4. Nekad nepievil meitas uzticēšanos, neizmanto pret viņu viņas atklātību. Lai kā tev dažreiz negribētos mazliet „iedzelt” meitai, piesaukt viņas kļūdas, nedari tā. Tāda rīcība var uz ilgiem vai pat visiem laikiem aizvērt durvis uz viņas iekšējo pasauli. 0
5. Parādi, ka pusaudža gadi beigsies. Pārejas vecums ar garastāvokļa svārstībām pieaugošajai meitenei var šķist bezgalīgs. Jebkura traģēdija un vilšanās tiek piedzīvoti pirmo reizi un iepriekšējās pieredzes nav. Mātes piemēri par to, ka šis periods ir ierobežots, ka māte arī šajā laikā pieredzējusi visdažādākās sajūtas un notikumus, ļauj meitenei nejusties nepanesami vientuļai un pamestai. Tas dod cerību, ka arī viņa veiksmīgi pārdzīvos šo periodu, tāpat kā tu. Pastāsti, kā pārejas vecumu pārdzīvoja citas ģimenes sievietes vai tuvas draudzenes, kuras meita zina.
6. Iepazīstini ar jūtām un vēlmēm. Atklāj visas jūtu un emociju nozīmes: “Ko tu jūti tagad? Kad smejies? Kad tu raudi? Un ko tu vēlies – iet uz kino, šokolādi, vienaudžu atzīšanu un vienlīdzības sajūtu vai gribi būt par līderi”?
Meitai jāpalīdz iepazīt naidu, mīlestību un parastu draudzīgu neitrālu komunikāciju. Iepazīstot uzticību, vilšanos, aizrautību, pieķeršanos, greizsirdību un visu ko citu; zinot to, kā šīs sajūtas un vēlmes atšķirt, viņai nedraud apmaldīšanās šo sajūtu mežā turpmākajos gados.
7. Seksuāli izglīto meitu. Vai runāt ar meitu par seksu? Jo ātrāk, jo labāk. Protams, trīspadsmitgadīgi bērni paši var pateikt daudz. Internets, televīzija un akcelerācija dara savu darbu. Tomēr no mātes lūpām šī informācija var likties pārliecinošāka. Un tāda saruna parādīs, ka tu zini – meita aug un tu pieņem viņas pieaugšanu, šādu zināšanu vajadzību, esi gatava konsultēt, ieteikt un atbalstīt, ja viņa pēkšņi lūgtu palīdzību. Tu esi atbildīga par viņas zināšanām. Attaisnojumi, piemēram, – es nezinu, ar ko sākt, varbūt par agru, viņa par to neinteresējas var mierināt kādu laiku. Galvenais, lai nav par vēlu.
P.S. Pusaudzim ir ļoti svarīgi, ko par viņu domā draugi un draudzenes. Vecāku autoritāte atkāpjas otrajā plānā. Bet, kad “dzīve plaisā”, kad “kuģis grimst”, kad “pasaule sabrūk” un pieredzes kā to pārdzīvot nav, mūsu bērni vienmēr nāk pie mums pēc atbalsta, ar cerību, ka kādam brūkošajā pasaulē viņi ko nozīmē un dzīve nokārtosies. Pat ja dzirdi: “aizver durvis! nekas nav noticis!”, meita gaida tavu mīlestību. Ļauj viņai to sajust pilnībā, reiz viņa kļūs par mammu un sapratīs, cik grūti tas ir – pieņemt un izturēt meitas pieaugšanu”.
Avots: nashideti.site
