– Nu starptautiskā situācija diemžēl ir tāda, ka globālu notikumu dēļ sliktāk jau ir kļuvis vairākās valstīs, kas ir Latvijas partneri Eiropā. Un viņi ir lūguši palīdzību. Teorētiski varētu atbildēt: “Tieciet galā paši ar saviem bēgļiem, mēs negribam, lai mums kļūst sliktāk, jūs paši tās ziepes ievārījāt.” Bet vai tāda atbilde būtu cienīga un vīrišķīga? 35
J. Sils: – Ja kāds ienāk jūsu māja un lūdz palīdzību, sakot, ka nonācis trūkumā vai citās nepatikšanās, tas nenozīmē, ka jums jāatdod viņam viss. Nav jāatdod tik daudz, lai apdraudētu savu eksistenci. Laba cilvēka cienīga rīcība būtu sniegt palīdzību savu iespēju robežās. Un palīdzības formas bēgļu pārplūdinātajām valstīm var būt ļoti dažādas – speciālistu vai medikamentu nosūtīšana, mūsu finanšu iespēju ietvaros atbalstīt bēgļu nometnes. Un ne tikai Dienvideiropā! Problēma ir jārisina tur, kur tā radusies, un būtu tikai loģiski palīdzēt viņiem pirmajā drošajā valstī, uz kurieni viņi pārcēlušies no karadarbības plosītās dzimtenes. Protams, ka ir jāpalīdz – nevajag kļūt par necilvēkiem. Bet tas nav jādara, apdraudot savu pastāvēšanu vai savu bērnu nākotni.
I. Ījabs: – Tās runas, ka 500 vai nedaudz vairāk patvēruma meklētāju kaut kādā šausmīgā mērā apdraud mūsu nākotni, manuprāt, ir pārspīlētas. Pat ja ņemam vērā, ka ģimeņu apvienošanas ietvaros šis skaitlis varētu pieaugt. Eiropas kopējā kontekstā no Latvijas drīzāk tiek gaidīts simbolisks atbalsts. Vācija katru nedēļu uzņem pa 10 000, bet mēs šausmīgi uztraucamies un protestējam pret aicinājumu uzņemt 500 ar kaut ko, sakot ka tie mūs iznīcinās. Tas dara vienu ārkārtīgi nepatriotisku lietu – stāsta mums pašiem un Latvijas draugiem ārzemēs, ka esam viena šausmīgi švaka valsts, kas netiks galā ar dažiem simtiem patvēruma meklētāju.
Vienlaikus piekrītu, ka pilnīgi vietā ir pārmetumi Eiropai un mūždien jautrajam Junkera kungam par nespēju rast risinājumu problēmas cēloņiem. ES nav sava izlūkdienesta, tā ilgu laiku nevarēja saprast, kā notiek cilvēku transportēšana. Tas parādīja, ka Eiropas organizācija kritiskos mirkļos patiešām atgādina milzi uz māla kājām. Taču šādos kritiskos mirkļos atteikties izrādīt solidaritāti no Latvijas puses nebūtu tas gudrākais valsts ilgtermiņa interesēm.
