Piedzīvojot Dziesmu svētkus: kā sekot līdzi laikam un saglabāt tradīciju 7
Anita Bormane, “Kultūrzīmes”, AS “Latvijas Mediji”
Jūlijā Rīgu pāršalkušie XXVII Vispārējie latviešu dziesmu un XVII deju svētki tradīcijas 150 gadu jubilejas zīmē bija varens latviešu tautas nacionālo vērtību un vienotības apliecinājums visaugstākajā mākslinieciskajā līmenī, uz ko kori, deju kolektīvi, pūtēji, koklētāji, visi Dziesmu svētku saimei piederīgie bija neatlaidīgi gājuši un strādājuši piecus gadus – caur pandēmiju, finansiālo nestabilitāti, Krievijas un Ukrainas karu.
Svētki aizvien ir laiks, kas uzjunda ļoti daudz emociju – gan viscēlākās un patriotiskās, gan arī dusmas par dažādām saimnieciskām ķibelēm – piemēram, skandālu ar ūdeni svētku sākumā. Vēl pavasarī norisinājās, manuprāt, daudz nopietnāks konflikts – Rīgas projektu kora panākumi koru skatē, bet netikšana uz koru kariem, no Latvijas Nacionālā kultūras centra puses aizbildinot to ar formāliem iemesliem, kas liek domāt, vai tomēr svētku kustībā nav sākušās pārmaiņas, kas varbūt liek labot kādu novecojušu nolikumu. Sekoja vairāku virsdiriģentu vēstule (parakstītāju vārdi joprojām nav atklāti) ar neuzticības izteikšanu svētku organizatora – LNKC – vadībai, sociālajos tīklos svētkiem tika pārmesta pārlieka institucionalizācija un birokratizācija.
Tas viss rosināja jautāt: kas tad īsti šobrīd notiek Dziesmu svētku kustībā – vai Dziesmu svētku tradīcija ir iemūžināta kā rituāls, vai tomēr tā atrodas attīstībā, ir pakļauta kādiem sabiedrības attīstības likumiem? Kāpēc ir nepieciešama valsts un pašvaldību solidāra atbildība par svētkiem? Kas tad īsti sākumā notika ar ūdeni? Par šiem un daudziem citiem jautājumiem “Kultūrzīmju” rīkotajā “zoom” diskusijā viedokļus spraigi krustoja Noslēguma koncerta “Kopā augšup” radošās komandas vadītājs, virsdiriģents ROMĀNS VANAGS, bijušais kultūras ministrs, Dziesmu un deju svētku padomes priekšsēdētājs NAURIS PUNTULIS, Latvijas Nacionālā kultūras centra (LNKC) direktore SIGNE PUJĀTE, Dziesmu un deju svētku izpilddirektore DAINA MARKOVA, svētku virsdiriģents, Dziesmu svētku biedrības vadītājs INTS TETEROVSKIS, Rēzeknes kora “Graidi” mākslinieciskais vadītājs JĀNIS MEŽINSKIS, Ventspils kora “Venda” mākslinieciskā vadītāja RUDĪTE TĀLBERGA.
Šoreiz nerunājām specifiski par Deju svētkiem, jo tiem veltīsim atsevišķu diskusiju.
Kā sekot līdzi laikam un saglabāt tradīciju
Anita Bormane: – Uz Dziesmu svētku viļņa rodas jauni kori, tomēr – vai Dziesmu svētku tradīcija ir iemūžināta kā rituāls, vai tomēr atrodas attīstībā, ir pakļauta kādiem sabiedrības attīstības likumiem? Dziesmu kari bija piemērs, kurā situācija ar Rīgas projektu kori, kas nevarēja tajos piedalīties, uzskatāmi saskārās šīs abas pieejas.
Romāns Vanags: – Domāju, ka, kolēģi, jūs visi man piekritīsiet, ka lielākajā mērā mums ir jāturas pie tradīcijas, kas mums ir palīdzējusi gan iegūt neatkarību, gan arī atgūt to, kopumā uzturēt garaspēku, latviskumu. Un tāpēc procesam, kādā cilvēki tiek iesaistīti – gan kolektīvi, gan to vadītāji – jābūt samērā definētam. Visu laiku jāpieturas pie tām normām, kas tajā brīdī tiek izstrādātas. Te ir atbildība gan Latvijas Nacionālajam kultūras centram visus nolikumus rūpīgi pārskatīt, lai šādi pārpratumi –es nevēlētos to dramatizēt – atkal neatkārtotos.
Nav jau nekas slikts, ja kori darbojas kā projekti, bet lielākā dalībnieku daļa nav izvēlējusies šādā veidā Dziesmu svētkus svinēt. Varbūt Dziesmu svētku kontekstā kora nosaukums (Rīgas projektu koris) arī nebija pārāk veiksmīgs, jo mūsu Latvijas valsts nav projekts, Dziesmu svētki nav projekts. Tā ir dziļa, sena un stabila tradīcija, no kuras nedrīkstam atiet sāņus, jo tad mēs pazaudētu pašu galveno – procesu un arī pašus svētkus. Kori ir ambiciozi un reizēm grib piedalīties lietās, kurām varbūt agrāk nav bijuši gatavi, vai arī nav izpildījuši visus noteikumus, ko organizētāji likuši šiem svētkiem, tad, protams, jāskatās gan organizatoru, gan paša kora, īpaši jau vadītāju, atbildība, jo mēs gan kori, gan deju kolektīvu ļoti asociējam ar tā vadītāju. Šajā (Rīgas projektu kora) gadījumā noteikti bija neizrunātas lietas kora vadītājam ar organizatoriem un, iespējams, arī no organizatoru puses.
Tāpēc, ja koris rodas uz šā jūsu jau pieminētā Dziesmu svētku viļņa – un pašlaik tieši ir īstais brīdis rasties jauniem koriem –, būtu labi, ja tie nostrādātu šo Dziesmu svētku ciklu atbildīgi. Jo ir svarīgi sajust plecu, kopīgi ejot uz Dziesmu svētku mēģinājumiem un Dziesmu svētku skatēm. Ir ļoti svarīgi, lai iekļaušanās šajā procesā būtu ilglaicīga, nevis ar tādu projekta sajūtu. Neviens neskaitīs, cik reižu nedēļā viņi sanāk uz mēģinājumiem un cik dziesmu dziedās no Dziesmu svētku repertuāra, tomēr mans secinājums ir – svētki vienmēr būs tradicionāli un tikai ik pa laikam būs kādi jauninājumi, kādas negaidītas situācijas, ar ko nāksies sastapties – organizatoriem tās ir liels izaicinājums. Organizatoriem, kas ar to nodarbojas jau ilgi, tas ir jautājums, kā darīt un cik kvalitatīvi. Tomēr mums ir jāsaprot, ka svētku nozīmi mēs nevaram mainīt, tā ir nepārvērtējama vērtība, ko svētki nozīmē mums visiem.
Ir ļoti svarīgi saprast arī atalgojuma lietas profesionāliem koru vadītājiem par profesionāli padarītu darbu, jo viņi jau ir tie, kas korus, deju kolektīvus, pūtēju orķestrus apmāca un ved uz panākumiem.
Tas ir ļoti izšķiroši it sevišķi mūsdienās, kad nāk ļoti nepatīkami signāli – man daudzi diriģenti ir teikuši: šie ir mani pēdējie svētki, jo es vairs nevaru atļauties vadīt kori – man ir jāuztur ģimene.
Nauris Puntulis: – Būšu tiešs. Dziesmu svētku tradīcijai mēs šogad svinējām 150 gadus. Tā ir ļoti plaša un ir viens no mūsu nācijas pastāvēšanas stūrakmeņiem. Tomēr visā šajā Dziesmu svētku ieguldījumā, ko tie dod mūsu nācijas pastāvēšanā, un visā šajā Dziesmu svētku kustībā un procesā šajā diskusijā mēs atgriežamies pie gadījuma ar vienu Rīgas projektu kori, man tas nav saprotams. Jā, mums ir jāmainās, jo pasaule mainās. Šobrīd pasauli maina arī sociālie tīkli, un mēs labi redzam, cik lielu rezonansi var iegūt no vienas problēmas.
Es tikko noslēdzu savu darbu Dziesmu svētku padomes priekšsēdētāja amatā. Šajā sēdē apspriedām to, kas tad ir Dziesmu svētki – vai notikums reizi piecos gados Mežaparka estrādē, vai primāri mūsu lielākā vērtība ir Dziesmu svētku tradīcija un Dziesmu svētku kustība starpsvētku laikā. Es teiktu, ka primāra ir Dziesmu svētku kustība, nevis tikai svētki reizi piecos gados, kas var izdoties vairāk vai mazāk grandiozi. Vienmēr būšu to vidū, kas aizstāvēs šo tradīciju un Dziesmu svētku kustību.
Nepieciešams cilvēka cienīgs atalgojums
– Vanaga kungs tikko teica, ka ir kolektīvu vadītāji, kuriem šie būs bijuši pēdējie svētki. Izskanējis, ka Kultūras ministrija finansējumam Dziesmu svētku procesa budžeta projektam ir iesniegusi pieprasījumu par pieciem miljoniem eiro un ka domāts iedibināt solidāru atbildību starp valsti un pašvaldībām.
R. Vanags: – Ja valsts rūpējas par Dziesmu svētkiem no savas puses un pašvaldības – no savas, tām ir jābūt solidārās attiecībās, kādas līdz šim nav bijušas. Darba grupā nonācām pie pilnīgi loģiska secinājuma, ka jāsakārto līmenis, kādā valsts un pašvaldības atalgo Dziesmu svētku procesā iesaistītos profesionāļus. Tas tika saskaņots ar dažādām institūcijām, arī ar Latvijas Pašvaldību savienību, lai izprastu, cik šobrīd varam atļauties gan valsts, gan pašvaldību budžeta ietvarā, lai cilvēki, kas strādā Dziesmu svētku procesā, saņemtu cilvēka cienīgu atalgojumu. Turklāt, vēlreiz atkārtoju – tie ir profesionāļi, kuri saņēmuši nozīmīgu izglītību. Šādu kolektīvu māksliniecisko vadītāju mums ir daudz, un, protams, viņi gaida kādu lēmumu, lai varētu sevi motivēt.
Arī es kā Mūzikas akadēmijas profesors vēlos motivēt studentus pievērsties kordiriģenta profesijai, lai profesija neizzustu. Šīs asinsrites saglabāšana mums šobrīd ir vitāli nepieciešama, un tāpēc priecājos, ka kultūras ministrs Nauris Puntulis – nu jau diemžēl bijušais – teica skaidri – mums tas ir jāizdara.
N. Puntulis: – Dziesmu svētku kolektīvu vadītāju atalgojuma sakārtošana ir bijusi viena no manām visaugstākajām prioritātēm. Mēs esam daudz par to diskutējuši ar nozari, un tas, ko esmu lūdzis, ir ieviest to, sākoties jaunam (Dziesmu svētku) ciklam. Tagad tāds ir sācies. Piekrītu tam, ko saka nozare: mēs visi esam profesionāļi, visi esam sēdējuši vienā Mūzikas akadēmijas solā, un tas, ka kāds no mums ieņem ministra amatu, kāds dzied operā vai vada amatierkori, nekādā ziņā nedrīkst mūs šķirt atalgojuma jomā.
Mums ir jāsaņem profesionāļu cienīgs atalgojums. Šobrīd esam iesnieguši valdībā budžeta prioritāšu pieprasījumu, paredzot solidāru atbildību starp valsti un pašvaldībām. Vai šis budžeta pieprasījums tiks apstiprināts? Ceru, ka jā. Par to arī šodien (12.09.) plaši tika diskutēts Dziesmu svētku padomē. Es patiešām novēlu nākamajai Kultūras ministrei par to iestāties tikpat cieši, kā to esmu darījis es. Vienmēr esmu teicis, ka tas viens miljons eiro gadā, ko valsts pašlaik atvēl Dziesmu svētku kustībai, ņemot vērā tās ieguldījumu mūsos kā nācijā, valstī, ir nožēlojams cipars. Un šim finansējuma pieprasījumam (pieci miljoni eiro) nav tikai fiskāls, bet arī dziļi simbolisks raksturs, parādot, ka Dziesmu svētku kustība ir svarīga ne tikai pašvaldībai, bet valstij kopumā.
Biļešu tirdzniecības sistēma saglabāsies?
– Nu jau bijušais kultūras ministrs Nauris Puntulis preses konferencē pēc Dziesmu svētkiem teica, ka to budžetu vajadzētu plānot agrāk, jau gadu iepriekš. Šogad visi iepirkumi notika ļoti vēlu un biļetes sāka tirgot tikai maijā.
Daina Markova: – Es sāku strādāt gadu un četrus mēnešus pirms svētkiem. Zinām, ka lielākajiem iepirkumiem var būt apstrīdēšanas procesi, kuru termiņi var turpināties pat līdz gadam. Mums, paldies dievam, tādu nebija – izņemot biļešu iepirkumu, kur apstrīdēšanas periods bija četri mēneši. Protams, ka svētku organizēšana nākamajā reizē būtu jāsāk daudz agrāk. Šoreiz bija ārējie apstākļi, kas situāciju izveidoja tādu, kāda tā bija – laikā, kad jau vajadzēja par to domāt, bija kovids, un mēs pat vispār nezinājām, kā tas viss beigsies. Jā, es piekrītu, ka iepirkumiem būtu jābūt zināmiem agrāk, bet tad būtu jābūt zināmam arī dalībnieku skaitam, agrāk jānotiek arī koru skatēm, jo šajos iepirkumos jādod arī diezgan precīza informācija, kas pakalpojumu sniedzējiem būs jādara.
– Šogad tika izmēģināta izmainītā biļešu tirdzniecības sistēma, kad biļetes pārdeva pa segmentiem, pakāpeniski. Cik veiksmīga tā, jūsuprāt, bija un, vai varētu tikt izmantota arī nākamajos svētkos?
– Jā, mēs vērtējam, ka šis modelis bija veiksmīgs. Lai gan mums bija bažas par to, ka biļešu cena bija diezgan augsta, bet, neskatoties uz to, pieprasījums bija milzīgs. Pozitīvi bija arī tas, ka pamanīti tika visu nozaru projekti, ne tikai galvenie notikumi. Jā, es domāju, ka šī kārtība varētu palikt.
– Uz koru koncertu “Tīrums. Dziesmas ceļš” biļetes tomēr neizpirka, cenas arī netika samazinātas.
– Jā, iespējams, ka tās bija pārāk dārgas. No otras puses, uz šā koncerta mēģinājumu tās līdz pēdējam brīdim bija pieejamas par 15 eiro. Tā kā ne tikai cena to ietekmēja. Iespējams, cilvēki orientējās uz Noslēguma koncertu un nebija iepriekšējo gadu pieredzes, ko sagaidīt vēl no atsevišķa koru lielkoncerta. Biļešu tirdzniecība aktivizējās pēc tam, kad arī koristi sāka dalīties sociālajos tīklos informācijā par šo koncertu, stāstot, cik tas ir skaists un labs, kā arī pēc mūsu digitālās reklāmas kampaņas uzsākšanas. Bet, jā, varu piekrist, ka varbūt arī cena bija noteikta par augstu.
Jaundarbi un citas vērtības
– Šogad diezgan daudz šaubu izskanēja par jaundarbu kvalitāti. Kā jūs vērtējat to māksliniecisko līmeni? “Nevajag maksāt komponistiem par jaunrades skaņdarbu garumu. Citādi nav saprotams, kā repertuārā nonāca vāji, bet gari opusi – Liepiņa “Tīrums”, Lūsēna “Sidraba birzs”, Ritmanis “Augšup”,” tā raksta kāds korists feisbukā.
R. Vanags: – Jaundarbiem jābūt katros Dziesmu svētkos, to nevar būt pārspīlēti daudz, un katram, manuprāt, jābūt mērķētam uz konkrētu lietu. Jaunums bija tikai Jānim Lūsēnam speciāli pasūtītais darbs, kas bija saistīts ar “Sidraba birzi”, vēsturisks un ļoti nozīmīgs darbs, kas nenāca viegli, bet savu iespaidu, man liekas, sasniedza. Lolitas Ritmanis “Augšup” bija vienīgais jaundarbs Noslēguma koncertam, veltījums Dziesmu svētku 150 gadiem, arī Zigmara Liepiņa “Tīrums” bija speciāli radīts saistībā ar koncertu “Tīrums. Dziesmas ceļš”. Vairākas dziesmas iepriekš nebija Dziesmu svētku repertuārā, bet būtībā tās bija aprobētas gan koriem, gan diriģentiem. Katram ir savs spriedums, balstīts uz savu pieredzi, kas viņam liekas jaundarbs. Daudzi klausītāji, iespējams, nebija dzirdējuši arī kādu mūsu klasiķu dziesmu, kuru piederība Dziesmu svētkiem, manuprāt, ir svarīga.
Mani vairāk apbēdināja daži vērtējumi, ka bija skumji un garlaicīgi, jo man liekas, ka mums tomēr ir jāspēj izvērtēt patiesās Dziesmu svētku vērtības. Ja nevaram ar mieru, svētumu un cieņas sajūtu noklausīties Emīla Dārziņa kora dziesmu “Ciānas bērni”, Jāzepa Vītola “Beverīnas dziedoni”, Pētera Vaska vai Pētera Plakida mūziku, tad man ir žēl – te tomēr ir samanāmi kaut kādi robi mūsu audzināšanā. Bez šā mantojuma mēs nerunātu ne par “Lec, saulīte!”, ne par “Saule, Pērkons, Daugava”.
Noslēguma koncertā “Kopā augšup” kora darbi bija ļoti apzināti likti, lai mēs atcerētos 150 gadus un ar izpratni ietu cauri Dziesmu svētku vērtību krājumam. Pirmajā koncertā “Tīrums. Dziesmas ceļš” jaundarbu procents un dziesmu, kas līdz tam vēl nebija skanējušas Dziesmu svētkos, bija lielāks, bet Noslēguma koncertā lielākā dziesmu daļa bija koru dalībnieku pašu sabalsotas un tās, kuras mēs, mākslinieciski radošā grupa, uzskatījām, ka tām būtu jāskan Dziesmu svētku 150 gados, apliecinot, kas ir svētku tradīcija, ko tā mums dod un kur tālāk ceļš ir ejams.
Vai varētu rīkot Dziesmu svētku biedrība?
– Svētkiem pārmesta pārlieka institucionalizācija, konceptualizācija un birokratizācija, jo sterilā vidē nekāda dzīvība nevarot rasties; tviterī izskanējis, ka, organizējot šos svētkus, “ļoti iets pret to dzīvotspēju”. Kā pozitīvs piemērs tiek minēta Igaunija, kur tos rīko Dziesmu svētku biedrība. Kā jūs, Teterovska kungs, vērtētu šādu iespēju?
Ints Teterovskis: – Katrā valstī šī sistēma ir attīstījusies citādi. Igaunijai atgūstot neatkarību, valsts finansējums Dziesmu svētkiem aizgāja uzreiz nevalstiskai organizācijai, tur ir ilgstoša prakse, kā tas notiek, un tas ir cits organizatoriskais princips. Domāju, ka princips, kas pašlaik ir Latvijā, ir labs. Bet – šodien (12.09.) notika ne vien Dziesmu un deju svētku padomes, bet arī Skolu jaunatnes Dziesmu svētku mākslinieciskas padomes sēde, un es intereses pēc atvēru Izglītības un zinātnes ministrijas mājaslapu, kur nevienā vārdā nav pieminēti Dziesmu svētki. Tad atvēru Valsts izglītības satura centra (VISC) mājaslapu, kur rakstīts, ka viņu pienākumos ir organizēt šos svētkus, un neatradu nevienu aktuālu informāciju.
Vienīgais ieraksts VISC mājaslapā, kas ir par Skolu jaunatnes dziesmu svētkiem, datējams ar 2020. gada 24. jūniju. Tā dalīšana, ka Dziesmu svētku organizatoriskā puse ir divās dažādās ministrijās, ir diezgan satraucoša. Tāpēc iniciatīva (par to, ka Skolu jaunatnes dziesmu un deju svētku rīkošana varētu tikt nodota Kultūras ministrijas pakļautībā. – Red.) tika virzīta uz priekšu – šeit liels paldies Romānam Vanagam un ministram, kurš panāca vienošanos ar Čakšas kundzi, kura diemžēl, cik saprotu, reorganizāciju un organizatoriskās struktūras apvienošanu vienpersoniski ir uzlikusi uz pauzes.
– Bet skolēnu dziesmu svētki ir jau 2025. gadā. Vai šo procesu vēl var paspēt?
– Teorētiski var paspēt vienmēr, un te arī ir Dziesmu svētku biedrības un mans personiskais viedoklis – Dziesmu svētki mums ir nevis reizi piecos, bet gan reizi divos vai trijos gados, un vajadzētu pierast vadību veidot šādā veidā. Protams, ir bijušas arī sarunas, ka to varētu darīt nevalstiska organizācija. Teorētiski var, bet, ņemot vērā, kāds tagad ir valsts atbalsts nevalstiskām organizācijām, es tam neredzu iespēju. Mana biedrība kā nevalstiska organizācija, kam pienākums ir rūpēties par Dziesmu svētkiem, divos lielākajos valsts finansējuma avotos – Valsts kultūrkapitāla fondā, kur ir sadaļa Nemateriālā kultūras mantojuma nevalstisko organizāciju atbalstam, un Sabiedrības integrācijas fondā diemžēl (saskaras ar to, ka) abās šajās organizācijās ir rakstisks liegums pretendēt ar Dziesmu svētkiem saistītām organizācijām, kas, protams, ir pretrunā Biedrību un nodibinājumu likumam. Vienīgā vieta, kur Dziesmu svētku biedrība iegūst līdzekļus un realizē savus projektus, ir Rīgas domes atbalsts, mums ir arī atsevišķi sadarbības līgumi ar LNKC.
Tā kā nevar teikt, ka Dziesmu svētku biedrība nav iesaistīta procesā, mēs esam, bet, protams, gribētu būt aktīvāki – jūsu pieminētajās biļešu lietās biedrības pārstāvis ir iesaistīts jau otrus svētkus. Un, reflektējot uz šo jautājumu: es būtu laimīgs, ja šīs lietas vēl pilnveidotos, jo viss vēl nebija izstrādāts līdz galam.
Tiešām esmu priecīgs, ka Noslēguma koncerta mākslinieciskā komanda iekļāva gandrīz 20 dziesmas no Dziesmu svētku biedrības rīkotās aptaujas, jo tā, manuprāt, ir būtiskā sazobe un institucionalizācijas mazināšana.
– Pujātes kundze preses konferencē pēc Dziesmu svētkiem teica, ka ik pa laikam nākas pārskatīt situāciju, kā tie, kas atbalsta svētkus, tostarp valsts, pašvaldības, profesionāļi un nevalstiskais sektors, sadarbojas ar kopienu, un kā, laikam ejot un tradīcijām mainoties, nostiprināt sadarbības modeļus, lai varētu teikt, ka Dziesmu un deju svētki ir tradīcija, nevis “institūciju iegriba”. Cik šobrīd veiksmīgi tas notiek?
S. Pujāte: – Mūs visbiežāk redz kā birokrātus, neelastīgu institūciju, tomēr uzskatu, ka mums jāvērš uzmanība uz to, ka ikdienas procesā esam iesaistījuši profesionāļus un ekspertus, kas ir lietpratēji un Dziesmu un deju kopienas sastāvdaļa. Mans novērojums ir, ka arī pati kopiena varētu būt aktīvāka, un arī te liels palīgs mums var būt Dziesmu svētku biedrība, kas veido vienota viedokļa veidošanu. Caur to, ka LNKC ir rīkotājs, sabiedrība iztulko, ka esam birokrātiski un nevēlamies sarunāties. Es drīzāk domāju, ka mums, neaizēnojot un neaizvainojot vienam otru, vajadzētu runāt arī par neērtiem jautājumiem – kaut vai par Dziesmu un deju svētku modeli. Centieni strādāt kopā nav rezultējušies ar to, ka Dziesmu un deju svētku rīkotāji būtu apvienojušies vienā institūcijā. Šis jau ir vairāku svētku jautājums, un to tikpat labi uzdod arī Finanšu ministrija.
Pašvaldību atbalsts – vai pietiekams?
– Mežinska kungs, kādas bija jūsu un jūsu vadītā vīru kora “Graidi” dziedātāju sajūtas svētkos? Jūsu kora un klātesošās Tālbergas kundzes vadītā sieviešu kora “Venda” Lielās balvas koru karos skaidri liecina par augsto māksliniecisko līmeni. Vai pašvaldība jūs pietiekami atbalsta? (Jāņa Mežinska vadītais Rēzeknes vīru koris “Graidi” saņēma Lielo balvu vīru koru grupā un Rudītes Tālbergas vadītais Ventspils sieviešu koris “Venda” – sieviešu koru grupā. – Red.)
Jānis Mežinskis: – Man ir gandarījums, ka arī reģionālie kori spēj dot profesionālu pienesumu Latvijas koru mākslā, un tas mums ir pagodinājums un lepnums. Domāju, ka dažādu pašvaldību atbalsts atalgojuma un atbalsta funkciju jautājumos ir ļoti atšķirīgs. Tas, ka Kultūras ministrija un Kordiriģentu asociācija ir veikusi pieprasījumu pēc algas paaugstinājuma, ir ļoti taisnīgi un labi. Daudz atkarīgs arī no personām, kas vada pašvaldības kultūras nodaļu. Mums ir jauna, aktīva vadītāja, un atbalsts vienmēr ir bijis. Alga ir alga, tā nemainās, tomēr emocionāls un psiholoģisks atbalsts no pašvaldības ir jūtams.
Rudīte Tālberga: – Par Ventspils pašvaldību nevaram sūdzēties, jo mums tiešām sadarbība iet roku rokā un mūsu algu jautājums tika pārskatīts gada sākumā pozitīvā nozīmē. Pašvaldībai ir svarīgi, kā mēs piedalāmies (svētkos) un līdz ar to arī līmenis, augstie rezultāti viņiem ir ļoti nozīmīgi. Ja mēs tā strādājam, tad arī atbalsts nav mums liegts – arī pēc Dziesmu svētkiem. Mums, korim, tas ir pakāpiens, lai varam kāpt tālāk un augstāk.
– Vai LNKC rīcībā ir informācija par koru dinamiku starpsvētku laikā?
S. Pujāte: – LNKC katram ekspertam ir arī sava roka uz pulsa. Protams, ka informācija par kādu radušos vai zaudētu kolektīvu LNKC sasniedz no mutes mutē, tomēr kopumā Dziesmu un deju svētku kopiena ir palikusi ļoti noturīga arī skaitliski. Starpsvētki ir periods, kad māksliniecisko kolektīvu skaits samazinās – ar to domājot visplašāko spektru – kori, dejas, folklora, pūtēji u. c. – kopumā deviņas nozares un vēl mazākumtautības un vēl svētku laikā – diaspora –, tomēr arī tad tendence ir drīzāk pieaugt.
Smagais ūdens jautājums
– Sākumā svētku dalībniekos lielu sašutumu izraisīja situācija ar ūdeni, vispirms bija pasūtījums par mazajām ūdens pudelītēm, bet pirms ienākšanas Mežaparka estrādē ūdens bijis jālej ārā, turklāt situācija atšķīrās dažādās svētku norises vietās, pēc tam tā ar LNKC rīkojumu tika normalizēta. Sakiet, kāpēc bija iepriekš jāpieņem šādi lēmumi, ja bija zināms, ka tie izraisīs sašutumu?
D. Markova: – Aizliegumi nebija aizliegumu pēc, un katram no tiem bija rasti risinājumi – pirmo reizi bija iespēja pašiem uzpildīt vairākkārt uzpildāmās pudeles īpašās ūdens stacijās, bija sagādāti vairāk nekā 200 000 litru bezmaksas ūdens iepakojumā. Ūdens jautājums mums bija ļoti sāpīgs. Bija garas diskusijas ar drošības speciālistiem, bet šajos svētkos bija ļoti strikti drošības nosacījumi, lai gan arī nevienos citos tie nav bijuši citādi.
– Noslēguma koncerta laikā bija novērojama īsta tautu staigāšana ar alus glāzēm rokās.
– Jā, tas bija nepatīkams fakts. Brīvprātīgie lūdza skatītāju zonā neienest dzērienus (tēju, kafiju, alu varēja nopirkt ēdināšanas zonā ārpus Mežaparka estrādes. – A. B.), bet apmeklētāji diemžēl uzskatīja, ka viņiem ir tādas tiesības. Bija arī agresīvi gadījumi attiecībā pret brīvprātīgajiem no publikas puses. Ir dažādas paaudzes, dažāds skatījums uz to, ko var un ko nevar, un te mēs ar to sastapāmies.
J. Mežinskis: – Es to īpaši nepiefiksēju, jo biju vairāk aizņemts ar dziedāšanu, mākslinieciskām lietām un savstarpēju komunikāciju. Protams, dzirdēju stāstus par to, it īpaši lasot sociālos tīklus. Ir jau arī viedoklis, ka koncerts bijis par garu un bijis ļoti grūti gan skatītājiem, gan dziedātājiem fiziski un emocionāli izturēt.
G. Teterovskis: – Protams, to var pamanīt, un tik milzīga staigāšana nevienam māksliniekam nerada komforta sajūtu. Tik liela mēroga un tik garā koncertā tas ir neizbēgami. Tomēr uz to, kas attiecas uz alkoholu, ir risinājumi. Ja bija nodalīta ēdināšanas zona, tad tur arī vajadzēja būt norādei, ka lietot šeit nopirkto var tikai šajā teritorijā. Tad brīvprātīgie būtu tikai papildu rupors un arī publika palīdzētu viens otram savākties.
– Igaunijā cilvēki sēž ar alus pudelēm dziesmu svētkos un nemaz nejūtas neērti. Nemaz nesaku, ka tas ir ideālais variants, bet “Kultūrzīmes” jau ir rakstījušas, ka tur ir iespēja izvēlēties starp soliņu sektoriem ar sēdvietām un kopzonas biļetēm. Kopā sanākot līdz pat 100 000 skatītāju.
D. Markova: – Arī pati estrāde Igaunijā ir pilnīgi citādi veidota, tur ir arī pikniku zona. Tie cilvēki jau neredz koncertu, kaut ko jau mēs varam salīdzināt, bet katrā vietā ir citādi.
N. Puntulis: – Varbūt tāpēc, ka pats esmu atturībnieks, es būtu skarbāks šajā jautājumā. Un, ja mēs vēlamies šādu attieksmi pielīdzināt pieminētajam Igaunijas modelim, kad visi iedzer alu un jūtas labi, un Teterovska kunga minētajam salīdzinājumam ar akadēmiskās mūzikas koncertu vai operas izrādi, tad ir jautājums, kam tad vēlamies būt tuvāki – vai Dziesmu svētkus uztveram kā patiešām lielu mākslas vērtību, kurā mūsu amatiermākslas kolektīvi rāda izcilu māksliniecisko līmeni, vai drīzāk gribam to pielīdzināt piknikam, sporta sacensībām.
Kas būs paliekošais?
– Kas tad paliks no 150 gadu Dziesmu svētkiem – mums, sabiedrībai?
– Es palikšu pie sava secinājuma, ka lielais ieguvums ir pats Dziesmu svētku process. Arī tas, ka mums šie 150 gadu svētki ir izdevušies, ņemot vērā sarežģītību ar finansējumu, ļoti grūtos kovida gadus, par ko nebeidzu teikt paldies visai Dziesmu svētku kopienai, mēs ne tikai izdzīvojām, bet spējām celt Dziesmu svētku līmeni; tas, ka šobrīd rodas aizvien vairāk kolektīvu, pārsvarā dejotāju, un aizvien vairāk skatītāju šajos globalizācijas apstākļos uzvelk tautastērpu, ir tas lielais ieguvums, ko mums dod Dziesmu svētku kustība un šīs tradīcijas uzturēšana. Es vēlu veiksmi arī turpmāk to turēt tikpat lielā godā, kā bijis līdz šim.
S. Pujāte: – Ceru, ka Dziesmu svētku tradīcijā vērtīgākais būs pats cilvēks un šo cilvēku labā mēs strādāsim. Lai šī tradīcija tiktu saglabāta; lai mēs ļoti dažādās situācijās spētu viens otru novērtēt kā līdzvērtīgu arī pie ļoti dažādiem viedokļiem un konstruktīvi, bez nosodījuma kopā meklētu risinājumus.
R. Tālberga: – Liels paldies Latvijas Nacionālajam kultūras centram. Mēs kā dalībnieki kopumā jutāmies labi, un pozitīvo emociju bija daudz vairāk. Arī gatavošanās process ir ļoti svarīgs un motivē koristus, dodot mērķi. Jutāmies ļoti labi instruēti, un liela nozīme bija arī lietotnei (kompānijas “Squalio” izstrādātā mobilā lietotne “Svētki” bija ikviena svētku dalībnieka individuālais palīgs un plānotājs. – A. B.).
I. Teterovskis: – Esmu priecīgs, ka svētki izdevās uz ļoti augsta emocionālā pacēluma. Mēs visi bijām ļoti nogribējušies pēc kopābūšanas, ņemot vērā izolācijas posmu pirms svētkiem. Es vienmēr novēlētu nākamajiem svētkiem būt labākiem par iepriekšējiem. Lai tiekšanās uz tiem sāktos jau šodien; lai mēs šos svētkus radām arī no organizatoriskā satura ikdienā visi kopā; ka tas ir ilgtermiņš, kam vajadzētu turpināties vēl ilgi, jo Dziesmu svētki ir latvietības galvenā platforma. Šie bija svētki, ko es īpaši izjutu. Latviešu tautastērpā un augsti paceltu galvu brīvajā laikā staigāju pa Rīgu un jutos, ka esmu pareizajā vietā un laikā; ka šie svētki savu funkciju – uzturēt latvietību nacionālā valstī – pilda ar milzīgu uzviju.
D. Markova: – Svētki vispirms ir cilvēki, gribēšana būt kopā, brīnisķīgais mākslinieciskais sniegums un atmosfēra pilsētā, kas nav salīdzināma ne ar ko citu. Tāda ir tikai reizi piecos gados. Es vēl piebilstu, ka arī pati pilsēta – gan Esplanāde, gan bezmaksas programmas – sniedza iespēju tiem, kas nevarēja būt klāt norišu vietās, Rīgas centrā sajust svētku atmosfēru. Ar dančiem, brīvdabas izrādēm svētki tiešām ienāca pilsētā. Ļoti sarežģīti ir noorganizēt tik lielu pasākumu ar pilnīgu ilgtspējas potenciālu, tomēr – Mežaparka estrādē mums nebija griezto ziedu, bet bija vītoli – pa visu perimetru, un tie turpinās augt Ķengaraga promenādē, liecinot par šiem Dziesmu svētkiem.
J. Mežinskis: – Arī es pievienojos pateicībā organizatoriem – pēc kovidgadiem un notikumiem Ukrainā šis bija ļoti emocionāls un svarīgs brīdis, kas deva mūsu tautai ļoti lielu enerģijas lādiņu. Man arī šķiet, ka ļoti labs pienesums no Dziesmu svētkiem būs šie divi koru koncerti, kad vienā varam vairāk radoši izpausties, otrā tradicionālāk. Šīs programmas bija ļoti labi pārdomātas un deva ļoti lielu enerģijas lādiņu.
