Tēma – attiecības starp vecākiem un bērniem – pusaudžiem 2
Šī ir tēma par bērniem, kas vienu kāju jau spēruši pieaugušo dzīvē, bet nav spējušistabili nolikt arī otru kāju. Bērni, kas ir 13 gadus veci, 14, 15… Un vecāki, vecāki… 25 gadus veci bērni, bērni līdz 30 gadiem, un pat četrdesmit. Vai viņi kādreiz kļūs pieauguši?
Mamma pārdzīvo par 16-17 gadus vecu puisi – viņš sēž pie datora, līdz pulksten 12 nav pabrokastojis, nav izvēlējies skolu, kurā pēc četriem mēnešiem turpināt mācības. Viņai ir tik daudz rūpju – gatavot brokastis, mazgāt, pienest, izvēlēties nākotnes studiju vietu, bet viņš tikai sēž pie datora un neiesaistās!
Un nabaga noraizējusies māte to raksturo: “Viņš neizvēlas.” Vai, citiem vārdiem sakot, vēl maigāk: “Viņš nevar izdarīt izvēli – viņš taču vēl ir bērns.” Viņa sāk izvēlēties augstskolu, apspriesties ar draugiem, aizņemties naudu. Ko viņš? Neko. Viņš tikai seko līdzi mammai uz uzņemšanas komisiju, pats neuzņemoties nekādu atbildību. Bez motivācijas apmeklē nodarbības. Pēc skolas beigšanas nevar atrast darbu. Mātei arī te gatava atbilde: “Tagad jau tādi laiki, darbu specialitātē grūti atrast”. Tad māte iedomājas, ka dēlam vajadzētu apgūt vēl citu specialitāti, atkal iekārto viņu augstskolā, aizņemas naudu, vairāk strādā, lai tikai dēls varētu mācīties. Bet dažus gadus vēlāk viņa kopā ar dēlu ierodas pie psihologa un saka: “Izdariet ar viņu kaut ko”. Taču nākt vajadzēja jau pirms gadiem 15.
Tā iegājies, ka mūsdienu ģimenē ar audzināšanu vairumā gadījumu nodarbojas māte. Tāpēc šis raksts adresēts mātēm, kuru dēli pašlaik pieaug. Tas noderēs arī tēviem, un nav domāts tēvus norobežot no audzināšanas procesa, tikai parasti tēvu audzināšanā ir citi „baltie plankumi”, par kuriem te netiks pieminēts.
Mūsu bērni aug un mainās, un kopā ar viņiem nepieciešams mainīties arī vecākiem. Viss, kas attiecas uz bērnu dzīvi, ir ļoti dinamisks, un tam ir savi plusi un mīnusi. Un viens no tiem – viņi mainās ļoti ātri, un dažreiz mēs nepagūstam mainīties līdz ar viņiem.
“Ģimenēs ar bērniem pusaudžiem problēmas var būt saistītas ar vecāku nespēju pāriet no stadijas “rūpēšanās par bērniem” uz staiju “cieņa pret pusaudzi”.Šādā situācijā iepriekšējie rīcības modeļi, kas labi derēja mazulim, kavē attīstīties jaunai ģimenes attiecību formai. Iespējams, bērni jau apguvuši jaunu attīstības līmeni, kamēr vecāki šajā posmā nav vēl izstrādājuši jaunas alternatīvas,” – saka ģimenes psihoterapeits Minuhins.
Tas nozīmē, ka tieši vecāki var būt vājākais posms ģimenes dzīves ķēdē. Un kā mēs zinām, savā acī baļķi neredz.
Ģimenes dzīves cikla dinamika kā atsevišķu punktu izdala laiku, kad bērns pārdzīvo pubertāti. Tas, iespējams, ir visgrūtākais periods vecākiem, bērnam un ģimenei kopumā. Šajā laikā sākas bērna iekšēja psiholoģiskā atdalīšanās no ģimenes, no vecākiem neatkarīgs pašvērtējums, saasinās visi slēptie un acīmredzamie konflikti starp ģimenes locekļiem.
Šīs ģimenes attīstības stadijas mērķi: izveidot līdzsvaru ģimenē starp brīvību un atbildību; izveidot laulāto interešu loku ārpus vecāku pienākumiem un karjeras lēmumu problēmām. Atkārtošos – ir skaidri jāsaprot, ka uzvedības formas un stili, ko izmantojam ar maziem bērniem, ir nepieņemami ar pusaudžiem un vecākiem bērniem. Kas tieši ir jāmaina mātes uzvedībā pret 13 gadus vecu dēlu?
