6. Nosaki savas personīgās robežas. 2
Tu esi tikai mamma. Mīloša un gādīga, bet – tikai mamma. Tu nevari dzīvot viņa vietā, vienmēr nolikt spilvenu, lai viņa kritiens būtu mīkstāks. Tu neesi nemirstīga un visvarena. Ja iemācīsi dēlam pieņemt lēmumus kā pieaugušajam un uzņemties atbildību, viņš par šo prasmi būs tev visu mūžu pateicīgs un saglabās labas atmiņas par tevi.
Pieņemot lēmumus viņa vietā, tu piesaisti viņu atkarības virvē, kura ar laiku sāks tevi apgrūtināt. Izlem – kur beidzas tava dzīve un vēlmes un sākas tava dēla vēlmes. Tieši šajā punktā pusaudžu vecumā rodas visvairāk ģimenes drāmu. Kad mātei nav personisko robežu un viņa nejūt bērna personiskās robežas, par jebkādu pašnoteikšanos nevar būt ne runas.
7. Zelta vārds – vecmāmiņa.
Atceries, ka bērns izaug. Viņš kļūst par pieaugušo un ir atvērts pasaulei un cilvēkiem. Ar laiku tu kļūsi par mazāk nozīmīgu cilvēku viņa dzīvē. Vienaudžu viedoklis būs daudz svarīgāks. Skolas beigšana, augstskola, ģimenes izveidošana. Tas viss prasīs laiku. Beidzot tu varēsi veltīt laiku sev. Patiesībā tas nemaz nebūs tik ilgi, tāpēc izmanto to. Galu galā, tu drīz kļūsi vecmāmiņa, un atkal būs nepieciešama tava mīlestība un rūpes.
Secinājumi
Centrālais pusaudžu vecuma uzdevums – bērna pašnoteikšanās, patstāvīgu lēmumu pieņemšanas prasmes attīstīšana. Galvenā vecuma pazīme – pusaudža nepieciešamība kļūt pieaugušam, apzināties sevi kā sabiedrības locekli, atrast savu vietu pasaulē (saprast sevi un savas spējas, savu vietu un mērķi dzīvē).
Vecākiem ir visas iespējas radīt atbilstošus apstākļus. Vajag tikai mazliet pacensties, pielikt pūles. Lai mūsu bērni aug brīvi savās vēlmēs un izvēlēs. Savā laikā mums pašiem tā tik ļoti pietrūka, vai atceraties?
Avots: psy-practice.com
