams piemānīt melu detektoru, bet gan par to – KĀ to izdarīt? Vai tas nozīmē, ka to, pirmkārt, var izdarīt, otrkārt – atliek tikai uzzināt un izvēlēties sev pieņemamāko veidu?
Labi zināms, ka melošana vienmēr soļo rokrokā ar bailēm par atmaskošanu, savukārt bailes neizbēgami mēdz izraisīt, lai arī nereti ārēji nemanāmu, tomēr atbilstošai aparatūrai fiksējamu reakciju. Pētnieki to pamatojuši tā, ka evolūcijas attīstības gaitā tas noveidojies – baiļu izraisītā reflektorā reakcija ir neizbēgama, jo tā var glābt dzīvību.
Apgalvots, ka mūsdienās jau vairs neesot praktiski iespējams piemānīt melu detektoru: vienlaikus notiek vismaz 10 dažādu parametru analizēšana, un tos nav cilvēka spēkos kontrolēt pat tad, ja viņš to ļoti vēlas un mēģina pielietot kaut vai zinātniskas pretdarbības metodes. Savukārt agrāk, kad poligrāfi bija salīdzinoši primitīvāki un fiksēja tikai elpošanu un sirdspukstus, tie ne gluži vienmēr spēja dot simtprocentīgu rezultātu. Proti, ja procedūrai pakļautais cilvēks bija iemācījies pietiekami efektīvi kontrolēt savu melu izraisīto stresu jeb tātad spēja pats noticēt saviem meliem un vienlaikus neizjuta itin nekādas atmaskošanas bailes, aparatūra varēja arī netikt galā ar šo krāpšanos.
20. gadsimta vidū amerikāņu specdienestu CIP un FIB darbinieku izmantotais poligrāfs PSRS ārējās izlūkošanas ļaudīm izvirzīja ļoti sarežģītu uzdevumu: ātri vien noskaidrojās, ka ar melu detektora palīdzību diemžēl ļoti viegli izskaitļot spiegus. Tieši tādā veidā 1957. gadā amerikāņi atmaskoja un arestēja Rūdolfu Ābelu. Zīmīgi, ka vispirms amerikāņi fiksēja, ka viņš ir spiegs, taču nespēja saprast, kuras valsts labā viņš darbojies. Viņš pats pārliecinoši klusēja, nesniedzot nekādas liecības. Tad, ieslēdzot melu detektoru, amerikāņi sāka Ābelam rādīt fotoattēlus ar dažādu valstu ainām. Ieraugot Kremļa, Sarkanā laukuma un tradicionālo Krievijas bērzu fotogrāfijas, atmaskotais spiegs neviļus noreaģēja, kā rezultātā poligrāfs viņu nešaubīgi atmaskoja. Un, lai arī Ābels patiešām bija labi sagatavots, tomēr šādam paņēmienam viņš nespēja pretdarboties.
Tos padomju izlūkus, kuri darbojās piesegā, katrā ziņā iepriekš obligāti apmācīja saglabāt aukstasinību arī šādās situācijās. Turklāt šādam nolūkam atlasīja un pieņēma tikai atbilstoša psihotipa cilvēkus, turklāt viņus papildus vēl īpaši gatavoja izturēt īpašas stresa situācijas un sniedza kaut vai minimālas zināšanas par poligrāfa darbību. Spiegus apmācīja (un arī turpina apmācīt, turklāt bez izņēmuma visu valstu specdienestos) rīkoties attiecīgā aktiermeistarības līmenī: maksimāli iejusties izvēlētajā vai piešķirtajā lomā un ļoti vienkārši aizmirst, kas ir patiesība un kur jau sākušies meli. Jo tādos gadījumos ir vislielākās cerības, ka poligrāfs varētu kļūdīties vai kļūt vienkārši bezspēcīgs. Tiesa, ir arī jāsaprot, ka tik izteikta spēja tādā mērā iejusties lomā ir ārkārtīgi liels retums, tāds pats, kā tā dēvētie “dzelzs nervi”.
Melu detektoru vēstures un darbības pētnieki pauduši, ka spiegus apmāca atbilstoši, izmantojot tā dēvēto desensibilizācijas metodi jeb tātad kairinājuma sajūtas izzušanu. Cilvēkam desmitiem reižu uzdod vienu un to pašu jautājumu, kamēr viņš jau pārstāj uz to reaģēt, un tad iestājas stāvoklis, kad jau var atbildēt visu, kas vien ienāk prātā. Un to jau melu detektors vairs nefiksēs, jo jautājums “ieēdas”, tā saturs pārstāj satraukt pārbaudei pakļauto. Labi nojaušot, kādu jautājumu viņam varētu uzdot, spiegsgatavo sevi un zaudē jutīgumu vispār pret tādiem jautājumiem. Piemēram, uz jautājumu “Vai jūs esat spiegs?” viņš jebkurā situācijā atbildēs “nē”, un neviens aparāts neuzrādīs neko, kas liecinātu par melošanu. Tiesa, piebilsts, ka mūsdienās ļoti pieredzējis poligrāfa speciālists, uzdodot virkni labi izsvērtu jautājumu, vienalga saglabā ļoti augstas izredzes “atkost” pat šajā aspektā lieliski sagatavotu spiegu.
Tostarp esot zināmi arī vairāki ļoti sekmīgi piemēri, kad izlūki, kuri sagatavoti atbilstoši sistēmai “nolūkā piemānīt poligrāfu jāspēj piemānīt pašam sevi”, spējuši sasniegt sev vēlamos rezultātus. Piemēram, vēstīts par ASV strādājušo un PSRS un Čehoslovākijas izlūkdienestu interesēs spiegojušo čehu izlūku Karelu Františeku Keheru, kurš bija spējis iefiltrēties CIP nodaļā, kas nodarbojas ar dažādām operācijām Austrumeiropā. Viņš vēlāk stāstījis par to, kā savulaik sagatavots šim darbam. Un, protams, nebija nekādu cerību saņemt šo darbu, ja viņš neiemācītos sekmīgi iziet pārbaudi ar melu detektoru. Turklāt šī prasme viņam bija nevainojami jāapliecina divreiz: vispirms saviem specdienestiem, bet vēlāk arī saistībā ar pieņemšanu darbā CIP – jo abos dienestos bija spēkā šī prasība. Kā gan viņam tas izdevās?
2000. gadā Kehers esot atzinies, ka šo pārbaužu laikā vienkārši piespiedis sevi domāt tikai un vienīgi par čehu nacionālo ēdienu – knedlikiem, nelielām bulciņām ar magonēm. Tas bijis iecienītākais spiega kārums. Un domas par šiem knedlikiem viņam likvidējušas jebkādas stresa paliekas. Apmācību procesā poligrāfa speciālisti viņam skaidrojuši, ka šo aparātu piemānīt spēj tikai un vienīgi cilvēka iztēles aktīva iedarbināšana. Pamatā esot nepieciešams tikai spēt iedomāties dažādas nomierinošas situācijas. Un tieši to tad Kehers arī esot apguvis. Un, kad viņš vēlāk izstāstīja FIB speciālistiem, ka sagatavošana poligrāfa piemānīšanai “padomju garā” 60. gados sevī ietvērusi vispār tikai divu stundu garu lekciju un vienu paraugdemonstrējumu seansu, amerikāņu speciālisti tikai neticīgi grozījuši galvas, nevēloties atzīt, ka faktiski viss varētu būt tik vienkārši.
