Pieredzes stāsti 0
Stāsta Ilze, Elzas mamma:
Pirms skolas gaitu uzsākšanas nācās apmeklēt acu ārstu un tad uzzināju, ka meitai Elzai, kurai tobrīd bija 6 gadi, nepieciešamas brilles. Tas man pašai bija diezgan liels šoks, jo pašai redze ir laba, bet pie ārsta pārliecinājos, ka bērns redz ļoti slikti, bet es to ikdienā nebiju pamanījusi. Meitiņa ļoti pārdzīvoja to, ka vajadzīgas brilles. Viņa ir no tām mazajām dāmām, kam jau no mazotnes izskats šķiet ļoti svarīgs. Atceros, ka izgājām no poliklīnikas, sēdējām autobusa pieturā un bērns ilgi histēriski raudāja. Arī mūsdienu sabiedrība pat bērnu vidē tāda diemžēl ir. Bērnudārza grupiņas audzinātāja stāstīja, ka viens puika no meitas grupiņas, uzzinot, ka Elza nēsās brilles, izsaucās: “Tad jau viņa vairs nebūs smuka!”.
Bēdas par to, ka būs jānēsā brilles, kaut cik remdēja ārstes teiktais: ja ievēros režīmu, lietos vitamīnus, nēsās brilles, tad ar laiku tās, iespējams, vairs nevajadzēs. Pateicoties šai cerībai, nevajadzēja arī īpaši pieradināt nēsāt brilles. Meita pati ļoti apzinīgi tās lika, “lai vēlāk brilles nevajadzētu”. Nonāca pat tiktāl, ka uz sporta stundām gāja ar brillēm, vannā gāja ar brillēm. Bez brillēm vairs ne brīdi…
Grūtāk bija panākt, lai izturas pret brillēm saudzīgi. To pat tā arī neizdevās panākt.
Vēlāk nomainījām acu ārsti un jaunā ārste pateica, ka nu jau brilles jānēsā tikai lasot, skatoties TV u.c. brīžos, kad redze tiek piepūlēta. Un patiesībā nu ir grūtāk izsekot, lai brilles tomēr tiktu lietotas. Cik ātri meita pierada brilles nēsāt, tikpat ātri viņa pierada brilles nenēsāt un nu jau man jāuzmana un jāatgādina, ka brilles jāuzliek lasot vai skatoties TV.
Stāsta Vineta, Lienes mamma:
Kad meitai bija kādi pieci gadi, ievēroju, ka, lai redzētu, viņa pārāk bieži pagriež galvu, turklāt skatās šķībi. Pēc profesijas esmu medmāsa, līdz ar to man uzreiz bija skaidrs, ka ar redzi kaut kas nav kārtībā.
Aizgājām pie acu ārstes, kura konstatēja, ka Lienei ir gan astigmātisms, gan stipra tālredzība. Es par to nebrīnījos, jo meitai ir ģenētiska predispozīcija uz astigmātismu, turklāt piedzimstot viņai ap kaklu bija aptinusies nabas saite, kas, kā man teica daktere, varēja traucēt acs tīklenes attīstību. Iespējams, ka redzes problēmas viņai bija jau kopš paša sākuma, vienīgi neviens to netika konstatējis.
Acu ārste izrakstīja brilles. Sākumā tās pirkām paši, bet tad nomainījām dakteri, kas pateica, ka ar konkrēto diagnozi reizi gadā brilles apmaksā valsts. Uz to, ka ir brilles, Liene reaģēja mierīgi.
Sākumā gan bija drusku neierasti, bet, tā kā viņa ar brillēm visu redzēja spilgtāk un skaidrāk, mierīgi lika tās uz acīm. Viņa labi redzēja, turklāt vairs nevajadzēja griezt galvu.
Kādus sešus septiņus gadus Liene ar brillēm staigāja ikdienā, bet tad ārste atļāva tās atstāt tikai darbam – lasīšanai, rakstīšanai. Iespējams, brilles mēs būtu noņēmuši ātrāk, ja nenotiktu negadījums – Liene septiņu gadu vecumā nokrita no ponija. Pirms tam divus gadus bija straujš uzlabojums, bet pēc kritiena, kura laikā viņai bija izkustējies mugurkauls, redze atgriezās iepriekšējā pozīcijā, no kuras bijām sākuši. Ja nebūtu šī kritiena, ar vislielāko varbūtību Liene vispār būtu šķīrusies no brillēm.
Visu rakstu lasiet žurnāla “36,6°C” pielikumā “Bērna Attīstības Ceļvedis”!
