Visskaistākie izbraucieni ir uz pavasara lašu copi Ventā 0
“Šī skaistā, spēcīgā un graciozā zivs, gluži kā savvaļas ērzelis, kurš pirmo reizi sajutis mutē iemauktu dzelžus, mētājas no vienas puses uz otru, metas pret straumi vai, gluži pretēji, pa straumei, mēģinot atslābināt auklu, lai ar pēkšņu rāvienu to pārrautu. Tā cenšas aizlīst aiz akmeņiem vai nogulties uz grunts, lai zibenīgi, gluži kā loka stiegras sviesta bulta, mestos virs ūdens, ar spēcīgās astes vēzieniem uzmetot gaisā simtiem varavīksnes krāsas šļakatu. Zivs, kuras pieveikšana ir līdzvērtīga lauvas pieveikšanai, ar savu pretošanos sagādā milzīgu emocionālu baudījumu ne tikai veiksmīgajam makšķerniekam, bet arī nejaušam skatītājam, kas to visu vēro no malas.” Tā par daudzu makšķernieku sapņu zivs – laša – makšķerēšanu deviņpadsmitā gadsimta otrajā pusē rakstīja izcilais biologs un dabas pētnieks Leonīds Sabaņejevs.
Nevaru nepiekrist dižā pētnieka teiktajam, jo arī mana pirmā tikšanās ar lasi atmiņā paliks uz mūžīgiem laikiem, un, lai arī šajā reizē uzvarēja lasis (āķis no lūpas kaktiņa izgriezās pie paša krasta, zivij taisot pēdējo izmisuma rāvienu), manā lūpā āķis uz šo zivju makšķerēšanu iecirtās uz visiem laikiem. Lasis jūras virzienā aizpeldēja ap diviem pēcpusdienā, bet jau pēc nepilnas pusstundas pieteicās piecdesmit trīs centimetrus garš taimiņš. Lai gan šī zivs bija atļautā garuma, dāvāju tai brīvību, lai paaugas un piesakās vēlreiz, par ko tiku bagātīgi atalgots: beidzot tiku pie vēl viena taimiņa svarā ap divarpus kilogramiem. Lai arī no tā laika uz jūru daudz ūdens aiztecējis, par vienu no skaistākajiem copes izbraucieniem uzskatu pavasara lašu copi Ventā, kad vienlaikus ar upes burvību un dāsnumu iespējams visā krāšņumā izbaudīt dabas atmodu.
Bet tagad nedaudz par praktiskām lietām. Vēlreiz atgādināšu, ka vienā makšķerēšanas reizē vai licencētās makšķerēšanas vietās uz vienu licenci lomā drīkst paturēt vienu lasi vai taimiņu, un legāli ar šo zivju ķeršanu drīkst nodarboties jūras ūdeņos, kā arī Buļļupē, Sausajā Daugavā un Daugavā, posmā no ietekas jūrā līdz Rīgas HES, bet pārējos iekšējos ūdeņos – saskaņā ar licencētās makšķerēšanas nolikumiem.
Man pašam no visām iepriekš minētajām vietām vistuvākā ir Venta, tad nu katru pavasari reizes desmit copes piedzīvojumos dodos uz šo upi. Sāku ar to, ka cītīgi sekoju ūdens līmenim Ventā (to var izdarīt portālā ūdenstūrisms.lv). Kad noskrējuši palu ūdeņi, ūdens kļuvis dzidrs un līmenis ir ne augstāks par 130 centimetriem, var sākties lielie lašveidīgo zivju copes svētki Ventā.
Nevaru viennozīmīgi pateikt – cope ir labāka no rīta vai pēcpusdienā, pie zivīm esmu ticis gan agrā rītā, gan vēlā pēcpusdienā, tomēr laikam jau rīta stundai ir zelts mutē. Tajos tālajos laikos, kad sākās mani Ventas braucieni, par pamatmānekli tika uzskatīts metāla šūpiņš, sevišķi izcili skaitījās kādi Salacas puses tautas amata meistara prasmīgie darinājumi. Vizulim bija jābūt pietiekami smagam, lai tas ietu pēc iespējas tuvāk gruntij, ideālā situācijā kopējot to. Metieni tika izdarīti 10 – 15 grādu leņķī pa labi no iedomātas līnijas, kas savieno makšķernieku ar upes pretējo krastu. Kad vizulis sasniedz grunti, sākas lēna auklas ietīšana, pēc katra uzsitiena īsi, asi jāpiecērt. Protams, 99,9% šo uzsitienu ir vizuļa sastapšanās ar zemūdens šķēršļiem un pieciršana beidzas ar aizķeršanos. Ļoti svarīgi sabalansēt visu spiningošanas ekipējumu. Kāts vēlams ar ātro vai superātro akciju, lai nodrošinātu ātru un spēcīgu piecirtienu, kāta tests nedrīkst būt mazāks par mānekļu svaru, kāti parasti lūst no pārslogošanas iemetienos. Ne mazāk svarīga ir auklas izvēle. Tā nedrīkst būt pārāk resna, liels virsmas laukums neļaus nogremdēt vizuli un būs problemātiski tālu raidīt mānekli, bet tā nedrīkst būt arī pārāk tieva, līdz ar to – neizturīga. Jaunās tehnoloģijas auklu ražošanā nodrošina gan labu kvalitāti, gan pietiekamu izturību pat tievām auklām.
Vizuļu izvēli atstāšu pašu copmaņu ziņā, būs gan zivīgie, gan tādi, kas zivi neatnesīs, bet iesaku nopietnu uzmanību pievērst āķiem. Pats lietoju ne pārāk cietus un trauslus āķus, labāk atliekt āķi, kuru ātri var nomainīt ar jaunu, nekā pie katras aizķeršanās zaudēt vizuli.
Izvadot pieķērušos zivi, nedrīkst sasteigt vai nervozēt, katra kaut niecīgākā kļūda var maksāt lomu. Ļoti svarīgi, lai zivs asie rāvieni tiktu maigi amortizēti. Pītā aukla nestiepjas ne milimetru, zivs rāvienus amortizē kāts un laba spole ar pareizi noregulētu, ideāli strādājošu bremžu mehānismu. Man ir zināmi makšķernieki, kuri, ejot uz lielo lomu, darbojas ar monofilajām auklām, jo lielas zivs asie rāvieni var izraut āķi no zivs lūpas. Jāatceras, ka lasis pēdējo izmisuma rāvienu taisa brīdī, kad viņa vēders pieskaras krastmalas gruntij.
Pēdējos gados lielu popularitāti šo karalisko zivju mānīšanai iemantojuši rotiņi un vobleri. Par pašiem populārākajiem tiek uzskatīti “Mepps long” 3. numura rotiņi. No plašās vobleru saimes lašu copei izmantojams milzīgs klāsts šo darbarūķu. Par labākajiem tiek uzskatīti suspenderi (voblers ar asām kustībām tiek ierauts konkrētā dziļumā, kurā tas darbojas). Te gan uzreiz jāteic, ka ieraut lielā dziļumā vobleru būs pagrūti, parasti ražotājs uz iepakojuma norāda optimālo voblera darba režīmu. Izmantojot vieglākus mānekļus, protams, var lietot vieglākus kātus un tievākas auklas, bet nosacījumi tie paši, kas darbojoties ar šūpiņiem.
Bruņojieties ar pacietību, labu ekipējumu, mugursomā ņemiet līdzi rezerves zeķes un bikses, upju krasti ir slideni un bieži vien pēkšņi gadās atrasties ūdenī līdz ceļiem, nevajag aizmirst termosu ar karstu tēju un labu garastāvokli, un, kas zina, varbūt tieši jums izdosies pacīnīties un pieveikt pašmāju lauvu. Esiet uzmanīgi pie ūdeņiem, jūs gaida mājās!
