Kā pirms simts gadiem precējās latvieši. Ieskats intīmajā vēsturē 0
Modernā sieviete, dzimumu emancipācija, laulības krīze – šos it kā mūsdienām vairāk piestāvošos jēdzienus it labi pazina arī Latvijas sabiedrība 20. gs. 20. un 30. gados. Par biežo laulību šķiršanas iemeslu uzskatīja jaunajiem laikiem raksturīgo “kultūras rūsu”.
“Mūsu laikos laimīgas laulības sastopamas ļoti reti, jo cilvēki dodas laulībā visdažādāko motīvu dēļ, kas reti sakrīt ar to, kas būtu vajadzīgs laimīgai laulības dzīvei. Vairums jaunavu precas, lai sagādātu sev bezrūpīgu un bezbēdīgu dzīvi. Vīrieši parasti dodas laulībā tā sauktās mīlas dēļ un bieži arī – kā jaunavas – aprēķina dēļ.
Bieži vien sieva ir cienījama sieviete, bet, ja vīrietis nebija viņā meklējis dzīvesbiedreni, bet tikai sievieti, viņš atdziest un sāk meklēt citas pieķeršanās. Iedzimtas, smalkas koķetes, neskatoties uz visu savu nepilnību, prot uz ilgu laiku saistīt pie sevis vīrieti. Šeit lieta grozās ap zemām kaislībām un ap mākslu ilgi noturēt vīrieti neapmierinātas kaislības stāvoklī.
Biežāk šādas sievietes spēlē mīļākās lomu, bet nereti mēs sastopam līdzīgu tipu arī precētu sievu vidū, kuras uz katra soļa ir neuzticīgas saviem vīriem. Lai nu kā – nelaimīgas laulības ir parasta, lai gan ļoti bēdīga parādība,” 1926. gada 20. augustā izdevumā “Sieviete” (nr. 8) savos novērojumos dalījās ārste M. M. Volkova.
Protams, diez vai to varēja atzīt par visaptverošu situācijas novērtējumu, tomēr – dzīvo ātri, baudi un priecājies, nekam pārāk nepieķeries, jo it visam ļoti ātri var pienākt gals – šīs izjūtas bija pārāk labi pazīstamas daudziem pasaules kara postu, nāvi un iznīcību uz savas ādas piedzīvojušajiem.
Tagad, pēckara jaunajā pasaulē, saule spīdēja spožāk, un vecie kārtu un dzimumu kanoni zaudēja nozīmi.
Kara vētrās abi dzimumi jau bija iepazinušies arī ar jēdziena “brīvā mīlestība” ekstrēmākajām izpausmēm.
Laužoties ārpus vīriešu pasaules noslēgtības, karā savu morālo un nereti arī fizisko spēku apliecinājušās sievietes drosmīgi grieza īsus matus, krāsoja spilgtas lūpas un acis, greznākajās dinejās viņas varēja sastapt, arī tērpušās 30. gadu sākuma modernākajā “sieviešu uzvalkā” – smokingā ar kravati.
Sievietes pašas kļuva par naudas pelnītājām, daudzos gadījumos – ģimenes galvenajām apgādniecēm – izvēloties līdz tam neiedomājami vīrišķīgus arodus – kļūstot par ārstēm, advokātēm, tiesnesēm, pat pilotēm.
Arī mīlestība, laulība, pāru attiecības – šajā gadījumā domājot tās tradicionālajā nozīmē – nevarēja palikt kā pirms kara. Kā tieši cieta un mīlēja, valdzināja un krāpa mūsu vecvecāki – par to laikmeta skices šajā rakstā.
Dažādās mīlas stratēģijas
“Māksla iekarot vīrieti ir tomēr visai sarežģīta lieta, jo sieviete taču nevar zināt, kura viņas īpašība ir izpalīdzīgākā šajā ziņā – vai erotika, vai seksuālā daba, vai garīgā inteliģence.
Bet bieži vien gadās, ka vīrieti spēj iekarot tikai sievietes seksuālā daba un erotika.
Un šādā gadījumā sievietei visai grūti paveikt savu nodomu, jo visai neērti savu seksuālo dabu izrādīt vīrietim, ar ko viņa tikko iepazinusies. Tāpēc šādos gadījumos, kad vīrietim vairāk imponē erotika, ne vienu reiz vien iecerētais nav iegūstams, un viss mīlas sapnis aiziet vējā,” šādi 1931. gada 24. janvārī (nr. 3.) izdevumā “Modernā Sieviete” vīrieša iekarošanas stratēģiju vērtēja Paula Jansons.
Savukārt Emīlijas Jurevicas (1894–1967) izdotā “Nākotnes Sieviete” 1925. gadā aicināja jaunavas “uzlūkot par meli katru vīrieti, kurš zvēr jums mīlestību, bet nesaista pie jums vairāk kā ar saldiem solījumiem”. Visvairāk tas attiecoties uz vīriešiem, kuri “padoti sociālistu iespaidiem, vismaz savās izvirtības tieksmēs”.
Ko par to visu domāja aprunātā puse? “Precību gados esošu sieviešu pārprodukcija var pat sacelt ļoti nopietnus sarežģījumus mūsu iekšējā dzīvē, ja šim pārpalikumam netiks meklēti noņēmēji ārzemēs. Bet arī ar vecmeitu eksportu lieta nav labojama, jo gandrīz visās valstīs šinī ziņā ir viens un tas pats,” 1925. gada 1. jūlijā puspajokam sprieda izdevums “Vecpuisis” (nr. 1.), atsaukdamies uz tikko publicētajām Valsts statistiskās pārvaldes ziņām, ka Latvijā uz katriem 1000 vīriešiem ir 1145 sievietes.
Kādi bija moderna vīrieša ieroči mīlas lietās? Lūk, ieskats “Vecpuiša” autora Homo Grizenberganzis ironiskā tulkojumā. “Protams, mīlestības piedzīvojumu gaitās ļoti daudz kas atkarājas no pirmā iespaida, jo dažādu dāmu garšas ir dažādas, un pats galvenais te ir uzminēt, kādu šī dāma ir iedomājusies savu vīriešu cilvēka ideālu.”
Bieži gan gadoties, ka meitene, kas iztēlojusies savu izredzēto kā “garu, slaiku un dēmoniski brunetu puisi, krīt ap kaklu un dod mutes vecpuisim, kuram jau dūšīgs vēderiņš”.
Ārējais izskats esot svarīgs, bet ne galvenais, jo arī “nesmuks puisis var izgriezt kņopes pašam lielākajam švītam, kas no matiem līdz papēžiem īsts džimmi (toreiz šādi dēvēja moderno dejošanas stilu, pārnestā nozīmē – švīts. – A.B.), un pie tam tik smuks no vaiga, ka tā bildi var likt kaut uz čaulīšu kastes vāka”.
Sen gan esot garām laiki, kad bijis modē “dzejnieka tips”, tagad, tiekoties ar dāmu, esot svarīgi uzreiz radīt iespaidu, ka esat “viens riktīgs puiša cilvēks vārda pilnā nozīmē nevis kaut kāds kazrags, kādu Rīgā jau tā ir Dieva svētība”.
Modernajā laikmetā dāmām pie vīrieša imponējot krietna porcija bezkaunības, tomēr ārēji esot jāpaliek “vidēji pieklājīgam”, dodot simpātijai saprast, ka “viņa priekš jums nebūt nav nekas sevišķs”.
Mīlas lietās varēja noderēt arī tolaik visā Eiropā populārie precību biroji, kuru netrūka arī Rīgā. Viens no tiem – kāda Oto vadībā – gan 30. gadu sākumā izpelnījās skandalozu slavu. Policija atklāja, ka īpašnieks “veiklā kārtā” bija pratis saistīt gandrīz visas Latvijas precību kārās jaunavas un vecmeitas” un – speciāliem nolūkiem – arī bārdāmas, kuras izklaidējušas viesus īpašos vakara “tuvināšanās” pasākumos glīti iekārtotā kabinetā ar turku dīvāniem un mīkstām mēbelēm” (“Pēdējā Brīdī”, 1932. gada 22. jūnijs, nr. 138.).
Modernā dāma interjerā
“Modernai sievietei ir divi bērni, zēns un meitene. Abi vēl mazi. Vīrs strādā bankā, arī viņa pati strādā līdzīgu darbu – teiksim, turpat ir rēķinvede.” Tā šo jaunā laika parādību raksturoja Paula Jansons jau pieminētajā izdevumā “Modernā Sieviete” 1931. gada 24. janvārī (nr. 3.).
Tomēr šeit pat slēpusies arī bīstamība laulības saitēm: “Viņa strādā kopā ar vīriešiem, kas ir vecāki par viņu un kuriem daudz vecākas sievas nekā viņa. Tad nu kādu dienu modernās sievietes skaistums, viņas krāsotās lūpas, kas zied un smaržo kā mākslīgās zīda papīra magones, savaldzina bankas direktoru.
Vakarā viņi kopā sēž kafejnīcā, dzer turku kafeju, smēķē “Mokka”, pēc tam vakariņo klubā.
Uz gada dzirkst vīns un puto šampanietis. Vēlāk, naktī, viņi skūpsta viens otru. Un otrā dienā, kad modernā sieviete pārnākusi vēlu mājā, vīrs viņai jautā: kur tu biji – tāpat kā sieva kādreiz jautājusi vīram. Un, tāpat kā vīrs kādreiz atbildot, viņa melo: “Ko tu zini? Tev kāda jēga par dzīvi? Man sēdes un apspriedes caurām naktīm! Liec mani mierā! Vai arī – “Man apspriedes organizācijās”. Un abi pēc tam skūpstās kā agrāk un mīl viens otru.”
Ja kādu nosauca par “modernu sievieti”, tas gan parasti nebija uzskatāms par komplimentu, jo Latvijas sabiedrība, kuras lielākā daļa (vismaz 60%) dzīvoja un strādāja laukos, savā būtībā bija un palika dziļi patriarhāla, daudziem tas asociējās ar jaunlaikiem raksturīgo pagrimumu un tikumu zudumu.
No otras puses, tieši Latvija, kur sievietes vispārējās vēlēšanu tiesības varēja izmantot jau 1920. gada Satversmes sapulces vēlēšanās, kļuva par paraugu daudzām vecajām Eiropas demokrātijām.
Viens no pirmajiem darbiem, ko – gan karstos strīdos – paveica jaunās valsts likumdevēji, bija būtiskas izmaiņas, Laulības likumā ieviešot civillaulību iespēju – turpmāk pašām galvenajām saitēm varēja vienoties ne vien baznīcā garīdznieka klātbūtnē, bet arī civilaktu reģistrācijas nodaļā.
“Liels solis progresa ceļā, lēciens pāri veciem laikiem,” no Satversmes sapulces tribīnes lēmumu novērtēja dzejniece Aspazija (1865–1943). Pretējās domās bija latgaliešu pārstāvis Francis Trasuns (1864–1926), uzsverot, ka “šis likums vajadzīgs tiem, kas Dievam netic, baznīcā neiet un bērnus grib audzināt nevis kristīgās ticības garā, bet pēc savas ētikas”.
Bet feministiski noskaņotā dzejniece Tusnelda Šterna (1898–?) 1920. gada 21. decembrī “Latvijas Vēstnesī” (nr. 133.), norādot uz biežo vardarbību ģimenēs no vīru puses, uzsvēra, ka “laulības saites sen novecojušas, asinīm piesūkušās un nospiež brīvo garu”.
Rīga kā šķiršanās meka
Jaunajā Laulības likumā bija arī paredzēta atvieglota šķiršanās kārtība, kas, pēc dažu domām, “ieviesa jaunus tikumības pamatus vīra un sievas attiecībās”, jo pietika tikai pierādīt, ka laulātie trīs gadus dzīvo šķirti.
Vēlāk tas Latviju padarīja par vienu no progresīvākajām valstīm šajā ziņā, grūti gan spriest, vai tā viennozīmīgi bija laba slava – savā ziņā “precēšanās un šķiršanās meku”, jo šeit laulības slēdza un arī šķīra daudzi ārzemnieki. Arī – tuvējās Lietuvas pilsoņi, kur civillaulība kļuva iespējama tikai 20. gs. 30. gadu beigās.
1938. gadā skandālu Rīgā raisīja itāļu grāfa Emanuela Kastelbarko prāva, kurš bija izmantojis Rīgas liberālo šķiršanās likumu, lai tiktu vaļā no savas pirmās sievas un apprecētos ar savu kaislību – slavenā diriģenta Arturo Toskanīni (1867–1957) meitu Valiju.
Pirmajai sievai tomēr izdevās pierādīt, ka abi nav dzīvojuši šķirti trīs gadus, un tā nu grāfs izrādījās par divsievi un beigās pēc vairākām prāvām bija spiests šķirties no savas jaunās mīlas (“Brīvā Zeme”, 1938. gada 13. aprīlis, nr. 85.).
Arī latvju tautas dēli un meitas, mīlas skurbumam gaistot, izrādījās gana karstasinīgi – piemēram, kāda Emīlija Dombrovska Jelgavas pagasta Miezītē 1938. gada aprīlī pārmācījusi savu neuzticīgo vīru ar malkas pagali (“Zemgales Balss”, 1938. gada 29. aprīlis, nr. 95.).
Īsta mīlas drāma toties risinājās Penkules pagastā, kur kāds lietuviešu viesstrādnieks Staņislavs Vigulis savai mīļotajai Verai Izatovai pat iedevis revolveri un teicis: “Mīļā, ja palikšu neuzticīgs, šauj mani nost.”
Šie vārdi arī piepildījušies, kad draudzene jau bijusi mātes cerībās, bet “Vigulis atmetis tai ar roku un sācis draudzēties ar Abāču mājas gani Luņu”. Atradusi abus klētiņā guļam, Vera ņēmusi dāvāto revolveri un šāvusi, gan krāpnieku tikai ievainojot. Sods – divi gadi pārmācības namā (“Brīvā Zeme”, 1938. gada 31. marts, nr. 74.). Protams, šādu it kā banālu stāstu bija daudz un visos sabiedrības slāņos.
Ārpus laulības važām
“Tagad mēs redzam, ka ne tikai vīri vien, bet arī daudzas sievas laužas ārā no ģimenes apkampieniem. Krogi, viesnīcas, restorāni mudž vien. Tur domā prieku atrast mūsu ģimenes “galvas” un “sirdis”, dzerdami, smēķēdami, tērzēdami. Jau restaurācijās un biedrību zālēs dzer kristības, kāzas un bēres. Ģimenes telpas par klusu nervozajam “kultūras cilvēkam. Bet mēs lai neaizmirstam – laime mīl klusumu. Un vēl otra dziņa aptumšo ģimenes laimi – baudīt neīsto un patikt neīstajam.” Šādi 1925. gada 1. maijā žurnālā “Sieviete” par laulības krīzes cēloņiem pārdomas pauda Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātes dekāns Voldemārs Maldonis (1870–1941).
1921. gada 25. aprīlī vien Rīgas apgabaltiesas 1. Civilnodaļā aiz slēgtām durvīm iztiesātas 39 laulības šķiršanas lietas un tāpat arī Liepājā un citur ārpus Rīgas. 1921. gada 21. maijā izdevums “Amerikas Atbalss” (nr. 21.) rakstīja: “Sūdzības pa lielākai daļai celtas no vīriem pret sievām. Pa kara laiku daudzi vīri bijuši spiesti atstāt dzimteni un pa to laiku sievas apcēlušas citus vīrus un īstajiem atmetušas ar roku.”
Arī uz laukiem ģimenes dzīve sāk sadrupt, 1924. gada 19. aprīlī norādīja “Jaunā Balss”, stāstot par atgadījumiem Liepājas apriņķī, kad, pēc vietējo novērojumiem, pie visa vainīgas izrādījušās “Liepājas preilenes, kuras pārpludina lauku saimniecības”. Patiesais ģimeņu izjukšanas cēlonis gan esot “alkohola plūdi”, kam nereti padodoties kā vīri, tā sievas.
Uzsverot sievietes patstāvības nozīmi laulībā, izdevums “Nākotnes Sieviete” 1924. gada 1. martā norādīja, ka daudzas dāmas gan nabadzīgākajos, gan turīgākajos slāņos, “kas prot tikai ģimenes saimniecību nokārtot”, smagi ciešot no vīru neatzinības.
“To tas kundziņš aizmirst, ka nereti pats viņš nav pastrādājis ne tik daudz kā mušu no sava deguna aizdzinis. Viss tas rada mūsu šolaiku bālās, nervozās sievas, kuras tiek no vīriem turētas par “mīlas verdzenēm”. Un – ko lai tās iesāk? Kungs un pavēlnieks dod maizi, dzīvokli un apģērbu, kurš reizumis ir ļoti trūcīgs” (nr. 3.).
Mīlas dzīves likstas tulkoja arī plašākos sabiedriskos forumos – rakstniece Anna Brigadere 1924. gada 24. februārī studenšu savienības “Varavīksne” sarīkotajā vakarā, piemēram, teica, ka pēckara pasaulē esot novērojami divi galvenie sieviešu tipi – heteras, kuras sasniedz visus savas dzīves mērķus caur vīrieti, un madonnas, kurām priekštece esot mūsu lauku sieviete māte.
Vīrietis gan “pa lielākai daļai papriekšu meklē heteru un tad tikai prāts tam liek meklēt sava bērna māti”. Izskanēja, ka sabiedrību pamazām saēd “kultūras rūsa” – tieši tās dēļ notiekot tik daudz šķiršanos – un agrāk bērnus audzinājusi visa tauta, bet tagad kinoteātri (“Students”, 1924. gada 29. februāris, nr. 21.).
1925. gada 23. oktobrī Lielajā ģildē – gan tikai pa pusei piepildītā zālē – notika Latvju nacionālās jaunatnes savienības rīkotā sabiedriskā tiesa pār pornogrāfiju, ar to saprotot “kultūras rūsu” visplašākajā nozīmē – modīgo apģērbu, reklāmas, teātri, kino, literatūru, presi, dejas u. c. –, līdz ar materiālistisku pasaules uzskatu tā tika atzīta par visļaunāko laulības grāvēju un tautas iznīcinātāju (“Latvijas Ērgļi”, 1925. gada 1. novembris, nr. 11–12.).
1937. gada 16. jūlijā “Smiltenes Ziņas” (nr. 28.) rakstīja, ka “ģimenes dzīves iziršana kļuvusi par parastu parādību” – 1927. gadā šķīrušies 1177 pāri, bet 1935. gadā, kas bijis rekordists šajā ziņā, – jau 1921 – šķirta katra devītā laulība.
Iemesli – kopdzīves iziršana, atšķirta dzīve, abu pušu vienošanās, laulības pārkāpšana, dzīvības un veselības apdraudēšana, nedziedināmas slimības. Pēc “Rīgas Vēstneša” ziņām, visvairāk šķīrušies Rīgas apgabaltiesas rajonā un tad sekojušas Jelgavas un Liepājas tiesas, bet vismazāk – Daugavpilī.
Formālo laulību šķiršanas procedūru skaits krasi samazinājās pēc tam, kad 1935. gada 15. jūnijā pamatīgi – no 8 uz 60 latiem – tika paaugstināta tiesu nodeva.
Kā 1936. gada 13. februārī atzina “Latvijas Kareivis” (nr. 36.), “palielinātie materiālie zaudējumi likuši apdomāt vienam otram pilsonim viņa rīcības svarīgumu un nozīmi” un “notikusi atveseļošanās ģimenes pamatos”.
1939. gada rudenī laulību šķiršanas skaits atkal palielinājies – “Jaunākās Ziņas” 29. novembrī secināja, ka tas saistīts ar vācbaltu izceļošanu un lielākoties šķiršanos pieprasa tā puse, kas vēlas izceļot, par iemeslu minot laulības dzīves izirumu. Galvenokārt tas skarot jauktas laulības un pārsvarā puses vienojoties, ka bērnus patur tas, kurš paliek Latvijā. Lai gan esot gadījumi, kad māte atstāj četrus bērnus vīram un aizbrauc uz “jaunu dzīvi” (nr. 271.).
Katrs piektais neprecas
Vecpuiši un vecmeitas, arī šķirteņi un bezbērnu ģimenes, kas nedeva ieguldījumu tautas “dzīvā spēka” vairošanā, bija iedzīvotāju kategorijas, kam pienācās vairāk valstij dot un mazāk ņemt.
1935. gada 31. janvārī laikraksts “Rīts” vēstīja, ka katrs piektais cilvēks Latvijā vienkārši neprecas.
Par vecpuišu nodokli, kas parādītos kā īpaša progresīva likme ienākumu, mantojuma u. c. nodokļiem, sāka spriest jau 20. gs. 20. gadu vidū, bet sevišķi tas aktivizējās saimnieciskās krīzes laikā, kad neprecētie dabūja ciest no lielākiem algas atvilkumiem.
Savukārt 1939. gadā pieņēma likumu, paredzot vecpuišiem lielāku mantojuma nodokli. Prognozēja arī, ka viņiem un bezbērnu ģimenēm būs jāmaksā arī lielāks ienākuma nodoklis.
Tomēr, lai cik mērķtiecīgi tēmēta uz ģimeņu izveidi un stiprināšanu bija valsts politika, tā nespēja neko ietekmēt cilvēku vētrainajā jūtu dzīvē un pašos priekšstatos par mīlestību, kas nenovēršami mainījās.
“Tagad, kur sieviete pati nes atbildību, bruņnieciskā vīra ideāls, tāda vīra, kurš domā un darbojas sievietes, kā arī savā vietā, pārdzīvots. Bet mums trūkst skaidri noteikta jēdziena par laulības ideālu uz neromantiska pamata,” 1930. gada 1. novembrī, spriežot par laulības nākotni, secināja žurnāls “Burtnieks” (nr. 11, 93.–96. lpp.).
Iedzīvotāji Baltijas valstīs
* 1938. gadā Latvijā dzīvoja 1 971 000, Igaunijā – 1 130 000, Lietuvā – 2 250 000 iedzīvotāju.
* No 1925. līdz 1935. gadam iedzīvotāju skaits Igaunijā palielinājās par 1%, Latvijā – par 6%, Lietuvā – par 12%.
* Sieviešu skaita attiecība pret vīriešiem: Lietuvā uz 1000 vīriešiem – 1097 (1923. gadā), Igaunijā – 1128 (1922), Latvijā – 1145 (1925).
* No 20 līdz 29 gadus veciem vīriešiem 1922. gadā Igaunijā bija precējušies 22%, Latvijā 1925. gadā – 22,3% un Lietuvā 1923. gadā – 23%.
* No 30 līdz 39 gadus veciem vīriešiem 1922. gadā Igaunijā bija precējušies 67,5%, Latvijā 1925. gadā – 68,7% un Lietuvā 1923. gadā – 69,3%.
Avots: “Latvijas Kareivis”, 1938. gada 15. jūlijs, nr. 156.
Kā precējās un šķīrās
* Rīgas dzimtsarakstu nodaļa no 1922. līdz 1937. gadam noslēdza gandrīz 38 000 laulību (66% no visām Rīgā) un 15 gadu laikā no tām šķīra 7% (3880).
* 34% šķirto pāru bija precējušies civiltiesiskā veidā, bet 66% – pie garīdzniekiem. Turklāt izrādījies, ka šķirto laulību vairākums – 66% – ir tādas, kur vīrs nav vismaz piecus gadus vecāks par sievu.
* Vīrieši laulības ostā visbiežāk stūrēja 24 līdz 29 gadu, bet sievietes – 19 līdz 24 gadu vecumā.
Avots: “Jaunākās Ziņas”, 1937. gada 29. decembris, nr. 295.
