Kā pirms 30 gadiem dibināja Latvijas Ārstu biedrību, atceras Pēteris Apinis 5
Autors – Latvijas Ārstu biedrības prezidents Pēteris Apinis
Tajā tālajā 1988. gada 12. maijā Paula Stradiņa slimnīcas Reanimācijas nodaļas mācību istabā bija saradies bariņš jaunu ārstu, lai dibinātu Latvijas Ārstu biedrību.
Gandrīz visus es biju iepriekš redzējis, dažus itin labi pazinu, bet citus ne pārāk. Ideja dibināt ārstu biedrību pieder ārstiem Aigaram Migalam un Guntim Brežinskim, un jādomā, ka sadomāja viņi šo biedrības dibināšanu tās pašas Stradiņa slimnīcas kafejnīcā – koridorā starp abiem sešstāvu korpusiem, kur kafiju, biezpienplātsmaizi un cīsiņus ar rupjmaizi pasniedza leģendāra slimnīcas darbiniece Viktorija.
Leģendāra tālab, ka spēja vienlaikus izveidot un apkalpot trīs rindas – profesoriem un administratoriem vienu, parastajiem pieredzējušajiem ārstiem otru, bet jaunajiem ārstiem, studentiem, māsām – trešo. Īsti neatceros, bet bija arī kaut kādas nianses ēdienu izvēlē.
Gan Guntis, gan Aigars tajā tālajā 1988. gadā jau bija pacēlušies no trešās rindas uz otro, drīkstēja ar Viktoriju pačalot un pasērst kafejnīcā pie kādas labākas ēdmaņas. Vārdu sakot – telpā, kur šobrīd pirms un pēc Andreja Ērgļa vai Gustava Latkovska veiktas angioplastikas guļ pacienti, savulaik virmoja rosība, lija kafija un raisījās domas.
Tur arī radās ideja atjaunot vai jaunveidot Latvijas Ārstu biedrību. Līdz šim laikam man nav skaidrs, kas bija tas, kurš izvēlējās tolaik jaunos ārstus, ko aicināt uz pirmo tikšanos, bet sanākuši bija Ivars Krastiņš, Valdis Zatlers, Anita un Arturs Plūmes, Jānis un Aivars Vētras, Jānis Lācītis, Ilze Hāznere, Jānis Meikšāns, Vladimirs Strazdiņš, Andris Laganovskis, Arnis Ozols.
Sanāca šie ārsti pēc tam katru nedēļu, nedaudz mainījās skaits un personālijas, izkristalizējās līderi (Ivars Krastiņš, Jānis Meikšāns), pievienojās pieredzējušāki kolēģi – profesors Ilmārs Lazovskis, docents Aivars Zirnis, medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna, notika strīdi un diskusijas, tika meklētas iespējas publicēties un paust savu viedokli, tika mēģināts reģistrēt biedrību un žurnālu (tolaik latviešu valodā žurnālu ārstiem nebija, bija tikai „Veselība”, kas pozicionējās kā Veselības ministrijas informatīvais vēstnesis).
1988. gada 1. un 2. jūnijā notika vēsturiskais radošo savienību plēnums, kurā Ilmārs Lazovskis Ārstu biedrības vārdā pateica skaudru patiesību par ārēji spožo, bet faktiski buksējošo padomju veselības aprūpi. Tautas frontes valdē tika ievēlēts Latvijas Ārstu biedrības izvirzīts kandidāts – Valdis Zatlers. 16. septembrī Baltijas kara apgabala virsnieku namā sanāca pirmā Latvijas Ārstu biedrības kopsapulce, kurā referēja Miervaldis Birze, Ilmārs Lazovskis, Arnis Vīksna. Bet tas viss notika pēc tam.
Tajā tālajā 1988. gada 12. maijā Paula Stradiņa slimnīcas Reanimācijas nodaļas mācību istabā bija saradies bariņš jaunu ārstu un vienojās dibināt Latvijas Ārstu biedrību. Toreiz tika lemts, ka atjaunojam veco – to, kuru padomju vara likvidēja 1940. gada rudenī. Tas nekas, ka neviens mūsu organizāciju nereģistrēja un pat negrasījās reģistrēt, ka ministrs Vilhelms Kaņeps sasauca milzīgu konferenci ar nosaukumu „Veselības ministrijas aktīvs” un bargi mūs kritizēja, ka Stradiņa slimnīcas vadība bargi kratīja pirkstu docentam Egonam Daugulim, kurš bija atļāvis savu mācību telpu šādai revolucionārai darbībai izmantot (droši vien kādos kabinetos tika saukts un bārts arī profesors Georgs Andrejevs, kurš savas savas specialitātes jauno ārstu aktivitātes atbalstīja, bet par to, vai tika bārts, nekad nav stāstījis).
Būtība ir apstāklī, ka reģistrēta vai nereģistrēta, nosaukta tādā vai šādā vārdā ārstu biedrība darbojas kopš 1988. gada 12. maija, un šodien atskatās uz sava padarītā darba trīsdesmit gadiem (reģistrācija Rīgas izpildkomitejā, precīzs nosaukums „Latvijas Ārstu biedrība”, ievēlēti vadītāji un valde biedrībai ir kopš 1988. gada 13. decembra).
Droši vien es nebūtu sēdies pie datora rakstīt šīs rindas, bet aprīļa beigās mūs atstāja medicīnas vēsturnieks profesors Arnis Vīksna, kurš vienīgais ir bijis ievēlēts visās Latvijas Ārstu biedrības valdēs, sākot no pirmās. Šīs rindas bija jāraksta viņam, jo tāda nu bija profesora sūtība – apkopot zināšanas, datus, skaitļus un arhīvu dokumentus par izciliem ārstiem, izcilām medicīnas iestādēm un izcilām ārstu organizācijām.
Bet profesors ir tagad pievienojies Ilmāram Lazovskim, Aivaram Zirnim, Guntim Brežinskim, Jānim Lācītim un vēl dažiem ārstu biedrības dibinātājiem, valdes locekļiem un līderiem, kas visi nu vēro mūs no mākoņu malas un ceru – vēl ilgu mūžu ārstu biedrībai.
Šo trīsdesmit gadu laikā Latvijas Ārstu biedrība ir kļuvusi par vienu no ietekmīgākajām nevalstiskās organizācijām Latvijā ar saviem kongresiem reiz četros gados, kur pulcē četrus– piecus tūkstošus ārstu, ar 20 – 25 konferencēm gadā, ar ikmēneša žurnālu ārstiem „Latvijas Ārsts” un ikmēneša žurnālu pacientiem „Ārsts.lv”, ar daudzām medicīnas grāmatām, ar sertifikāciju, ētikas komiteju, arodtiesu, izglītības atzīšanu, gada balvām medicīnā un veselības veicināšanā, nepārtrauktu līdzdalību vai iejaukšanos Saeimas komisijā un Ministru kabineta procesos un daudzām citām stingrām un nozīmīgām valstiskām un nevalstiskām funkcijām, bez valsts naudas un bez ministrijas ietekmes. Un vēl – ar savu māju, ar stabilu ietekmi un līdzdalību Eiropas un pasaules ārstu organizācijās.
Aigars Migals un Guntis Brežinskis taču bija grūti pārspējami vizionāri, ja spēja toreiz Stradiņa slimnīcas kafejnīcā izdomāt biedrību un paskatīties daudzus gadus uz priekšu. Radiologs Aigars Migals vēl joprojām dažādās medicīnas iestādēs datortomogrāfā lūko savu pacientu smadzenes un apstarojas pats nelielās devās, pie kam nav zaudējis savu izdomu un radošumu.
