Kā piecās dienās nobraucu 548 km gar jūru un ieguvu beidzot labu cukura līmeni 0
Kāds atvaļinājumā bezbēdīgi malko aukstu kafiju Portugālē, cits aizslidina karstas stundas uz sup dēļa, bet es izlēmu realizēt sen izsapņotu ieceri – sapakot miljons pirmās nepieciešamības preču, izslēgt telefonu, uzsēsties uz zaļākā transportlīdzekļa – divriteņa – un nedēļu baudīt priežu gaisu un jūras šalkas. Sacīts – darīts, ar dzīvesbiedru Kristapu internetā sapirkām lētas riteņbraucēju somas, lietoto apģērbu veikalos mīksto dupšu īpašās braucambikses un bijām gatavi sporta un atpūtas piepildītām brīvdienām, paši pat nezinot, kam pretī īsti dodamies. Bet kā jau visās dzīves jomās – svarīgākais ir sākt.
Tā nu attapos uz Latvijas–Igaunijas robežas.
Nākamo nedēļu manas mājas būs ceļš, telts mājīgie apartamenti un divriteņa sēdeklis.
Brauksim no Igaunijas robežas līdz Lietuvas robežai gar jūras krastu, apskatot Latvijas āres un baudot ceļa brīvību.
Pirms kāda laika, kad ceļošana ar divriteni vēl bija tikai iecerēto darbu sarakstā, sarunu festivālā Lampa noklausījos pāris gudru vīru riteņbraucēju lekciju par pasaules apceļošanu ar divriteni. Atmiņā palika kāda ironiska frāze: “Ja vēlies, lai cilvēki domā, ka esi paveicis ko īpašu, nobrauc simtiem kilometru ar divriteni.” Toreiz pasmējos un domāju, ka vienā dienā aiz sevis atstāt 100–150 kilometru tomēr ir kaut kas īpašs. Tas ir sports, disciplīna, spējas, un kurš katrs to nejaudā.
Kad sāku savu ceļojumu, kurš man pierādīs pilnīgi pretējo, nedomāju, ka spēšu šādus attālumus mērot. Svarīgi piebilst, ka neesmu sportiste, esmu vien reizi nobraukusi vienā dienā 100 kilometru no Ogres līdz Jūrmalai un atpakaļ. Bet tas bija ekskluzīvs brauciens, pēc kura nākamās trīs dienas manas kājas nebija lietojamas. Vienreiz jau var, bet nākamajā dienā piecelties un atkal nobraukt simtu? Nu, nē!
Draudzīgā riteņbraucēju komūna
Ir agrs rīts, saule silda, garām traucas aizņemti tālbraucēji, un mūsu ceļš var sākties. Jau pirmajās stundās iedvesmas un spēka pārpilni turpat Ainažos sastopam pirmos riteņbraucējus, kuri ceļā laipni pamet ar roku un uzsauc, lai veiksmīgs ceļš. Nodomāju – cik jauki ceļotāji, bet vēlāk, kad tas atkārtojās vairākas reizes, saprotu, ka riteņbraucēji ir viena draudzīga komūna, cits ar citu sasveicinās, un, ja ceļojuma galvenais mērķis nebūtu doties tālāk, labprāt ar katru gribētos iedzert tēju un uzzināt viņa stāstu. Seniori, jaunieši, ģimenes – izrādās, visi ceļo uz divriteņiem.
Jūtamies kā ielēkuši pēdējā vilcienā, tikai tagad atklājot šo lielisko pārvietošanās veidu.
Izvēlamies ceļu mērot pa asfaltu un, kur iespējams, pa riteņbraucēju celiņiem, tomēr gar jūru nebraukt, saudzējot savus braucamrīkus. (Pirms ceļojuma pabraucām pa Saulkrastu pusi. Eiropas Savienības vienotais velomaršruts Nr. 13, kas stiepjas arī caur kaimiņvalstīm, mūs brīžiem izveda stigās un smilšu kalnos, tāpēc, taupot savus neesošos kāju muskuļus un veselo saprātu, tagad nosliecamies par labu šosejai.)
Ceļojums sākas pozitīvi, un jau pirmajā dienā nobraucam mazliet vairāk nekā 100 kilometru, naktsmājas atrodot Baltezera krastā. Mūsu izvirzītais – nakšņot brīvā dabā mežā vai arī jūras krastā, bet noteikti ne kempingos. Ja baudām dzīvi dabā, tad līdz pēdējam.
Nevis kājas, bet rokas
Otrajā dienā izčunčināmies cauri Rīgai un Jūrmalai, kas, lai cik ironiski arī būtu, ir mokošākais brauciena posms. Apjukuši gājēji, krustojumi, karstums un drūzma lieku reizi pierāda, ka šāds ceļojums jāveic provincē, prom no cilvēkiem, klusumā, mierā, labības lauku ieskautos ceļu līkumos. Aizbēgot no pilsētas gaismām, aplūkojot Klapkalnciema pasaku mājiņas, smejos par to, kā Apšuciemā kāda kundze ar ūdens šļūteni pa pagalmu dzenā trusi. Ceļojuma garša atkal atgūta.
Otrajā dienā vienīgais nepatīkamais pārsteigums – sāpošās… nē, nevis kājas, bet rokas!
Ja pirms tam braucot pārdomāju vai pusi dzīves, saplānoju nākamos desmit karjeras soļus un izvēlējos trīs potenciālo bērnu vārdus, tad otrās dienas beigās vienīgais, par ko spēju domāt: man sāp rokas, ai, kā sāp rokas, man ir rokas, un tās sāp, ļoti sāp.
Manas ciešanas noslēdzas ar skaistāko nakti visā ceļojumā. Aiz Bērzciema atrodam brīnišķīgu vietu pašā jūras krastā, kur aizmiegam jūras viļņu šalkoņas šūpuļdziesmās un mostamies līdz ar saullēktu, ko nespēja izbojāt ne mākoņi, ne slapjās drēbes, kas naktī, atstātas žāvēties, rīta rasā palikušas mitras. Pat rokas uz mirkli pārstāj sāpēt. Latvija ir pasakaini skaista!
Pūderis Dieva vietā
Trešajā dienā, nomainot divas riteņbraucēju bikses, izvēlos ceļu turpināt visparastākajos legingos. Speciālās braukšanas bikses noteikti atvieglo pārvietošanos, bet šķiet, ka vīles, ar kurām apšūts mīkstumiņš zem dibena, sāk berzt. Veiksmīgākais brauciena atklājums – visparastākais pūderis bērniem, kuru reliģiozi ik pēc trim stundām iepūšam biksēs un spējam ar jaunu sparu mīties tālāk. Mans ieteikums: ja jābrauc vismaz divas dienas vai lieli attālumi, noteikti ņemt līdzi šādu pūderi, ko iespējams iegādāties jebkurā aptiekā. Tas ir īsts dzīvības glābējs!
Tā kā trešajā dienā uzsākam ceļu uzreiz pēc saullēkta un pirmos 60 kilometrus nominam patīkamajā rīta saulē, jau pēcpusdienā esam Kolkasragā. Plānojām tur būt tikai ceturtās dienas vakarā, bet esam atbraukuši teju divas dienas agrāk, neticami!
Mans dibens gan ir uz kritiskās robežas, tādēļ divas dienas atpūšamies Mazirbē pie manas mammas, atgūstot spēkus, izlīdzinot riteņbraucēju iedegumu un baudot miegu migā, kas nesastāv tikai no paklājiņa un guļammaisa.
Saprotu, ka tieši sēžamvietas izturības limits, vismaz manā pirmajā riteņbraucienā, ir trīs dienas.
Notriekts uz gājēju pārejas
Pēc divu dienu pelnītas atpūtas ar jaunu sparu laimīgi esam atpakaļ uz riteņiem. Pludmalē apdegām, pie mammas pārēdāmies un no garlaicības nezinājām, kur likties, jo pirms tam jau bija pierasts, ka pusdienas jānopelna, mērojot vismaz 50 kilometrus, un naktsmiers pienākas tikai pēc kārtīgas sporta nometnes treniņbrauciena.
Ceturtajā dienā apskatām skaisto Jūrkalnes stāvkrastu un Pāvilostas manāmo atdzimšanu, izbaudām Ventspils gludos riteņbraucēju celiņus un pēc pirmajiem grantsceļa kilometriem attopamies jau Liepājā. Zibens-ātrumā esam nonākuši sava ceļojuma finiša taisnē, taču šajā pilsētā vēlamies uzturēties ilgāk.
Liktenis, precīzāk – aizsapņojies autovadītājs, izspēlē citas kārtis: pēc teju 500 nobrauktiem kilometriem pa lielākajiem Latvijas ceļiem, kur blakus maniem plikajiem stilbiem traucās tālbraucēji un gigantiski baļķvedēji, avārijā iekļūstam Liepājas centrā uz gājēju pārejas. Piespiežam luksoforā zaļo gaismu, minūti gaidām un, mainoties gaismām, dodamies pāri ielai, kad no labās puses mašīna, lēni ripinoties, nevis apstājas, bet uzgāzē un… uzbrauc virsū manam draugam!
Notriec viņu no kājām un apgāž divriteni manā acu priekšā.
Šokā nespēju neko pateikt, nekustos no vietas, un tas pat izrādās labi, jo pirmajā brīdī šoferis, kura mašīnas numuru atcerēšos līdz mūža galam, taisās laisties lapās. Izkāpis no mašīnas, vīrietis nobubina, ka esot aizdomājies vai vēl ko neloģisku, un atvainojas.
Ritenim viss kārtībā un Kristapam it kā arī. Tikai vēlāk, ar pāris jauniegūtiem sirmiem matiem turpinot ceļu, draugs saprot, ka kāja kritienā ir traumēta un sāp. Šajā brīdī esmu gatava, piestājot slimnīcā, braucienu pārtraukt, bet vīrietis jau nekad neatzīs, ka nepieciešama palīdzība. Nekādas padošanās – galamērķis ir tepat degungalā, tikai 50 kilometru attālumā.
Liepājas Lielā dzintara apspīdēti, parkā uz soliņa sasmērējam kāju ar atvēsinošu smēri un pēc iespējas ātrāk dodamies prom.
Lai arī viens nevērīgs šoferis mūsu ceļojuma garu uz brīdi ir salauzis, turpmākā pieredze ir pārsteidzoši lieliska – smagās mašīnas, melni, spīdīgi BMW un citi baisi braucamrīki visa ceļa garumā vienmēr mūs apbrauca ar lielu cieņu, ievērojot attālumu, piebremzējot un respektējot kā pilntiesīgus satiksmes dalībniekus. Savu tiesu izpildām arī mēs – visu dienu galvā mums ķivere, bet krēslas stundās uzvelkam atstarojošajās vestes un ieslēdzam visus nepieciešamos gaismas objektus. Drošība pirmajā vietā!
Pēdējos kilometrus mērojam līdz vēlai naktij, lai rīta gaismā būtu galamērķī un ar pirmo autobusu varētu nokļūt atpakaļ Liepājā. Nakts brauciens man ļoti patīk, jo mašīnu mazāk, var dzirdēt putnu dziesmas, gaiss ir vēss un atsvaidzinošs. Pāris stundu pagulējuši meža biezoknī, līdz ar saullēktu, ripinoties pa rīta rasu, esam uz Lietuvas robežas. Mēs to paveicām!
Enerģijas batoniņi un pārdomāts uzturs
Atskatoties uz pareizajiem un nepareizajiem lēmumiem ceļojumā, galvenās lietas, kas palīdzēja nesaļimt pusceļā, bija pareizs uzturs un spēja ieklausīties savā organismā. Jau uzsākot ceļu, mūsu somas bija pilnas ar dažādiem enerģijas batoniņiem, nodrošinājāmies arī ar specializētām elektrolītu tabletēm, kurās bija visas nepieciešamās vielas un vitamīni, lai organisms spētu izturēt tik pēkšņu fizisku slodzi.
Varu atklāti atzīt, ka spēka izsīkums (īpaši vasaras saulē!) bija izteikti jūtams. Iestiprinoties ar vienu pilngraudu batoniņu, enerģija, ogļhidrāti un nepieciešamais cukurs bija uzņemts, lai ar jaunu sparu varētu turpināt mīties.
Šķīstošās elektrolītu tabletes katru rītu izdzērām kā vitamīnu devu, sākot braucienu.
Bez regulāra našķa (sliktākajā gadījumā – kaut vai tikai šokolādes batoniņa, kas dod tūlītēju cukura devu un enerģiju) braukt būtu daudz grūtāk.
Pusdienas reizēm ēdām kādā krodziņā vai vietējā kafejnīcā, izvēloties siltu ēdienu, tomēr nepadodoties kārdinājumam uzklupt milzu karbonādēm un kartupeļu kalnam. Sportojot ir svarīgi, kas tiek likts uz šķīvja un vēderā, jo pārāk sātīgas un treknas pusdienas dos nevis vēlamo enerģiju, bet smaguma sajūtu. Dažreiz iztiku ar veselīgiem salātiem, un labs variants ir arī zupa: spēks būs iegūts, bet porcija nebūs tik varena, lai turpmākajā ceļā vilktu atpakaļ.
Kaloriju tūkstoši un insulīns somā
Sievietēm, kas seko slaidajai līnijai, šāda avantūra dod arī iepriecinošu sadedzināto kaloriju skaitu. Viedtālrunis rādīja, ka piecās dienās esam sadedzinājuši 18 091 kaloriju, tātad dienā vidēji 3600 kaloriju. Tas tiešām ir daudz. Ceļojums nebija plānots kā sporta nometne, no kuras atgriezties ar mērķi ielīst divus izmērus mazākās biksēs, tomēr skaitļi, protams, priecēja.
Cipariem gan nedrīkst pakļauties un domāt, ka, visu dienu braucot un dzerot tikai ūdeni, būs iespēja atbrīvoties no tās vēdera riepiņas, kas neliek mieru jau visu vasaru. Patērējot enerģiju, to svarīgi arī atgūt, lai spēka pietiktu un karstajā svelmē nesāktu rādīties tuksneša klejotāju cienīgas mirāžas. Lai degtu, ir jāēd – ne daudz, bet regulāri.
Man jau trīs gadus ir I tipa diabēts, kas manu uzturu, sportošanu un sekošanu līdzi sadedzinātajām kalorijām un apēstajam cukuram padara krietni sarežģītāku. Lai pēkšņi nepaģībtu pie divriteņa stūres, regulāra ogļhidrātu deva ir obligāta, tomēr lielākais pārsteigums man bija pirmās dienas vakarā, kad nobrauktais attālums, slodze un apēstie našķi izpaudās… ideālā cukura līmenī!
Nākamajā rītā pieceļoties mans cukura līmenis, kas parasti ir augstāks, nekā vajadzētu, piemēram, 13, bija tikai 4,5.
Šāds cukura līmenis ir veselīga cilvēka parametrs, kāds man pēdējos trīs gados nekad nebija bijis.
Ātri vien sapratu, ka sportojot varu atļauties brokastīs izdzert saldu kafiju, apēst šokolādes batoniņu un nākamo divu stundu laikā uzņemto cukuru izlīdzināt līdz ideālai normai, nevis lietojot insulīnu, bet izkustoties. Tas vēlreiz atvēra acis, ka diabēta slimniekiem sports ir labākais cukura dedzinātājs.
Tā nu mans sportiskais ceļojums ieguva otru nozīmi – gastronomisko izvirtību brauciens. Normas robežās neko sev neliedzu un nedēļu dzīvoju bez insulīna, ko iepriekš trīs četras reizes dienā pirms ēdienreizes iešļircināju regulāri.
Piecas bikses, telts un astoņi sporta tērpi
Pirms ceļojuma prātīgi sapakojām mantas, lai liekais svars uz divriteņa nebūtu pārāk liels. Kristaps līdzi veda apmēram desmit kilogramus, man sanāca mazāk. Biju paņēmusi pārāk daudz drēbju, kas sievietei, protams, ir piedodams.
Būtībā nepieciešamas trīs braukšanas bikses, divi trīs topiņi un vakara drēbes: siltāks džemperis, tīrs T krekls, pāraujami apavi un zeķītes, lai pēc vakara peldes jūrā vai mitro salvešu dušas būtu patīkami doties migā. Braukšana tāpat ir tikai sporta tērpā, citas drēbes ir vien lieks smagums. Viens krekliņš, ko pārvilkt, dodoties uz apskates objektiem, ir vienīgais apģērbs, kas nepieciešams līdzi bez sporta un gulēšanas drānām. Telts jāņem pēc iespējas mazāka. Vēl paklājiņš, uz kā gulēt, un silts, bet viegls guļammaiss.
Mums līdzi bija arī trauki, lai uz uguns uzsildītu rīta kafiju, atvēsinoša smēre nogurušajiem muskuļiem, našķi, vitamīnu tabletes, pūderis un sīkumi (telefona lādētāji, peldkostīms, plāksteris, mitrās salvetes). Vienīgais, ko ceļojumā no līdzpaņemtā neizmantojām, bija striķis (drēbes var sakarināt koku zaros) un līdzeklis pret odiem.
Iesaku pirms ceļojuma uzrakstīt nepieciešamo lietu sarakstu, tad visu izklāt dzīvoklī uz grīdas un pēc vizuālā novērtējuma sākt atmest to, kas nav vajadzīgs. Man tas palīdzēja nepaņemt lērumu lieku lietu. Nākamajos braucienos jāatceras, ka, piemēram, enerģijas batoniņus katru dienu var nopirkt no jauna, bet zobu pastu iespējams nopirkt pavisam mazā iepakojumā. Ar prātu pārdomāts un ietaupīts katrs grams un kilograms ļaus nodrošināties ar visu nepieciešamo un nevest līdzi pusi iedzīves.
Tuvāk dabai, tuvāk sev
Šis ceļojums ļāva ne tikai apskatīt Latvijas āres, baudīt romantiskas naktis jūras krastā un izkrāsot atvaļinājumu iepriekš nepiedzīvotās krāsās, bet arī izprast savu organismu, apjaust savas sportiskās spējas un saprast to robežas.
Ceļa dzīve tagad ir iepazīta, kājas, rokas un dibens pieradināts, lai nākamajā vasarā dotos jau ārpus Latvijas.
Ikvienam iesaku atstāt mašīnu mājās, sēsties uz divriteņa vai mest uz pleciem milzu somu un ceļot sportiski! Tā iespējams redzēt, izjust un piedzīvot daudz vairāk.
Neviens viesnīcas numuriņš nespēs konkurēt ar pamošanos jūras krastā.
Neviena ekstravaganta atpūta ar aukstu kokteili rokās nespēs stāties pretī komiskai dibena pūderēšanai šosejas malā, vienas nelaimīgās dziesmas dungošanai sešu stundu garumā un karstam, uz uguns vārītam kakao dienas beigās. Šāda ekskursija satuvinās gan draugus, gan mīļotos! Ja man sanāca, tad to var ikviens. Lai viegli ripo!
Daži ieteikumi
- Nodrošināties ar enerģijas batoniņiem un regulāri našķēties.
- Iegādāties elektrolītu tabletes.
- Nemitīgi dzert ūdeni (tas īpaši svarīgi, braucot dienas vidū, kad saule ir vismokošākā).
- Braukt tikai ar ķiveri galvā, ņemt līdzi atstarojošās vestes.
- Ņemt līdzi pretapdeguma krēmu un atvēsinošu smēri nogurušiem muskuļiem.
- Regulāri lietot pūderi.
- Neaizmirst par mitrajām salvetēm, ko var izmantot vakara dušas vietā.
- Celties agri un pirmos pārdesmit kilometrus mēģināt nobraukt rīta saulē, tad ir daudz vieglāk.
- Ja vēlies nobraukt 100 kilometru dienā, tad ik pēc pāris dienām dod sev atpūtu no braukšanas.
- Ja vēlies katru dienu būt uz divriteņa, nebrauc 100, bet mazāk kilometru, piemēram, 70, un dienas otro pusi atpūsties.
- Pārāk daudz nedomāt – sapakot mantas, likt galvā ķiveri un doties izbaudīt Latvijas skaistākās vietas, par nepieciešamajām mantām, pareizāko distanci un vakariņām viss tāpat taps skaidrs tikai ceļā.
