– Lai nu kā, valdības lēmums uzņemt bēgļus jau ir pieņemts, oficiālā pozīcija apstiprināta un pausta. Un būs jārisina nākamais jautājums – kā panākt, lai viņi iekļautos sabiedrībā, neradot apgrūtinājumu pastāvīgajiem iedzīvotājiem. Ņemot vērā, ka ar etnisko integrāciju līdz šim Latvijā ir gājis kā pa celmiem, kas mums ļauj cerēt, ka ar šo cilvēku iekļaušanu veiksies labāk? 35
I. Latkovskis: – Skatoties tautas diskusijas, iztaujājot valdības un darba grupas pārstāvjus, manī nostiprinās sajūta, ka mēs daudz un kaismīgi runājām par lietām, kuras nezinām. Mēs nezinām, kas ir šie uzņemamie cilvēki, un man ir pamatotas šaubas, vai viņi vispār te būs minētajā daudzumā. Sākotnēji valdība centās radīt iespaidu, ka viņi visu zina un pārvalda situāciju, un tā bija kļūda. Vajadzēja atklāti atzīt – mēs paši neko daudz nezinām, mums ir tikai pagaidu risinājuma spiediens. Šķiet, ka Eiropas Komisija pati nezina, kā šo lietu risināt. Mums pat nav skaidrs, kāds būs uzņemamo personu izvēles vai atlases mehānisms.
– Pētersones-Godmanes kundze gan vairākkārt ir stāstījusi par kritērijiem. Tikšot uzņemti cilvēki ar ģimenēm, izglītību, starptautisko valodu zināšanām, tādi, kuri varēs pierādīt, ka patiešām dzimtenē ir apdraudēti, vēlams – kristieši.
I. Latkovskis: – Tas drīzāk ir tāds vēlmju saraksts. Liels jautājums, vai varēsim to lietot. Nezināms pat ir jautājums, cik daudzi vispār gribēs no nometnēm doties uz Latviju. Un, ja neviens negribēs, tad mums nāksies kādus vest ar varu, lai izpildītu apņemšanos? Ņemot vērā visas šīs neskaidrības, man reizēm šķiet, ka pēc iespējas ātrāk jāuzņem pirmie 25 imigranti. Tad vismaz būs kādas indikācijas, ko varam sagaidīt, kas tie par cilvēkiem, ko viņi grib. Var izrādīties, ka asākie jautājumi, uz ko esam fokusējušies, patiesībā nemaz nav tik būtiski un izvirzās citi jautājumi.
– Izskanējuši arī pārmetumi, ka neesot ētiski izvirzīt tādus kritērijus kā izglītība, valodu zināšanas, reliģiskā piederība. Šāda cilvēku šķirošana neesot pieļaujama. Kādas ir jūsu domas?
O. Kapteinis: – Manuprāt, tas patiešām nav īsti ētiski. Turklāt es šaubos, vai mūsu valstī, ņemot vērā ierēdņu trūcīgo atalgojumu, ir pietiekami kvalificēti speciālisti, lai šādu atlasi īstenotu praksē. Reizēm man pat šķiet, ka no valsts iestāžu puses tiek darīts viss, lai pēc iespējas ilgāk muļļātos un kavētu cilvēku uzņemšanu.
I. Ījabs: – Nedomāju, ka šeit ir pamats tādai skepsei. Nav mūsu valsts pārvalde tik ksenofobiska vai nespējīga, kā reizēm šķiet. Pat par spīti zemajam atalgojumam. Pieļauju, ka drīzāk šiem cilvēkiem nāksies pasvīst nevis tādēļ, lai atlasītu gribētājus, bet gan, lai ieskaidrotu šiem cilvēkiem, kas tā tāda Latvija, kur tā atrodas un ko piedāvā.
J. Sils: – Kaut kāda apjoma imigrācija ir neizbēgama, tāpēc ir tikai pašsaprotami radīt mehānismu, lai tiktu uzņemti pēc iespējas radniecīgāki cilvēki. Esmu pārliecināts, ka arī tiem cilvēkiem, kuri protesta akcijās pauda iebildumus pret uzspiesto imigrāciju, būtu daudz mazāk iebildumu pret palīdzības sniegšanu Ukrainas konfliktā cietušajiem.
Ja reiz pat varas pārstāvjiem ir tik daudz nezināmo, tad ir tikai loģiski, ka vienkāršajam iedzīvotājam ir pamatotas bailes par to, kas viņu sagaida.
Daudziem patīk salīdzināt pašreizējo bēgļu plūsmu ar latviešiem, kas glābās no Otrā pasaules kara vai padomju okupācijas. Taču tas ir pilnīgi nevietā! Tā laika vidusmēra latvietis Rietumu kultūrai bija nesalīdzināmi tuvāks un izglītotāks, nemaz nerunājot par atšķirīgu reliģisko vai rases piederību, kas arī ir nozīmīgs faktors. Atceroties neveiksmīgo krievvalodīgo integrāciju, stipri šaubos par mūsu valdības spēju tikt galā ar pilnīgi atšķirīgas kultūras, reliģijas un ideoloģisko uzskatu cilvēkiem. Man nav nekādas ticības tādas valdības spējām, kuras durvju priekšā var netraucēti demolēt miermīlīgu fotoizstādi.
I. Ījabs: – Mums patiešām nav gludi gājis ar kultūras ziņā daudz tuvākas krievvalodīgo minoritātes integrāciju, bet varētu būt runa arī par kvantitāti. Runājot konkrēti par jaunajiem imigrantiem, jāuzsver divas lietas – kvalitatīva latviešu valodas apmācība un ekonomiskās iekļaušanās iespējas, lai viņi nedzīvotu no pabalstiem, bet meklētu darba vietas. Ja šie divi noteikumi tiktu izpildīti, tad viņu integrācija nemaz tik neiespējama nebūtu.
I. Latkovskis: – Nacionālās apvienības pamatnostādnes paredz slēgt sabiedrisko līgumu ar bēgļa statusu saņēmušajiem. Šis līgums uzliek saistības iekļauties latviskajā un eiropeiskajā vidē, liek atturēties no radikālām darbībām. Manuprāt, būtu vēl pareizāk, ka tādas saistības uzņemtos jau patvēruma meklētāji. Tāpat patvēruma meklētājiem jābūt skaidram, ja viņi būs snieguši nepatiesu vai maldinošu informāciju par sevi, tad viņiem nekādu statusu Latvijā neredzēt, pat vēl vairāk – viņi tiks izraidīti. Mums, tāpat kā visai Eiropai, jābūt skaidrībā pašiem un skaidri jāpasaka viesiem, ka mēs būsim labvēlīgi pret vajātajiem un pateicīgajiem iekļauties Eiropas dzīvē, bet te nav ko meklēt labklājības migrantiem un pārlieku ambicioziem savu paradumu kultivētājiem.
O. Kapteinis: – Šāds līgums, visticamāk, būtu tikai simbolisks akts. Tad jau arī piedzimstot katram vajadzētu parakstīt ko līdzīgu! Manuprāt, ja jau cilvēks ir izvēlējies brīvprātīgi doties uz Latviju, tad tas vienlaikus ietver apņemšanos cienīt savas jaunās mājas.
– Bet varbūt viņš atbraucis ar ilūzijām, ka šeit varēs dzīvot pēc šariata likumiem.
O. Kapteinis: – Tas pirmkārt ir izglītošanas jautājums. Nebūtu nemaz tik grūti noorganizēt iebraucējiem intensīvus kursus par Latvijas tiesību sistēmu, tradīcijām un citām lietām.
J. Sils: – Pilnīgi noteikti, ka iebraucējiem jāliek skaidri saprast, kādi ir noteikumi, pēc kuriem jādzīvo mūsu valstī. Un viņiem jābūt pilnai skaidrībai, ka pārkāpšanas gadījumā nāksies no šīs vietas atvadīties un atgriezties savā izcelsmes valstī vai kur citur. Tas ir vienkārši pašsaprotami, un tā tam jābūt!
Taču baidos, ka tas nebūs tik vienkārši. Man ir bijusi iespēja kādu laiku pabraukāt pa Pakistānu un klātienē pārliecināties, cik ļoti musulmaņu pasaules skatījums atšķiras no Eiropā ierastā. Uz daudzām lietām viņi skatās radikāli citādi. Piemēram, viņu laika izjūta ir cikliska – neko nav iespējams nokavēt. Ja tikšanās ir sarunāta divos, tad ierasties var arī nākamās dienas divos. Nemaz jau nerunājot par tādām lietām kā attieksme pret apkārtējiem, vidi, sievietēm, izpratni par cilvēka lomu sabiedrībā. Ar šīm atšķirībām netiek galā arī lielās rietumvalstis. Prasti izsakoties, pat Vācija ir aizrijusies.
I. Ījabs: – Kultūras un izpratnes atšķirības ar islāmu patiešām ir ievērojamas, un ar šiem cilvēkiem būs jāstrādā ilgtermiņā, lai tuvinātu viņu izpratni mūsējai. Tomēr domāju, ka lielākā daļa no sīriešiem, kas ierodas Eiropā, ir tādi paši musulmaņi kā lielākā daļa latviešu – luterāņi. Vienlaikus gan Eiropas drošības dienestiem vajadzētu pievērst lielu uzmanību, lai reizē ar bēgļiem neiebrauktu arī fundamentālisti.
O. Kapteinis: – Ja runājam par laika izpratni, tad pie mums nedrīkstētu braukt arī spāņi un itālieši, kuriem ir ļoti līdzīga izpratne par laiku. Savukārt par islāmu kopumā jāuzsver, ka nav viena tāda islāma. Tajā pašā Tuvo Austrumu reģionā dažādi musulmaņu grupējumi karo viens pret otru. No vienas puses kurdu musulmaņi, no otras – arābi, kas paši sadalās daudzās etniski deviantās grupās. Nav vienas tādas arābu tautības. Indonēzija ir lielākā musulmaņu valsts pasaulē, bet vai mums ir iebildumi pret indonēziešiem? It kā nav. Turklāt tur vienlaikus darbojas kapitālisms. Turklāt Eiropas pieredzē varam redzēt, ka otrajā imigrantu paaudzē liela daļa musulmaņu pēcteču kļūst sekulāri. Latvijas Islāma kultūras centrā kaismīgākie runātāji arī dzimuši, auguši tepat – gan Petrovs, gan Klimovičs. Turklāt otrais ir bijis latviešu nacionālists. Arī latviešu nacionālists Imants Kalniņš pieņēmis islāmu.
