Kā “pieradināt” islāmistus? “LA” diskusija par bēgļiem 35
Šonedēļ ar jaunu sparu atsākušās diskusijas par patvēruma meklētāju uzņemšanu. Iekšlietu ministrijas valsts sekretāres Ilzes Pētersones-Godmanes vadītā darba grupa sagatavojusi jaunu ziņojumu, kurā precizētas patvēruma meklētāju uzņemšanas izmaksas, ieskicēti integrācijas pasākumi un sadalītas atbildības jomas. Taču pretēji sākotnēji plānotajam valdībā tas šodien netiks skatīts, jo valdošā koalīcija turpina lauzt šķēpus par bēgļu pabalsta apmēru. Plānu vēlreiz varētu skatīt pirmdien, 26. oktobrī, koalīcijas padomes sēdē, un tad atkarībā no koalīcijas lemtā nākamotrdien to varētu iekļaut valdības darba kārtībā.
Uz redakcijas diskusiju aicinājām sabiedriskos aktīvistus OJĀRU KAPTEINI, kurš rīkoja akcijas bēgļu atbalstam, un biedrības “Tēvijas sargi” pārstāvi JĀNI SILU, kurš organizēja protesta piketus pret imigrāciju, kā arī Saeimas Pilsonības, migrācijas un sabiedrības saliedētības komisijas priekšsēdētāju ILMĀRU LATKOVSKI (Nacionālā apvienība) un politologu IVARU ĪJABU. Sarunu vadīja žurnālists ĢIRTS ZVIRBULIS.
– Pēdējos mēnešos sabiedrība sadalījusies divās nometnēs – “par bēgļiem” un “pret bēgļiem”. Runājot ar šo atšķirīgo viedokļu pārstāvjiem, reizēm rodas iespaids, ka domstarpību pamatā ir atšķirīga izpratne par jēdzienu “bēglis”. Piedāvāju jau sarunas sākumā vienoties par šā apzīmējuma definīciju: persona, kas spiesta pamest dzimto zemi tajā notiekošas militāras agresijas dēļ vai arī tādēļ, ka dzimtenē tai draud represijas etniskās piederības, rases, reliģiskās pārliecības vai tamlīdzīgu iemeslu dēļ. Tādējādi pie bēgļiem netiks jaukti klāt ekonomiskie migranti. Vai šāds definējums visiem šķiet pieņemams?
J. Sils: – Manuprāt, diezgan precīzs raksturojums.
I. Latkovskis: – Daļēji. Pēc būtības definīcijai varētu piekrist, bet strikti juridiski bēglis par tādu kļūst tikai tad, kad viņam piešķirts šis statuss. Tādēļ es pats biežāk izvēlos lietot terminu “patvēruma meklētāji”, jo visu šo cilvēku mērķis ir rast patvērumu. Cita lieta – vai pēc konkrētās valsts kritērijiem viņiem tas pienākas.
O. Kapteinis: – Tā izklausās pēc līdzīgas lavierēšanas kā par to, kurš ir un kurš nav bezdarbnieks. Pieļauju, ka ir divi līmeņi: mūsu izpratne par to, kādēļ cilvēki bēg, un juridiskā izpratne, kas ir loģiski izprotama no valsts puses.
– Ja pieturamies pie šīs definīcijas, ka bēgļi ir tikai tie, kas patiešām bēg no apdraudējuma, un nevis ekonomiskā labuma meklētāji, vai kādam varētu būt iebildumi pret patvēruma došanu?
J. Sils: – Tas nav tik vienkārši. Šeit jāsāk ar tā pasaules uzskata vai ideoloģijas izvērtēšanu, kuru dēļ cilvēki šajā uzspiestās imigrācijas procesā nostājas vienā vai otrā pusē. Ja paskatāmies nedaudz vēsturē, redzam, ka pēdējās lielās organizētās cilvēku pārvietošanas bija cilvēku deportācijas un piespiedu imigrācija no PSRS. Ja paskatāmies uz to cilvēku vērtībām un pasaules skatījumu, kas tagad iestājas par imigrantu uzņemšanu, tad redzam tādus kā mans šīs sarunas oponents, kurš rīkoja imigrantu atbalsta pasākumus un kuram simpatizē marksisms.
Arī pie varas esošajām personām ir kāda sava veida izpratne par vērtībām, un viņi uz svaru kausiem liek lietas, kas, manuprāt, ir pilnīgi nesveramas un neadekvātas. Ja nejūties piederīgs pie savas tautas kultūras un vēsturiskās apziņas, tad nesaproti, ar ko riskē. Es negribu atkārtot klišejas par indiāņiem, kas pret stikla krellītēm iemainīja un pazaudēja savas tautas brīvību.
