Kā pirms 30 gadiem radās Eiropas Savienība? 1
Viesturs Sprūde, “Latvijas Avīze”, AS “Latvijas Mediji”
Pirms 30 gadiem 12 Eiropas Kopienas dalībvalstis Nīderlandes pilsētā Māstrihtā parakstīja pirms tam grūtās un ilgās vairāku gadu sarunās izstrādāto vienošanos, ar kuru sākās jauns eirointegrācijas posms – tika dibināta Eiropas Savienība (ES) un noteikti kritēriji, pēc kādiem dalībvalstis pievienojas kopējās valūtas eiro zonai.
Bija pienācis laiks, lai līdzšinējā saimnieciskā rietumvalstu savienība pārtaptu par institūciju ar politisku ietekmi un spēku, ciešu sadarbību ārējā un drošības politikā, pilnīgu vai daļēju unifikāciju sociālajā politikā un daudzās likumdošanas jomās.
Parādījās jēdziens “ES pilsonis”; lielāka kļuva Eiroparlamenta ietekme. Svarīgs punkts bija kohēzijas fondu veidošana, kuru uzdevums sākumā bija palīdzēt salīdzinoši nabadzīgajām Rietumeiropas valstīm Grieķijai, Īrijai, Portugālei, Spānijai. Vēlāk, pēc paplašināšanās, no šā fonda labumu guva arī postpadomju Austrumeiropa. Trīs valstīs līgums bija jāratificē referendumā, un tad izrādījās, ka pilsoņi nemaz tā nealkst deleģēt daļu savu valstu suverenitātes Briselei.
Dānijā 1992. gada 2. jūnijā 50,7% balsotāju izrādījās pret, un tikai atkārtotais nobalsojums 1993. gada 18. maijā noslēdzās ES idejai labvēlīgi. Daudz netrūka, lai līdzīgs scenārijs atkārtotos Francijā, kur līgumu atbalstīja vien 50,8%. Arī Lielbritānijā apstiprināšana parlamentā notika ar milzu grūtībām. Pēc procesa noslēguma līgums stājās spēkā 1993. gada novembrī.
Par paplašināšanos uz Austrumeiropas rēķina Māstrihtā vēl runāts netika, taču jautājums jau bija gaisā. 90. gados, kad eirointegrācija pēc Vācijas apvienošanās un PSRS sabrukuma virzījās uz priekšu lieliem soļiem, šķita, ka Māstrihtas līgums būs tikai pārejas posms uz kaut ko vēl daudz ciešāk integrētu nekā ES. Realitāte tomēr liecina, ka mūsdienās idejas par “Eiropas Savienotajām Valstīm” nobremzējušās.
